Stāsts ir par psiholoģi Jolantu Cihanoviču, kura šogad decembrī pabeigs pēdējo projektu, kāds viņai ir šeit Latvijā, un pēc tam pārcelsies uz Londonu. Pirms pāris mēnešiem viņa par to arī rakstīja "Facebook":
"Ja neesam vajadzīgas Latvijai, tad neesam. Esmu nogurusi cīnīties. Gribu vienkārši dzīvot laimīgi. Tāpēc pārdodam dzīvokli un aizbraucam dzīvot laimīgi un maksāt nodokļus tajā valstī, kura ar mums rēķinās un mūs atzīst. Līdz decembrim pabeigšu visu vēl nepabeigto un tad braucam prom."
Pieļauju, acīgāki lasītāji būs pamanījuši vārdu "vajadzīgas". Tātad - sieviešu kārtā. Tātad divas sievietes. Tātad Jolanta ar savu dzīvesbiedri, kas ir sieviete. Intervijā žurnālā viņa pat atsakās nosaukt sievietes uzvārdu, jo pat ar lēmumu tīt makšķeres un tīties prom, viņa joprojām baidās, ka "birokrātiskais mehānisms vēl pēdējā brīdī varētu sarežģīt abu dzīvi," tā raksta materiāla autore Ieva Puķe (un paldies viņai par rakstu un paldies, kā katru nedēļu, žurnālam "Ir," kurš nudien katru reizi ir pilnīga konfekte un pelna visus iespējamos žetonus).
Te nu ir piemērs visiem tiem mūsu valsts iedzīvotājiem, kuri uzskata, ka viendzimuma pāriem nekas speciāls nav vajadzīgs, visu var nokārtot pie notāra un punkts, un āmen. Jolantas gadījumā dzīvesbiedre ir no Krievijas, un pēdējo piecu gadu laikā katru gadu šī sieviete no Krievijas ir maksājusi 3000 eiro par "studijām," kuras viņai patiesībā nav vajadzīgas, plus vēl kontā ir ieskaitījusi "visam gadam domāto uzturēšanās naudu, kas jāuzrāda, lai saņemtu uzturēšanās atļauju". Attiecīgais statuss viņai ļauj strādāt ne vairāk kā 20 stundas nedēļā, pie tam viņa nedrīkst būt pašnodarbināta, lai arī viņai kā māksliniecei un dizainerei tieši tas statuss būtu vispiemērotākais. Citstarp viņa ir iemācījusies latviešu valodu un pētījusi latviešu rakstus un tautas mākslu.
Ja Jolantas Cihanovičas dzīves biedrs būtu vīrietis, nekas tamlīdzīgs nebūtu nepieciešams. Viņi apprecētos un līdz ar laulībām vīrs, arī tad, ja viņš ir no Krievijas, iegūtu visas tās pašas tiesības, kādas ir visiem precētiem cilvēkiem Latvijā, tajā skaitā arī pastāvīgu uzturēšanās atļauju bez nepieciešamības katru gadu valstij būtībā maksāt kukuli, lai tikai ļauj palikt vēl vienu gadu, kā arī neierobežotas tiesības strādāt un naudu pelnīt. Pie tam valstij nebūtu interese par to, ko vīrs dara un vai viņš vispār strādā. Savukārt konkrētajā gadījumā valstij ir interese - 20 stundas nedēļā un viss. Tā nu reiz nav lieta, ko var nokārtot "pie notāra". Un tāpēc Jolanta brauc prom. Londonā viņa ar savu dzīvesbiedri varēs apprecēties. Londonā tostarp dzīvo viņas meita no iepriekšējām laulībām. Strādā par baristu ("barista" ir itāļu valodas izcelsmes vārds, kas apzīmē espresso kafijas bārmeni - red.). Ir laimīga. Arī Jolanta grib būt laimīga.
Bet Latvija par viņas prombraukšanu tā īsti laimīga nevar justies. Jolantu Cihanoviču esmu pazinis sen, un sirsnīgāku cilvēku par viņu nudien man būtu grūti iedomāties. Paskatieties tajā pašā "Facebook" viņas bildes. Sirds un dvēseles dziļums ir redzams viņas acīs. Jolanta ir psihologs ar psihologa, bet galvenokārt vienkārši ar vienreizēji cilvēcisku tvērienu. Nezinu, cik daudziem cilvēkiem viņa ir palīdzējusi, bet zinu, ka viņa ir bijusi neiztrūkstoša dalībniece LGBT pasākumos Latvijā, tajā skaitā viņa bija tajā bēdīgi slavenajā praida pasākumā, kurā "protestētāji" dalībniekus apmētāja ar fekālijām. Un tāpēc, ka toreiz Latvijas Republikas iekšlietu ministrs bija līdz kaula smadzenēm "tikumiskais" Dzintars Jaundžeikars, policija stāvēja un nedarīja neko. Un viens no policistiem Jolantai Cihanovičai pateica: "Kāpēc tev ir jābūt tādai? Es jūs neatbalstu."
Jolantai Cihanovičai ir maģistra grāds psiholoģijā un bakalaura grāds filoloģijā, iegūts Latvijas Universitātē. Viņa ir pilnveidojusi zināšanas daudzās valstīs un ir uzstājusies kā lektore un semināru dalībniece tikpat daudzās valstīs. Viņa ir mācījusi studentus Psiholoģijas augstskolā, Latvijas Universitātē un Rīgas Stradiņa universitātē. Nudien viņas mājaslapā pēdējais paredzētais seminārs būs 1. decembrī, tā temats būs "Efektīva vadītāja ABC." Un pēc tam Jolanta Cihanoviča pārcelsies uz Lielbritāniju.
Protams, ir arī tādi, kuri par to priecājas. Uzzinot par plāniem, Digitālās ekonomikas attīstības centra vadītājs Andris Gailītis čivināja: "Paķer vēl kādu līdz, būs vieglāk palicējiem." Kā tas mēdz gadīties, cilvēks pēcāk savu čivināšanu izdzēsa, bet, kā tas mēdz gadīties vēl biežāk, tas jau sen bija piefiksēts, un gribētāji to joprojām var atrast, tajā skaitā Jolantas Cihanovičas "Facebook" lapā.
Viņa paķers kādu līdz. Viņa paķers līdz savu dzīvesbiedri, jo, kā viņa pati stāsta žurnālā,
"ir tāda nedroša situācija - ja ar mani kaut kas notiek - viss, viņai ir jābrauc prom. Neskatoties uz testamentu, ko es sastādīju, tikko sākām dzīvot kopā. Jā, viņai pienāktos puse dzīvokļa. Bet ko tas dod? Viņa jau te nevar dzīvot! Un katrs gads, kad viņa nevar sevi profesionāli … Tagad viņa strādā pusslodzi un kā brīvprātīgā. Ja mēs varētu reģistrēt attiecības, viņa strādātu pilnvērtīgi, maksātu nodokļus, vēl vairāk dotu Latvijai. Bet, ja nedrīksti, tad nedrīksti!"
Par to, ko Latvijai varētu dot Jolantas Cihanovičas dzīvesbiedre, neprotu spriest, jo es dzīvesbiedri nepazīstu. Taču varu ar pilnīgu pārliecību teikt, ka Latvija zaudēs tāpēc, ka Jolanta Cihanoviča vairs tai neko nedos. Droši vien tas ir pārspīlējums. Esmu pārliecināts, ka arī no Londonas Jolanta raudzīsies Latvijas virzienā un neskoposies ar padomu un palīdzību tad, kad ir nepieciešams cīnīties pret sabiedrisku tumsonību vai, kā viņa pati to apraksta, "normofīliju, ar ko cilvēki sirgst."
Taču vienalga, viņa brauks prom. Nodokļus maksās citai valstij. Apmācīs citas valsts cilvēkus. Sniegs psiholoģisku padomu cilvēkiem citā valstī. Un ne Latvijā. Vai mēs esam tik garīgi bagāta sabiedrība, ka varam tā vienkārši atļauties šo cilvēku sūtīt trimdā tikai tāpēc, ka viņai dzīvesbiedre ir sieviete? Diez vai.
Nesen šajā portālā rakstīju par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu, kurā bija noteikts, ka Itālijas valdībai obligāti ir jāizstrādā likums par partnerattiecībām, lai Itālijā dzīvojošie viendzimuma pāri varētu savas attiecības nokārtot arī juridiskā nozīmē. Mūsu valstī, kā toreiz rakstīju, politiķi ir trīs mazi mērkaķīši, kuri neko neredz, neko nedzird, neko nesaprot. Un, galvenais, neko negrib redzēt, neko negrib dzirdēt, negrib neko nesaprast. Te nu jums bija, cienītie politikāņi. Jolanta Cihanoviča paceļ cepuri un saka sveiki. Un Latvija zaudē. Paldies jums. Un, ja nepielēca, tas "paldies" ir ar krietnu ironijas devu.
