Man jau liekas, ka tāpat arī vajadzētu rīkoties Eiropas Padomei, kuras centrālais esamības jautājums ir cilvēka tiesības, varbūt arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, jo, lai vai kā, par drošību Krievija domā tikai savās kategorijās un par „sadarbību” vispār nav ko runāt. Jā, ir tie, kuri uzskata, ka gadījumā, ja Krieviju izraidītu no G8 u.c. organizācijām, tas tai ļautu rīkoties vēl jo brīvāk savā pārliecībā, ka Krievijai ir kaut kāda īpaša un perfekta pārvaldes sistēma un tikai Krievijai ir tiesības diktēt noteikumus attiecībās ar citām valstīm. Taču, ja reiz ārpasaule vēlas pierādīt, ka mūsu bijušajai Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai nebija taisnība sakot, ka tās reakcija bijusi „gļēva,” kaut kas tomēr būs jādara, jo karot militārā nozīmē, protams, neviens netaisās, un nevajag arī.
Savukārt interesanti efekti sakarā ar Ukrainu bijuši redzami tepat mūsu valstī. Šorīt „Dienas Biznesā” ir komentārs, kurā būtībā ir pateikts, ka sankcijas pret Krieviju no Latvijas viedokļa ir nevēlamas, jo „patīk mums tas vai ne, bet Latvijas ostas dzīvo uz Krievijas kravu rēķina, turklāt Krievija ir vairāk nekā miljardu eiro vērts noieta tirgus Latvijā ražotām precēm, kas ES principā nebūtu vajadzīgas.” Te nu kārtējo reizi ir piemērs par ierasto situāciju, kurā biznesa intereses pārtrumpo visu pārējo. Tāpat tas bija toreiz, kad runa bija par sankciju ieviešanu pret Baltkrieviju pēc tam, kad tur notika kārtējās „vēlēšanas” un nākamajā rītā vairums kandidātu Valsts prezidenta amatam, kuru vārds nebija Aleksandrs un uzvārds nebija Lukašenko, nonāca aiz restēm. Arī toreiz – kaimiņvalsts taču, ekonomiskas attiecības, ar ko tad citu mūsu politiķi varētu hokeju spēlēt? Tas ir no tās pašas operas, kurā mūsu valsts augstākās amatpersonas neminstinoties paziņo, ka attiecībās ar tādām valstīm kā Ķīna vai Uzbekistāna tās būs gatavas runāt par visu ko, bet tikai par cilvēka tiesībām gan ne. Skumji.
Tālāk, „Latvijas Avīze” šorīt ir izdarījusi labu darbu, aptaujājot „Saskaņas centra” (SC) pārstāvjus par notikumiem Ukrainā. Te jāatceras, ka SC jau sen ir sadarbības līgums ar Krievijas cara Vladimira partiju „Vienotā Krievija”. Vakar Saeimai debatējot rezolūciju par šo jautājumu, SC pārstāvji bilda, ka Ukrainas jaunā pagaidu valdība neesot leģitīma un pārstāvot „šovinistiskos spēkus.” Savukārt šodien „Latvijas Avīzē” SC pārstāvis Urbanovičs nāk ar šādu domu: „Man nav pierādījumu, ka Krievijas armija būtu iegājusi Ukrainā. Redzu tikai staltus puišus jaunās uniformās, bet bez jebkādām zīmotnēm. Tādēļ atšķirībā no Latvijas politiķu vairākuma es neņemos apgalvot, ka tie ir Putina puiši.” Skaidra bilde. Varbūt tie ir nomaldījušies norvēģi vai hotentoti, bet „Putina puiši” laikam ni un ni. Nu ja.
Citur „Latvijas Avīzē” ir komentārs, kurā ir apgalvots, ka tieši Ukrainas notikumu kontekstā ar vēl jo lielāku sparu ir jāpievēršas likumprojektam, kurā paredzēti kriminālsodi tiem, kuri noliedz vai apjūsmo Latvijas okupāciju. Doma tāda, ka notikumi Krimā patlaban krietni atgādina to, kas mūsu valstī notika 1939. un 1940. gadā, proti, „Krievijai uzticams vietvaldis Krimā mīļi lūdz Putina palīdzību krievu aizstāvēšanai un, protams, tādu arī saņem.” Un paredz: „Ja pamattauta (Latvijā tie ir latvieši) savā dzimtenē nav noteicošā vairākumā, tad jautājums, kuram tik ļoti baidās pieskarties politiķi, vienā jaukā dienā var pāraugt traģēdijā. Apokalipsē pamattautai un valstij.” Te nu bailēm lielas acis. Nedomāju, ka kļūdīšos sakot, ka pie mums „pamattauta” ir „noteicošā vairākumā.” Konkrēti runājot, 2011. gadā latviešu mūsu valstī bija 1 285 135, bet citu tautību ļaužu – 785 235. Tas ir vairākums. Tiesa, tas būtu „noteicošāks,” ja tiem 1 285 135 latviešiem nebūtu raksturīga indeve, pirms katrām vēlēšanām dibināt padsmit „latvisku” partiju, lai sašķeltu latviešu balsis un tā palīdzētu tam pašam SC. Piedevām, ne jau visi vai varbūt pat ne vairākums minēto 785 235 cittautiešu būs Krievijas imperiālisma atbalstītāji.
Taču visdīvainākā reakcija uz notikumiem Ukrainā, šķiet, nāk no mūsu valdošās koalīcijas un konkrēti no Saeimas spīkeres Solvitas Āboltiņas, proti – sakarā ar minētajiem procesiem ir nolemts, ka elektrības tirgus atvēršanu Latvijā mēs atliksim vēl par deviņiem mēnešiem un līdz 2015. gada 1. janvārim, jo, tā Saeimas prezidija priekšsēdētāja, nepieciešams darīt visu, lai Latvijas iekšpolitiskā situācija būtu stabila, kā arī jānovērš jebkādi provokāciju riski. Man nu ir visai grūti saskatīt jelkādu tiešu saiti starp notikumiem Krimā un situāciju mūsu valsts elektrības tirgū, jo neapmierinātība par piepeši daudz augstākiem tarifiem pie mums būtu visai garantēta arī tad, ka Viktors Janukovičs turpinātu saimniekot savā greznajā pilī un Krimā joprojām būtu iepriekšējā pārvalde. Bet vai tas situāciju destabilizētu līdz brīdim, kad kļūtu iespējamas „provokācijas”? Nu, diez vai. Laikā kopš neatkarības atjaunošanas reti kad protesti Latvijā ir pārauguši vardarbīgos nemieros, prātā nāk grūstīšanās pensionāru piketā Valdemāra ielā, kā arī bēdīgi slavenais grautiņš pie Saeimas pirms pāris gadiem, taču nevienā brīdī tas nedraudēja pārvērsties tādos protestos, kādi vairāku mēnešu garumā notika Kijevā. Drīzāk būtu jāatzīst, ka pati valdība nofufulēja jautājumu par atvērto tirgu, laikus neparedzot mehānismu, kā valsts trūcīgajiem iedzīvotājiem nodrošināt subsīdijas. Tā nu reiz ir mūsu pārvaldes iekārtas neizdarība, un Ukrainas situāciju droši vien nevar uzskatīt par neko citu, kā ērtu aizbildinājumu šai mazspējai.
Tas viss nemaina faktus. Krievijas karaspēks Krimā vienmēr ir bijis, ja runa ir par jūras spēku bāzi Sevastopolē, taču pēdējo dienu laikā tur ir parādījušies jauni spēki un ne jau kaut kādi gadījuma rakstura „stalti puiši jaunās uniformās,” kam gadījies tur ieklīst. Patlaban Krievija rīko militārus manevrus pie Lietuvas krastiem, joprojām Kremlī klīst likumprojekts par to, ka Krievijai būtu tiesības anektēt jebkuru teritoriju, kurā balsotāju vairākums vēlas pievienoties Krievijai. Ukrainas Luganskas rajonā referendums par „autonomiju” ir paredzēts jau nākamajā pirmdienā, un pareizi šodien „Dienā” komentētājs jautā „Apžēliņ, kāpēc ne rīt?”. Jā, var jau deklarēt, ka mums ar Krieviju ir tik lielas ekonomiskas attiecības, ka sakarā ar Krievijas invāziju Krimā nevajag darīt neko. Taču - vai tas ir civilizētas valsts un sabiedrības cienīgi? Nedomāju vis.
