Vai pamanījāt, ka vakar to pasaules valstu sarakstam, kurā ir apstiprinātas viendzimuma pāru tiesības laulāties, pievienojās vēl viena? Cieši sekojot Īrijas referendumam, par kuru jau rakstīju, vakar šādu lēmumu pieņēma Grenlandes parlaments, turklāt vienbalsīgi, vien diviem deputātiem atturoties. Visi pārējie deputāti (veseli 27 no viņiem) balsoja “par.”
Grūti spriest, cik daudz grenlandiešu tagad varēs doties uz dzimtsarakstu nodaļu vai baznīcu, jo grenlandiešu vispār nav daudz (kādi 57 000, lielākoties inuītu cilts pārstāvji). Turklāt šeit var atrast video par cilvēku, kurš stāsta, ka pats ir gejs, bet reizēm liekas, ka viņš ir vienīgais uz lielās, bet lielākoties tukšās salas. Taču ne par to šis stāsts.
Stāsts ir par to, ka, acīmredzot, Grenlandes sabiedrība, tāpat kā Īrijas sabiedrība un pirms tam Luksemburgas un Spānijas, un Nīderlandes, un Zviedrijas, un Brazīlijas, un Dānijas, un Slovēnijas, un Argentīnas … nu, šo sarakstu var turpināt, taču visos gadījumos sabiedrība attīstījās pietiekami tālu, lai pārrunātu jautājumu par viendzimuma laulībām un tad apstiprinātu, ka nav iemesla, kāpēc tādas būtu jāaizliedz. Lielākoties, kā zināms, tas ir noticis parlamentārā ceļā, atsevišķos gadījumos (arī, piemēram, Mēnas štatā Amerikā) – referenduma ceļā.
Jādomā, ka visos gadījumos nebija tā, ka attiecīgās valsts parlamentārieši piepeši kādā jaukā dienā pamodās un izdomāja “Nu, ko – šodien apstiprināsim geju laulības.” Nē, acīmredzot visos gadījumos arī notika saruna sabiedrībā un, ja, piemēram, Luksemburgā rezultāts bija tāds, ka balsojums parlamentā bija 56 pret 4, tad tikpat acīmredzot tie 56 deputāti neuzskatīja, ka balsojums par minēto jautājumu apdraudēs viņu tālāko politiķa karjeru.
Savukārt mūsu valstī šodien ir kārtējais piemērs par to, ka mūsu politikāņi nav pat spējīgi pārvarēt sevi pietiekami daudz, lai sāktu sarunu. Šodien vienā no mūsu laikrakstiem ir intervija ar aizsardzības ministru Raimondu Vējoni, kurš, iespējams, jau pēc pāris mēnešiem būs nākamais Latvijas Republikas Valsts prezidents. Atbildot uz jautājumu par partnerattiecību likumu, ministrs atbild šādi:
“Es patiešām uzskatu, ka ģimene ir viena no mūsu sabiedrības pamatvērtībām un vairākums Latvijas iedzīvotāju, arī es, to uztver kā savienību starp vīrieti un sievieti. Bet nu mums taču ir likumdevējs, kurš var veikt grozījumus likumos, tostarp ieviešot šīs partnerattiecības viendzimuma pāriem. To lai Saeimā deputāti debatē. Protams, prezidents pārstāv visu sabiedrību, bet viņš nevar uzspiest Saeimai, ka tai jāpieņem kāds konkrēts likumprojekts. Manuprāt, pašreizējā brīdī sabiedrība nav gatava šādām darbībām. Nepieciešams nopietns izskaidrojošs darbs. Tradicionāla ģimene mums gadsimtiem ilgi ir bijusi svēta, un tā pēkšņi ieviest jaunu formātu ir ļoti sarežģīti. Turklāt ir daudz neatbildētu juridisku jautājumu”.
Lai paliek tas, ka vārds “ģimene” mūsu valstī un ne tikai jau ļoti sen neattiecas tikai uz jēdzienu “savienība starp vīrieti un sievieti,” jo Latvijā ir visvisādas ģimenes, un tā ir tikai Vējoņa pieminētā “tradīcija,” kura kādam liek domāt, ka tikai viens vīrietis un viena sieviete, kas laulājušies dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā, atbilst vārdam “ģimene”. Nav pat runa par divu cilvēku attiecību modeli, visiem gejiem un visām lesbietēm arī ir ģimenes, man, piemēram, ir nelaiķis tēvs, nelaiķe māte, viena tante, viens onkulis, divi krusttēvi, trīs māsas, seši māsu bērni, viena pusmāsa ar bērnu, viens pusbrālis ar diviem bērniem, plus vēl brālēni un māsīcas. Tā nu reiz pilnīgi noteikti ir ģimene.
Taču, ko teikt par aizsardzības ministra paģērēto “izskaidrojošo darbu”? Kam tad īsti ar to būtu jānodarbojas, ja ne mūsu valsts politiskajai vadībai? Politiķus taču mēs vēlam un ievēlam vismaz daļēji tāpēc, ka mēs gribam līderus, kas prot viedi vadīt valsti un sabiedrību. Izstāstīšu senu gadījumu, lai ilustrētu to, par ko es te runāju. Tālajā 1978. gadā pagalam konservatīvs Kalifornijas štata parlamenta loceklis Džons Brigss piedāvāja iniciatīvu, kura liegtu gejiem, lesbietēm un pat cilvēkiem, kuri atbalsta LGBT tiesības, strādāt štata publiskajās skolās. Sākotnēji šķita, ka attiecīgajā referendumā priekšlikums gūs atbalstu, bet tikai līdz tam brīdim, kad iebildumus pauda kādreizējais Kalifornijas gubernators un vēlākais ASV prezidents Ronalds Reigans un arī toreizējais ASV prezidents Džimijs Kārters. Vienu nedēļu pirms referenduma R. Reigans uzrakstīja laikraksta ievadrakstu, kurā cita starpā viņš rakstīja: “Lai arī kas tā būtu vai nebūtu, homoseksualitāte nav lipīga slimība līdzīga masalām. Vairums zinātnieku uzskata, ka individuāla cilvēka seksualitāti nosaka ļoti agrā vecumā, un bērna skolotāji to patiesībā neietekmē.” Protams, ne tikai pateicoties Reigana iesaistei, bet tomēr, referendumu kalifornieši noraidīja ar 58 procentiem pret 42 procentiem.
Lūk, piemērs par politisku vadību šādos jautājumos. Lai vai kā, Ronaldu Reiganu par radikālu liberāli neuzskatīt. Kad viņš kļuva par ASV prezidentu, viņš nepiedodami ilgi ignorēja HIV/AIDS, taču divus gadus pirms kļūt par kandidātu prezidenta amatam un tad uzvarēt, viņš, acīmredzot, jutās pietiekami pārliecināts, ka viņš varēja uzrakstīt minēto ievadrakstu. Vienkārši tāpēc, ka viņam nebija pieņemama štata sponsorēta diskriminācija.
Latvijas gadījumā, ja Raimonds Vējonis pasaka “a” par “svēto tradīciju,” tad viņam arī būtu jāpasaka “b”, proti, vai no tā izriet, ka par partnerattiecībām vispār nevar būt nekādas sarunas. Acīmredzot var gan, ja reiz viņš to paģērē Saeimas deputātiem. Savukārt tur, piemēram, ir Solvita Āboltiņa, kura laikā pēc ārlietu ministra Edgara Rinkēviča “iznākšanas no skapja” skarbi noskaldīja domu, ka viņas pārstāvētā Vienotība nekādu partnerattiecību likumu nepiedāvās un, ja tā darīs kāds cits, tad viņas pārstāvētā "Vienotība" par tādu nebalsos. To kādreizējā parlamenta spīkere pateica brīdī, kad nekāda likumprojekta par partnerattiecībām vispār nebija. To nu par apdomības un intelekta kalngalu neuzskatīt, jo tas tomēr ir no operas “neredzēju, bet nepatika.”
Vai Raimonds Vējonis, Solvita Āboltiņa, kā arī, piemēram, Laimdota Straujuma un Ināra Mūrniece, nudien uzskata, ka laulības statuss mūsu valstī ir tik vārgs, ka procesa atvēršana plašāk tam liktu izirt pavisam? It kā pasaulē ir pietiekami daudz valstu un teritoriju, kurās process ir atvērts jau labu laiku, bet nav dzirdēts, ka tāpēc heteroseksuāli cilvēki būtu pārtraukuši draudzēties un laulāties. Kāpēc Latvijā tas būtu citādāk? Ja savukārt minētie politiķi neuzskata, ka laulības statuss ir tik ļoti apdraudēts, tad nākamais jautājums ir kāpēc viņi iebilst pat pret sarunu par partnerattiecību likumu? “Sabiedrība tam nav gatava” tomēr nav arguments, ja politikāņi nav gatavi iesaistīties sarunā ar sabiedrību par attiecīgo jautājumu. Atkārtošos – “nopietns izskaidrojošs darbs” sabiedriski politiskos jautājumos nav tikai nevalstisku organizāciju vai individuālu cilvēku uzdevums, tas arī ir to cilvēku, kuriem tauta ir devusi uzticības mandātu, uzdevums. Ja Raimondam Vējonim, Solvitai Āboltiņai un citiem ir konkrēti iemesli, kāpēc vienkārši ignorēt jautājumu par partnerattiecībām, lai viņi tos izstāsta mums visiem pārējiem, tad mēs tos varēsim vērtēt.
Es personīgi neredzu nevienu iemeslu, kāpēc sabiedrībai nebūtu jāļauj diviem mīlošiem cilvēkiem formalizēt savas attiecības neatkarīgi no viņu dzimuma un arī no tā, kādā veidā viņi to dara (atgādināšu, ka partnerattiecību jautājums arī ir pietiekami svarīgs heteroseksuāliem pāriem, kuri nav salaulājušies “pareizi” pēc pašreizējā likuma prasībām). Ja minētajām amatpersonām ir iemesli, kāpēc diviem mīlošiem cilvēkiem to vajag liegt, tad lai amatpersonas tos liek uz galda. Un, ja tādu tomēr nav, tad tas arī būtu jāpasaka.
Protams, es saprotu politikāņu bailīgumu. Droši vien arī viņi lasa to marasmu, kāds "Delfos" un citur ir komentāru daļā katru reizi, kad kaut kas tiek rakstīts par LGBT lietām. Ja tā ir mēraukla, tad zaķapastala deputāts nudien var nolemt, ka labāk neteikt neko, jo var likties, ka tādi bļauri ir slimi galvā, un tādiem labāk pa gabalu. Taču vismaz teorētiski mūsu “gudrās galvas” patiešām ir gudras, un no politiskās vadības varētu nākt, piemēram, atzinums, ka nē, homoseksualitāte nav slimība. Jo to ir pateikušas vai visas veselības organizācijas ar Pasaules Veselības organizāciju priekšgalā. Tātad, tas ir zinātniski pierādīts fakts. Atzinums, ka diskriminācija pret LGBT cilvēkiem tikai tāpēc, ka kādam viņi tāda vai cita “iemesla” dēļ nepatīk, nav pieņemama. Jo, cita starpā, Latvija ir Eiropas Savienībā un it īpaši Eiropas Padomē, kuras ir pateikušas, ka nē, diskriminācija tāpēc nav akceptējama, tajā skaitā arī Latvija atbalstīja Eiropas Padomes rekomendācijas par homofobijas izskaušanu organizācijas dalībvalstīs. Tātad tas ir plašs politisks lēmums, kura pieņemšanā esam piedalījušies arī mēs. Un galu galā atzinumu, ka valsts un sabiedrības politiku tomēr nevar veidot uz interneta bļauru pamata ne šajā, ne arī citos jautājumos. Jo interneta bļauru pasaulē, piemēram, tas, ka Aminata Eirovīzijā guva 6. vietu, patiesībā ir slikti, jo Aminata ir nēģeriete un tāpēc Latvijai nepieņemama. Neticiet? Palasiet, kas par viņu rakstīts portālos. Mati kļūs sirmi.
Tas, lūk, būtu tas “nopietnais izskaidrojošais darbs”, par kuru intervijā runāja Raimonds Vējonis. Sāciet skaidrot, ministra kungs! Aiciniet citus politiķus darīt tāpat. Citi politiķi, dariet tāpat! Jo tas tomēr ir viens no jūsu uzdevumiem – sabiedrībai skaidrot savu viedokli par tādu vai citu jautājumu. Pieļauju, ka patiesībā neviens no jums neuzskata, ka partnerattiecību legalizācija novestu pie sabiedrības kraha un sabrukuma. Ja kāds Latvijā tā domā, tad nudien tas ir jūsu uzdevums pateikt, ka tā tas tomēr nav.
Grenlande ir tikai jaunākais no daudziem piemēriem par to, ka to var izdarīt. Vai pietiks dūšas?
