Dod Pieci

Busulis | Dod Pieci 2018.

Klausītājs

Klausītājs. «Pierobežas zudušie ciemi»

«Klausītājs» 2. sērija. Informatīvā telpa

Kas tā par informatīvo telpu pierobežas joslā? Viss pa «pirmo zorti»

Informatīvās telpas un Latvijas medijiem nesasniedzamie cilvēki, izzūdošie ciemi un sava ciema pēdējie iedzīvotāji pierobežā, vietējie biznesmeņi un sava ceļa gājēji ir dokumentālista Ivara Zviedra jaunā īsfilmu stāstu cikla "Klausītājs" centrā. Šis cikls skatītājiem pieejams ceturtdienās Latvijas Televīzijā un replay.lv. Piedāvājam režisora Ivara Zviedra un operatora Haralda Ozola stāstus un pierakstus par 2.epizodi - "Informatīvā telpa pierobežā".

Ivara Zviedra piezīmes

Nezinu, jauši vai nejauši, mūsu īsfilmu cikla “Klausītājs” otrās sērijas “Pierobežas joslas informatīvā telpa” ētera laikam tuvojoties, man zvana kāds televīzijas reportieris un saka, ka grib zināt manas domas par pierobežas informatīvo telpu. Labprāt piekritu parunāties, jo kā Latvijas pilsonis, kā dokumentālists, gan arī kā bijušais Nacionālās elektroniskās plašsaziņas līdzekļu padomes loceklis jūtos atbildīgs par to.

Reiz vienam onkulim pie veikala Šķaunē pie Baltkrievijas robežas sāku stāstīt, ka filmējam īsfilmu par šejienes informatīvo telpu. Viņš dīvaini paskatījās uz mani un teica, ka nesaprot, ko es viņam saku. Es vēlreiz sacīju, ka

stāsts ir par informatīvo telpu. Onkulis prasīja: “Kas tā par telpu?”.

Tajā brīdī man nācās izdomāt informatīvās telpas definīciju vieglajā valodā. Teicu, ka tā būs īsfilma par to, ko raksta uz sludinājumu dēļiem, kādus seriālus skatās televizorā, kādu radio klausās un avīzes lasa. Šito stāstu mans sarunu biedrs saprata un uzreiz centās stāstīt par savām informatīvās telpas istabām.

Nu jau mēnesi nevarot skatīties seriālu par krievu miličiem un suni Muhtaru, jo televizors esot sabojājies, bet radio gan klausoties. Pārsvarā apsveikumu koncertus. Varot arī piezvanīt uz radio un apsveikt kādu. Vietējās tenkas varot uzzināt tepat pie veikala uz soliņa. Viss pa “pirmo zorti”.

Un, ja nu gadījumā tvitera un feisbuka lietotāji nesaprot, kas ir “pirmā zorte”, tad  vieglajā valodā teikšu, ka “pa pirmo zorti” nozīmē, ka viss ir “OK” vai kārtībā.

Uz soliņa pie veikala mums piebiedrojas vēl viens kungs, un saruna turpinās par to, ka pēdējā laikā grūti dabūt nelegālās cigaretes, par aitu cirpšanu un labo kartupeļu ražu. Šis soliņš un turpat netālu esošais sludinājumu dēlis ir kungu svarīgākā informatīvā telpa, kas līdzinās tviterim un feisbukam kopā. Te nevar iedomāties, ka Rīgā spriež par to, ka te slikti ķeras televīzijas un radio viļņi. Tie gudrie spriedēji taču nezina, ka onkulim televizors pušu un smalkās informatīvās telpas lietas ar gudriem nosaukumiem te nemaz neinteresē.

Spriedēji uz soliņa pie Šķaunes veikala un spriedēji Rīgas varas gaiteņos ir kā divi kuģi, kas plašajā jūrā peld viens otram garām un nekad nesatiekas.

 

Haralda Ozola piezīmes  

Ne vienu reizi vien pierobežā dzīvojošie ir teikuši, ka dzīve tur notiek simt astoņdesmit grādos, jo otra viņu diametra puse tiek aprauta līdz ar robežu starp valstīm. Par pretējo liecina uz jumtiem pašdarītie vadu murskuļi, apsūbējušie šķīvji un uz visām debespusēm degunus pagriezušās antenas. Taisnība, ka fiziski robežai tikt pāri tagad ir sarežģīts process, pat talantīgākie ogotāji tik bieži vairs nespēj iemaldīties Krievijas un Baltkrievijas mežos, taču ārzemju informatīvo telpu mūsu pierobežas iedzīvotāji joprojām aktīvi apdzīvo. No kaimiņu valstīm pārraidītie signāli bieži vien izrādās Latvijas antenām vieglāk uztverami nekā vietējie, un tas pats attiecas arī uz pašiem latviešiem. Krievu pārraides šķiet interesantākas, izklaidējošākas, uzticamākas, un līdz ar to laika gaitā ir kļuvušas arī lielas skatītāju daļas politisko uzskatu komplimentējošākas.

Lieki piebilst, ka internets pierobežā mēdz būt parādība, kamēr, dzīvojot Rīgā, tā ir neatņemama daļa no ikdienas un neizmērāmi liels informatīvās telpas plašums, kas sēž manā kabatā un tā vien gaida, kad varēs par sevi atgādināt ar pīkstienu.

Kamēr es vēl skaitos jaunietis, dažos mūsu sastapto cilvēku namos ienākot, es automātiski kvalificējos arī par informācijas tehnoloģiju (IT) speciālistu. Kopā ķeram zonu, apgūstam datoru un izmantojam meitas izveidoto e-pastu.

Ar to es gribu pateikt, ka, ja gadās kā mūsu otrās īsfilmas varonim Sergejam - aizmirst Latvijas prezidentu, man atliek pāris sekundēs to pajautāt "Google" datu bāzei, kamēr Sergejam ir jāuzpīkstina Žeņkai, jāgaida, kamēr viņa atzvanīs, un jācer, ka viņas datu bāze arī būs ar jaunākajiem atjauninājumiem.

Tajā pašā laikā varu arī saprast, kādēļ Sergejam ir aizmirsies Valsts prezidenta vārds – kāda gan viņam starpība, kas sēž Rīgas ērtajos krēslos? Tajos sēdošie par viņu ir aizmirsuši jau daudz senāk, un ne velti viņš saka, ka līdz Krievijai viņam ir pāris simti metru, kamēr Latvija ir trīs simtu kilometru tālumā.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti