Labi ir tas, ka Broka ir teikusi, ka viņai nav plānu sākt šķetināt reformas, kuras sāka ieviest viņas priekštecis Jānis Bordāns, it īpaši jautājumā par maksātnespējas administratoriem. Nudien, tas ir labi, jo tā nu ir joma, kurā, lai vai kā NA ļaudis necenšas taisnoties un skaidroties, šķiet esam visai daudz nebūšanu. Lai ir šie administratori valsts amatpersonas, lai sniedz savas deklarācijas un lai nāk ar skaidrojumiem par to, kas par tiem pēdējos mēnešos ir ziņots, piemēram, žurnālā "IR", un tā darīt ārpus kategorijām "acīmredzot raksts bija politisks pasūtījums".
Taču par Broku ir divi lieli jo lieli jautājumi. Pirmkārt, ir zināms, ka NA arī plāno pašreizējo domnieci iekļaut Eiropas parlamenta (EP) vēlēšanu sarakstā. Vai tiešām valdības ministrei būs pietiekami daudz laika, lai paralēli pamatdarbam piedalītos priekšvēlēšanu kampaņā? Nav jau tā, ka Tieslietu ministrija ir laiska vieta, kur īpaši daudz darāmā nav. Par interešu konfliktu te droši vien nav iemesla runāt, jo Centrālā vēlēšanu komisija ir patstāvīga iestāde, taču vienalga rodas jautājums par tā dēvēto administratīvo resursu izmantošanu, un šādu resursu ministrijām tomēr ir papilnam. Piedevām ir arī jautājums par to, kas notiks, ja Broku EP vēlēšanās tā arī ievēlēs. Tādā gadījumā būs jāmeklē kāds, kas būs gatavs tieslietu ministra amatu uzņemties burtiski uz dažiem mēnešiem vien, jo EP vēlēšanas būs maijā, bet nākamās Saeimas vēlēšanas – jau oktobrī.
Otrs jautājums ir par NA kā tādu. Salīdzinoši īsā laika sprīdī Baiba Broka ir izvirzīta kā kandidāte Rīgas mēra amatam, tagad Tieslietu ministrijas vadībai un vēl pie tam EP. Personīgi Broku nepazīstu, iespējams, ka viņai piemīt visas nepieciešamās prasmes un zināšanas visiem minētajiem amatiem, turklāt, droši vien var saprast, ka nīkšana opozīcijā Ušmerika vadītajā domē nekāda rožu dobe nav.
Taču ir tomēr vērts padomāt par Nacionālās apvienības kadru politiku kā tādu.
Otrs NA izvirzītais kandidāts ministra amatam ir Einārs Cilinskis, kuram paredzēta ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas vadīšana. Tāpat, kā kādreizējais NA tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš, Cilinskis politikā ir darbojies jau ļoti sen, viņš bija arī Augstākās padomes deputāts vēl laikā pirms valsts neatkarības atjaunošanas. Ārpus šiem vecbiedriem, NA ministru amatiem konsekventi ir virzījusi cilvēkus ārpus partijas Saeimas aprindām. Te runa ir par to pašu Bordānu, kā arī par Žaneti Jaunzemi-Grendi un Daci Melbārdi. Viņi visi, tā teikt, nāca no malas, un visiem zināms, ka Bordāna gadījumā tas radīja problēmas, jo NA viņu uzskatīja par pārāk neatkarīgu kadru. Nav jau pārsteigums, ja reiz cilvēks ir bezpartejisks, bet tomēr.
NA Saeimas deputāti no „Visu Latvijai!” gala nav izcēlušies ar pašapziņas trūkumu. I Raivis Dzintars, i Imants Parādnieks, i Ināra Mūrniece, i Jānis Dombrava regulāri parādās preses slejās ar pārdomām par tādiem vai citiem jautājumiem. Taču acīmredzot partija nedomā, ka šie ļaudis ir piemēroti ministru amatiem.
Ir tiesa, ka minētie cilvēki izglītības jomā neizceļas, attiecīgi tiem ir bakalaura grāds politiskajā zinātnē, mūrnieka un kamīnlicēja profesija, bakalaura grāds tulkošanā un bakalaura grāds vēsturē, tomēr Ministru kabineta vēsturē, tajā skaitā arī Ministru prezidenta amatā, nav trūcis ļaužu, kuriem nav doktora vai maģistra grāda.
Tāpēc jau laikam nākas atkal un atkal atgriezties pie tiem pašiem vecajiem bukiem vai arī kandidātus meklēt plašākos medību laukos. Runa ir par rezerves soliņa garumu vai, pareizāk sakot, tā trūkumu, un it īpaši partijai, kura izceļas ar pietiekami daudziem gados jauniem politikas censoņiem, tas šķiet maķenīt dīvaini.
