Un tā nu šorīt pacēlu rokās "Dienu" un kā pirmo ieraudzīju, lūk, kādu tekstu: „Andrejs Panteļējevs atklāti par atgriešanos politikā un saviem mērķiem tajā." Interviju ar viņu veicis "Dienas" komentāru lapas redaktors Sandris Točs, un tas laikam ir loģiski, jo abus kungus vieno riņķa dancis, ko sauc „no žurnālistikas uz politiku un atpakaļ."
Andrejs Panteļējevs savu dzīvi nesāka ne kā žurnālists, ne arī kā politiķis. Augstākā izglītība viņam, tāpat kā pietiekami daudziem mūsu valsts politikā redzētajiem smagsvariem, ir fizikā. Tautas atmodas laikā A. Panteļējevs pieslējās laikrakstam "Atmoda", kur viņš vadīja politikas nodaļu, taču vienlaikus viņš arī bija instrumentāls partijas "Latvijas ceļš" (LC) veidošanā, vēl pirms tam Augstākajā padomē nobalsoja par neatkarības atjaunošanas deklarāciju. 5. un 6. Saeimā viņš bija LC frakcijas vadītājs, bet 7. Saeimā amatu zaudēja Kristiānai Lībānei.
Pēc LC kraha 8. Saeimas vēlēšanās A. Panteļējevs vispirms vadīja tā dēvēto LC Konventu, kura uzdevums bija izpētīt, kas tad tik ļoti bija sagājis dēlī. Viņš bija padomnieks premjerministram Indulim Emsim un Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei (abi – ZZS), pēcāk kādu laiku darbojās Satversmes aizsardzības birojā. Un tad, kad "Dienā" notika oligarhiski inspirēts apvērsums, Andrejs Panteļējevs atkal uznira žurnālistikas lauciņā, topot par laikraksta komentāru lappuses redaktoru – amats, kurā tagad viņu ir aizvietojis S. Točs.
Savukārt S. Točs savulaik bija Aināra Šlesera pirmā lielā politprojekta, Jaunās partijas, valdes loceklis, kā arī kandidāts 7. Saeimas vēlēšanās, kur gan viņš palika aiz strīpas. Žurnālistikas lauciņā viņš darbojās vispirms "Dienā", tad arī kādu laiku "Neatkarīgajā", nu viņš ir atpakaļ "Dienā", lai arī tā ir pavisam cita "Diena" nekā tā bija tad, kad viņš tur bija pirmoreiz.
Žurnālistu staigāšana no savas profesijas uz politiku nav nekas neparasts. Pašreizējā Saeimā darbojas i Ināra Mūrniece, i Ilmārs Latkovskis, abos gadījumos pirms tam viņi ir bijuši žurnālisti. Raivis Dzintars, pirms kļūt par Saeimas deputātu, "Latvijas Avīzē" rakstīja komentārus. Vēl daudz senāk Velta Puriņa bija 5. Saeimas deputāte.
Tik tālu viss būtu kārtībā. Arī žurnālisti ir pilsoniskās sabiedrības dalībnieki, gluži loģiski, ka atsevišķos gadījumos tie sevī saredz politiķa dotības.
Jautājums ir par to, kas notiek tad, ja viņi vēlas atgriezties žurnālistikā. Attiecībā uz S. Toču, kādreizējais "Dienas" redaktors Guntis Bojārs ir teicis šādus vārdus: „Man, protams, nepatīk, ka cilvēki staigā no PR jomas uz žurnālistiku un atpakaļ. Ja mums ekonomikas nodaļā strādātu bijušais "Rimi" preses sekretārs, es arī viņam neļautu vai bažītos, ko viņš raksta par mazumtirdzniecību." Tur, lūk, ir jautājuma sāls.
Ja cilvēks ir darbojies politikā, bijis kandidāts, attiecīgās partijas viedokli aizstāvējis, tad kāda pārliecība par viņu var būt žurnālistikā?
Tiesa, gan S. Točs, gan A. Panteļējevs "Dienā" ir bijuši komentētāji, tātad – viedokļa paudēji, taču jautājumi par to var rasties vienalga, vēl jo vairāk, ja komentāru lappuses redaktora amatā viņam ir visas iespējas attiecīgajā lappusē noteikt tematiku. Savukārt V. Puriņa, kura labu laiku darbojās Rīgas domes dažādās struktūrās, tagad strādā telekanālā TV 24.
Ja par līnijdeju. Ir arī jomas mūsu politikā, kurā nekas daudz nemainās. Andrejs Panteļējevs ir pievienojies Zaļajai partijai, tātad lielajā politikā – „zaļajiem zemniekiem". 11. Saeimā ZZS ir 13 deputātu, pilnīgi visi no viņiem bija arī 10. Saeimā, septiņi no viņiem arī 9. Saeimā, trīs 8., bet divi arī 7. Saeimā.
Grūti spriest, vai pašreizējie deputāti īpaši priecāsies par domu, ka no malas klāt pienāks vēl viens pietiekami labi pazīstams cilvēks.
Raugi, pat Ivaram Godmanim ZZS iedeva kurvīti tad, kad kādreizējais LR premjerministrs palūdza, vai viņš nevarētu no ZZS saraksta kandidēt uz Eiropas parlamentu, jo politiskā spēka, no kura viņš tapa ievēlēts pirmoreiz (LPP/LC) vairs nav.
Taču vēl vairāk par līnijdeju jādomā tāpēc, ka atsevišķiem ZZS censoņiem acīmredzot ir grūti saprast, ka laiki mainās. Tā, piemēram, vakar "Dienā" bija intervija ar Jelgavas mēru Andri Rāviņu (kurš, ja par nemainīgumu, pilsētas domi ir vadījis jau kopš 2001. gada), un tajā pieredzējušais politiķis apsprieda jautājumu par savas partijas kandidātiem premjerministra amatam: „Mēs partijā jau esam nominējuši trīs premjera kandidātus. Tas ir Jānis Dūklavs, Uldis Augulis un Raimonds Vējonis. Bet es varbūt neizslēgtu arī ceturto, kas varētu šo konkurenci palielināt. Tas ir mūsu senais premjera kandidāts Aivars Lembergs. Un par to mēs noteikti diskutēsim – gan partijas iekšienē, gan Lielo pilsētu asociācijā. Jo, kā jau es teicu, mums ļoti svarīgs ir tautsaimnieks."
Atgriežoties pie riņķa danča, interviju ar A. Rāviņu ir veicis neviens cits kā Sandris Točs, kurš acīmredzot nav uzskatījis par vajadzīgu savam intervijas biedram pavaicāt, kā tas būtu, ja Latvijas Republikas premjerministrs ir cilvēks, kuram ļoti daudz laika ir jāpavada nevis Ministru kabinetā, bet gan tiesas zālē. Laikam no mūsdienu "Dienas" tādu jautājumu uzdot būtu par daudz prasīts.
Taču acīmredzot vismaz viens „zaļo zemnieku" censonis joprojām uzskata, ka Latvijai ir jākļūst par vēl vienu Itāliju, kur arī nevienu acīmredzot netraucē tas, ka premjerministrs ir krimināli apsūdzēts.
Arī Puzes ķeizara gadījumā, protams, - nevainīgs, kamēr nav notiesāts, taču vai A. Rāviņam, „partijas iekšienei" un Lielo pilsētu asociācijai tiešām ir tik vienaldzīga Latvijas starptautiskā reputācija, lai uz valsts otrās personas amatu bīdītu cilvēku, pret kuru kriminālas pretenzijas ir vērstas ne jau Latvijā vien? Prātiņ, nāc mājās!
Un nobeidzot, vēl viena piezīme par mūsdienu "Dienu". Ja laikrakstā kā tādā kādreizējais Jaunās partijas politiķis nesarkstot intervē kādreizējo "Latvijas ceļa" politiķi, un pirmais jautājums ir „Kā ir notikusi Jūsu atgriešanās politikā?" (vēl neaizmirstot arī mazliet lišķīgam būt – „Kādreiz jūs bijāt pašā varas Olimpā, daudzus gadus vadot valdošās partijas "Latvijas ceļš" Saeimas frakciju"), tad "Dienas" interneta portālā acīmredzot darbojas kāds, kam nav gluži tik vaļīga attieksme pret žurnālistiku un politiku. Interneta portālā intervija ar A. Panteļējevu ir ar virsrakstu „Panteļējevs: ZZS nevajadzētu uzņemties premjera amatu," savukārt pašā intervijā ir tikai trīs jautājumi un atbildes, un par to, ka cilvēks plāno kļūt par partijas biedru un kandidātu, nav neviena vārda. Cik smalkjūtīgi.
