Protams, nelaime tāda, ka Marksa un Engelsa idejas pārtvēra sociālisma ļaunā pusmāsa komunisms, tā pierādot, ka šāda veida iekārtu var veidot tikai ļoti smagos un pat totalitāros apstākļos. PSRS variantā "komunisma" un "sociālisma" ieviešana nozīmēja, ka plašākās tautas masas dzīvoja trūcīgi, ja arī nomenklatūras pārstāvjiem dzīve bija vieglāka un bagātāka. Ķīnas gadījumā "komunisma" un "sociālisma" ieviešana nozīmēja baisu eksperimentu ar cilvēku dzīvēm, kura rezultātā miljoni gāja bojā un valsts kontrole pār cilvēkiem bija visnotaļ absolūta.
Ķīna, kā zināms, no sociālisma kā ekonomiskas teorijas atteikusies jau sen, kaut arī Ķīnas Komunistiskā partija joprojām skarbi vēršas pret jebkāda veida īstu vai iedomātu opozīciju. Ķīnā mūsdienās ir miljonāri un miljardieri, kas Mao laikā būtu bijis pilnīgi neiedomājami. Mūsdienās Pekina apgalvo, ka Ķīnā ir "sociālistiska tirgus ekonomika". Savukārt postsovjetiskā Krievija ir ieviesusi kaut ko vairāk vai mazāk līdzīgu kapitālismam, bet ar valsts smagās rokas nepārprotamu klātbūtni teju vai visās tautsaimniecības jomās.
Citur Eiropā un pasaulē it īpaši Aukstā kara laikā sociālistu un komunistu partijas nebija nekas neparasts. Itālijā, Spānijā, Somijā un citur Eiropā tā dēvētās "Eirokomunisma" partijas bija gana populāras, piemēram, 1976. gadā Itālijas Komunistiskā partija parlamenta apakšpalātas vēlēšanās ieguva 34,4%, bet Senāta vēlēšanās – 33,8% balsu. Spānijas Kompartijas labākais rezultāts bija 1979. gadā – mazliet vairāk nekā 10% balsu un 23 mandāti valsts parlamentā. Protams, nevienā no minētajām valstīm nenotika nekas tāds, kas atgādinātu Staļina teroru, Brežņeva stagnāciju un visu pārējo, kas "rotāja" PSRS ikdienu.
Mūsdienās savējās par komunistiskām partijām īpaši vairs neviens Eiropā nesauc, Itālijā Kompartija pārtapa par Demokrātiski kreiso partiju, lai arī valstī arī ir Komunisma atjaunošanas partija, kurai ir pāris pašvaldību deputātu un viens mandāts Eiropas Parlamentā. Spānijā Kompartija it kā darbojas joprojām, bet neviens neteiks, ka Spānijā tāpēc tiktu valstiski apšaubīts kapitālisms ar visu no tā izrietošo.
Savukārt Austrumeiropā, nemaz ne pārsteidzošā kārtā, sociālisms un komunisms īpaši populārs mūsdienās nav, un tas ir ļoti maigi teikts. Piemēram, mūsu valstī sociāldemokrāti kādu brīdi darbojās, kādu laiciņu arī bija pie teikšanas Rīgas domē, bet ar to apmēram viss ir pateikts. "Saskaņa" arī cenšas sevi prezentēt minētajā lauciņā ar ne īpaši gramatisko nosaukumu - "Saskaņa" sociāldemokrātiskā partija -, bet vairāk mūsdienās tā ir pazīstama kā Krievijas aizstāve un tikai nosacīti kā "proletariāta" aizstāve. Arī pie mums par kapitālismu kā valsts iekārtu lielu jautājumu nav, lai arī Latvijā kā Eiropas Savienības vienā no trūcīgākajām valstīm būtu jādomā, ka šķiru izlīdzināšanas jautājums atsevišķiem politiķiem būtu īsta medusmaize.
Vēl jāpiemin arī tas, ka patlaban mēs dzīvojam tādā postmodernā laikmetā, kurā partiju nosaukumi daudz ko nenozīmē. Austrālijā Liberālā partija patiesībā ir ļoti konservatīva, savukārt Lielbritānijā Konservatīvā partija bija tā, kura nodrošināja viendzimuma laulības. Savukārt Leiboristu partija no domas, ka valstij būtu jāpieder liela daļa Apvienotās Karalistes tautsaimniecības, atteicās jau pasen, tas leiboristu pārstāvim Tonijam Blēram ļāva trīsreiz uzvarēt parlamenta vēlēšanās un kļūt par premjerministru.
Par to šodien rakstu tāpēc, ka patlaban divās it kā kapitālisma citadelēs pietiekami lielus laurus plūc cilvēki, kuri bez jebkādas atvainošanās turpina uzstāt, ka sociālisms ir laba lieta.
Pirmkārt, Lielbritānijā Leiboristu partija politikas novērotājiem mazliet par pārsteigumu pagājušajā nedēļā par savu līderi ievēlēja Džeremiju Korbinu. Viņš ir cilvēks ar vēsturi arodbiedrībās un vienmēr sevi ir prezentējis kā darbaļaužu aktīvs aizstāvis, tajā skaitā parlamentā atsakoties nēsāt kaklasaiti (“Te nav nekāds modes demonstrējums, te nav džentelmeņu kluba, te nav baņķieru organizācijas, te mēs pārstāvam tautu”). Dž. Korbins iebilst pret taupības pasākumiem, uzskata, ka pietiekami daudzi kādreiz Mārgaretas Tečeres u.c. politiķu denacionalizētie uzņēmumi būtu nacionalizējami no jauna, pie tam ātri vien. Viņš izsauca lielus iebildumus, kad viņš tikās ar tā dēvēto Īru Republikāņu armiju, kuru pietiekami daudzi cilvēki uzskatīja par teroristisku organizāciju. Attiecībā uz neatkarības kustībām Skotijā un citur, viņš ir teicis, ka “es sevi aprakstītu ar vārdu sociālists. Jā, es gribētu, lai Lielbritānija paliek vienota, bet es atzīstu tautas tiesības lemt par savu autonomiju un neatkarību". Dž. Korbins ir aicinājis Apvienotās Karalistes parlamentu atteikties no procesa, kurā ikgadējo sesiju atklāj karaliene (“šī 18. gadsimta izrāde ir pilnīgi muļķīga – zirgi, jātnieki, visi pārējie, kas ierodas, lai redzētu, kā karaliene nolasa runu, kuru viņa nekad pirms tam nav lasījusi, kur nu vēl sacerējusi”). Tāpat viņš izsauca lielus protestus, kad kādā kara piemiņas ceremonijā viņš uzkrītoši atteicās dziedāt Lielbritānijas himnu.
Ārlietās leiboristu jaunais līderis ir teicis, ka pie notikumiem Austrumukrainā, pirmkārt, ir vainīgi amerikāņi un NATO, Krievijas “reakcija” Ukrainā nav bijusi bez “provokācijas". Dž. Korbins gribētu atteikties no Lielbritānijas kodolieročiem un, ja kas, arī izstāties no NATO pavisam (lai arī viņš ir atzinis, ka tā nav pati populārākā doma). Tuvajos Austrumos viņš ir bijis liels palestīniešu aizstāvis un Izraēlas attieksmi pret viņiem ir aprakstījis ar vārdu “aparteīds". Vārdu sakot, šis ir viens ļoti liberāls (šī vārda klasiskajā nozīmē) cilvēkbērns.
Lielbritānijā komentētāji lielākoties ir teikuši, ka nekāda veiksme Džeremijam Korbinam nespīd, viņa politika ir veclaicīga un jau sen pierādīta kā neveiksmīga, Leiboristu partijai viņa vadībā ir lemts palikt dziļā un neizbēgamā opozīcijā. Žurnāls “The Economist” šonedēļ raksta, ka “visatklātāk Džeremijs Korbins demonstrē atavistisku nostalģiju par savu jaunības kreisumu. Tas paskaidro viņa skaļo pretamerikānismu un lielākoties ir pamatā viņa uzskatiem par aizsardzību un ārpolitiku". Savukārt iekšpolitikā "viņa uzvara ir radījusi pēkšņu un droši vien nepārvaramu plaisu starp leiboristu līderi un viņa vadītajiem deputātiem parlamentā". Jo Londonas lielajā politikā tomēr joprojām ir pietiekami daudz cilvēku, kuri atceras salīdzinoši radikālo Leiboristu partiju, kuras radikālisms to ilgstoši turēja absolūtā opozīcijā bez jebkādām izredzēm atgūt varu. Tieši Tonijs Blērs bija tas, kurš savu partiju pārliecināja atteikties no sociālistiskām idejām. Laiks rādīs, kā Džeremijam Korbinam klāsies. Viegli nebūs.
Savukārt manā dzimtajā Amerikā negaidīti labus rezultātus Valsts prezidenta priekšvēlēšanās ir uzrādījis vēl viens kārtīgs sociālists. Runa ir par Vermontas štata ASV senatoru Bernardu (Berniju) Sandersu. Viņš pats sevi apraksta ar vārdiem “demokrātisks sociālists,” Senātā viņš skaitās bezpartejisks, bet allaž viņš balso kopā ar Demokrātu, ne Republikāņu partiju. Sandersa lielākais jautājums ir par to, ka Amerikā arvien vairāk un vairāk noteikumus diktē maza saujiņa miljardieru, kuriem ir pietiekami daudz naudas, lai viņi būtībā varētu sev nopirkt vēlamo politikas rezultātu, it īpaši laikā kopš ASV Augstākā tiesa atcēla gandrīz visus ierobežojumus attiecībā uz to, kas politiskajā pasaulē drīkst ziedot kam un cik daudz. Ne bez viņu iesaistīšanās Republikāņu partija kā absolūtu mantru ir skaitījusi domu, ka valsts bagātākajiem cilvēkiem nodokļus vajadzētu nevis palielināt, bet gan samazināt.
Brīdī, kad senators no “Vermontas Tautas republikas” sevi pieteica kā kandidātu Valsts prezidenta amatam, gandrīz neviens nedomāja, ka viņam spīd kaut kādas īpašas izredzes. Pārāk kreiss, pārāk radikāls, mati pa gaisu … nu, kā tādu cilvēku uztvert nopietni? Bet tad izrādījās, ka Bernards Sanderss ir spējīgs savākt burtiski tūkstošiem cilvēku, kas nāk klausīties viņa uzrunas. Ļoti redzams piemērs bija kāda “evaņģēlisko kristiešu” universitāte Virdžinijā, kur tieši studenti uzstāja, ka viņš būtu jāuzaicina kā runātājs. Tiesa, pašā pasākumā vairums studentu sēdēja ar rokām klēpī, pēc tam viens no viņiem teica, ka “priecājos, ka viņu uzaicināja, bet es gan par viņu nebalsotu", jo students tomēr iebilst pret viendzimuma laulībām un abortiem un sevi uzskata par “kapitālistu.” Citur savukārt senators uzņemts kā īsta rokzvaigzne – 11 tūkstoši cilvēku Arizonā, 10 tūkstoši Viskonsinā, 27,5 tūkstoši Losandželosā. Ņūhempšīrā, kur būs vienas no pirmajām priekšvēlēšanām, viņš aptaujās jau sen uzrāda labāku rezultātu nekā visnotaļ plaši par visticamāko Demokrātu partijas kandidātu uzskatītā Hilarija Klintone (Ņūhempšīra ir tieši blakus B. Sandersa pārstāvētājai Vermontai), savukārt Aiovā, kur būs pašas pirmās priekšvēlēšanas, pēdējo nedēļu laikā viņš un viņa ir uzrādījuši būtībā neizšķirtu rezultātu
Tāpat kā tas ir ar Džeremiju Korbinu Lielbritānijā, arī Bernijam Sandersam novērotāji lielākoties nekādu dižu nākotni neparedz. Taču tāpat kā tas ir ar Dž. Korbinu - arī B. Sanderss ir uzskatāmi pierādījis, ka sociālistiskas vai “sociālistiskas” idejas arī mūsdienās var būt gana populāras. Jebkurā gadījumā tas visvairāk nozīmē, ka minētajās valstīs politika kļūst interesantāka, un tas pats par sevi nudien nav nekas slikts.
