Plašākā līmenī par vēstures interpretāciju var runāt globālajā un nacionālajā kontekstā. Ja savdabīgu interpretāciju piedāvāšana būtu olimpisks sports, nepārprotami visas iespējamās zelta medaļas iegūtu mūsdienu Krievija (tā pati, kura nupat notikušajās īstajās olimpiskajās spēlēs pie vismaz dažām zelta medaļām nonāca ne gluži atbilstoši tādam jēdzienam kā „godīgi”). Šajās dienās, piemēram, ziņots, ka Krievija ir sagatavojusi video filmu, kurā būšot „pierādīts”, ka pie visiem protestiem Ukrainā vainīgi ir „ekstrēmisti". Nevis tauta, kurai ir leģitīmas prasības pret korumpētu režīmu, bet „ekstrēmisti”.
Tas droši vien būs no tās pašas operas, kurā Kremļa kontrolētie mediji centās „pierādīt,” ka 1991. gada janvārī, kad omonieši uzbruka Lietuvas televīzijas tornim, visus lietuviešus nogalināja citi lietuvieši un tie, uz kuru mirstīgajām atliekām bija redzami tanku kāpurķēžu nospiedumi?
Paši lietuvieši atkārtoti brauca pāri šiem cilvēkiem ar saviem žiguļiem, lai radītu attiecīgo efektu. Protams, plašākā kontekstā mūsdienu Krievija arī dara visu iespējamo, lai apgalvotu, ka Otrā pasaules kara laikā PSRS neko sliktu nedarīja, būtībā tā karā uzvarēja viena pati, tai izdevās Latviju un pārējo Austrumeiropu varonīgi izglābt no fašisma, Baltijas valstis PSRS iestājās brīvprātīgi un ar lielu sajūsmu u.tml.
Savukārt iekšzemes vajadzībām šodien piemēru par vēstures pārrakstīšanu varam atrast laikrakstā "Neatkarīgā", kur kolēģis Māris Krautmanis raksta par to, kā laikā pēc referenduma par krievu valodas statusu mūsu valstī valdība pieņēma jaunus noteikumus par tautas nobalsojuma rīkošanu, paredzot daudz lielāku parakstu nepieciešamību, pirms referendums tiek rīkots. Šajā sakarā M. Krautmanis atceras iepriekšējo pieredzi šajā jomā: „Lai padarītu Kalvīša dzīvi neciešamu, tagadējie vienotīgie sakūra karstu pirti, panākot referenduma rīkošanu par drošības likuma grozījumiem. Mazbūtiska problēma tika pacelta milzu augstumos, un tautai tika iztēlots, ka bez drošības likumu grozījumu atcelšanas valstij teju gals būs klāt.” Komentētāja mērķis ir to salīdzināt ar „vienotīgo” pašreizējo vēlmi, referendumu rīkošanu padarīt sarežģītāku.
Nelaime ir tāda, ka jautājums par drošības likumu grozījumiem nebūt nebija „mazbūtisks.” Normā, kuras rezultātā tika organizēts referendums, strīdīgais elements bija šāds grozījumu mērķis (un atcerēsimies, ka to Kalvīša Ministru kabinets pieņēma nu jau nebūtībā aizgājušā Satversmes 81. panta kārtībā, kas MK ļāva pieņemt noteikumus ar likuma spēku bez Saeimas iesaistīšanas): „Veicot parlamentāro kontroli, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputātiem kopā ar šīs komisijas pilnvarotām personām, kurām ir pirmās kategorijas speciāla atļauja pieejai valsts noslēpumam, ir tiesības veikt pārbaudes valsts drošības iestādēs un iepazīties ar nepieciešamo informāciju un dokumentiem, izņemot dokumentus par informācijas slepenajiem avotiem.” Jautājums bija par tām vārdā nenosauktajām „pilnvarotajām personām". Nav trīs reizes jāmin, kurām mūsu valsts politiskajām personām būtu bijis pat ļoti interesanti uzzināt, kuri tad ir tie „slepenie avoti”, kas dažādās krimināllietās ir snieguši informāciju. Ņemot vērā to, ka tajā laikā mūsu valsts tā dēvētajiem „oligarhiem” Saeimā bija pietiekami liela "aizmugure", to nu nekādi nevar uzskatīt par „mazbūtisku” jautājumu.
Piedevām referenduma rīkošana pēc tam, kad Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga strīdīgos grozījumus apturēja (un te atkal atcerēsimies, ka Saeimas gudrās galvas tos apstiprināja vienreiz, prezidente tos atsvieda atpakaļ, un gudrās galvas tos apstiprināja otrreiz, atsevišķiem deputātiem bilstot, ka acīmredzot valsts pirmā persona neko nesaprot un varbūt pat grozījumus nav tā kārtīgi izlasījusi), bija paredzēta Satversmē, un te nav runa par kaut ko tādu, ko vienpersoniski izdarīja „vienotīgie.” Turklāt tas, ka referendumā, lai arī tam pietrūka kvoruma (ne mazums tāpēc, ka parakstu vākšanas laikā gudrās galvas acīmredzot pietiekami sakaunējās par grozījumiem, pret kuriem iebildumi bija ne jau V. Vīķei-Freibergai vien, bet arī, piemēram, NATO, un tos paši atcēla), par grozījumu atcelšanu nobalsoja 96 procenti vēlētāju, arī liecina, ka „mazbūtisks” jautājums nebija vis. Vēstures pārrakstīšana.
Un vēl šodien kļuvis zināms, ka tuvākajā laikā Latvijas iedzīvotājiem tiks piedāvāts jauns mūzikls. Tā nosaukums? „Cukurs. Herberts Cukurs.” Paralēle acīmredzama: „Bonds. Džeimss Bonds.” Mūzikla producents skaidro, ka „pamatlīnija būs Latvijas vēstures traģiskie notikumi caur viena Latvijas patriota dzīves prizmu,” vēl bilstot, ka „Herberts Cukurs ir viena no interesantākajām, lai arī neviennozīmīgi vērtētākajām personībām Latvijas vēsturē, varētu teikt – tikpat daudzšķautņaina kā laupītājs Kaupēns,” tā saucot atmiņā Māras Zālītes sacerēto mūziklu „Kaupēn, mans mīļais.”
Te nelaime ir acīmredzama. „Patriota” dzīves „neviennozīmīgā” daļa tomēr bija dalība bēdīgi slavenā Viktora Arāja vienībā, un laikā pēc Otrā pasaules kara bija pietiekami daudz pierādījumu, ka H. Cukurs ir piedalījies minētās vienības briesmu darbos pret Latvijas ebrejiem. 1965. gadā H. Cukuru notvēra un nošāva Izraēlas specvienības, un ne jau uz „šitais te izskatās vainīgs, žmiedzam nost” pamata tas tika izdarīts. Pēc „patriota” nāves ietekmīgais amerikāņu žurnāls "Time" ziņoja, ka viņa noziedzīgo darbību sarakstā cita starpā bija arī briesmīgais ugunsgrēks ebreju sinagogā Gogoļa ielā, kur dzīvību zaudēja vairāki simti pagrabā ieslodzītu ebreju. Jā, Herberts Cukurs bija leģendārs lidotājs, bet piedalīšanās holokaustā tomēr nebūs vērtējama kā tāds „ups, gadījās” moments. Arī te ir manāma vēstures pārrakstīšana.
