Kārlis Streips: Rekordiste

1953.gada 29.maijā pasaule uzzināja, ka pirmo reizi kādam bija izdevies uzrāpties pasaules augstākā kalna Everesta virsotnē. Tas bija Edmunds Hilarijs kopā ar nepāliešu pavadoni Tenzingu, kurš vēlāk atcerējās: „Tas ir bijis ļoti garš ceļš - no kalnu kūlija, kurš stiepj nastu, līdz cilvēkam žaketē, kas apkarināta ar medaļu rindām, kuru vadā lidmašīnās un kuram jāraizējas par ienākuma nodokli.” Pasaules ziņu lentās gan Hilarija un Tenzinga panākumam vieta bija jādala ar citu notikumu, proti, todien arī tika kronēta Lielbritānijas karaliene Elizabete II.

Viens no Elizabetes II pirmajiem lēmumiem, reiz kronis bija galvā, bija Edmundam Hilarijam piešķirt bruņinieka kārtu, tā padarot viņu par seru Edmundu Hilariju. Kopš tā laika Everesta virsotni ir sasnieguši daudzi cilvēki, tajā skaitā latviešu izcelsmes ASV iedzīvotāji Eds Viesturs un Andris Lapkašs (pēdējais – trīs reizes), kā arī Latvijas alpīnisti Teodors Ķirsis, Imants Zauls un Ilgvars Pauls. Savukārt Lielbritānijas karaliene ir bijusi tikai viena.

Par to šodien rakstu tāpēc, ka šovakar, plkst.19.30 pēc mūsu laika, Elizabete II kļūs par visilgāk valdošo monarhu Lielbritānijas vēsturē, pārspējot savu vecvecvecmāmiņu Viktoriju, kura tronī kāpa 1837.gada 20.jūnijā un tur palika līdz nāves dienai 1901.gada 22.janvārī.  63 gadi un 216 dienas. Šodien Elizabete šo rekordu pārsniegs. Tiesa, viņai vēl tālu līdz Francijas Luijam XIV, kurš pazīstams arī kā Saules karalis (72 gadi 110 dienas), joprojām dzīvs ir Taizemes karalis Rama IX, kuram kontā jau ir 69 gadi un 91 diena, bet Lielbritānijā karaliene ir uzstādījusi jaunu rekordu.

Karaliene un viņas vīrs princis Filips šogad novembrī svinēs 68. kāzu jubileju, tas pats par sevi ir pietiekami liels sasniegums. Viņiem ir četri bērni, astoņi mazbērni un pieci mazmazbērni, tajā skaitā pietiekami daudzu cilvēku sirdi iekarojušais un milzīgi fifīgais Džordžs, kuram ir divi gadi un kurš patlaban ir trešais rindā uz monarha troni aiz tēva Viljama un vectēva Čārlza. Pēdējam patlaban ir 66 gadi, gandrīz visu mūžu viņš ir bijis kroņprincis, un acīmredzot nāksies paciesties vēl kādu brītiņu, jo karaliene ir labā veselībā, ir teikusi, ka viņai nav nekādu plānu iet pensijā, un liek atcerēties, ka viņas māte nodzīvoja līdz 101 gadam.  Elizabetei patlaban ir 89 gadi. Varbūt viņa vēl arī sasniegs karaļa Luija rekordu.

Kā zināms, karalienei Elizabetei valdīšanas laikā ir klājies visādi. Brīdī, kad viņa kļuva par karalieni pēc tēva Džordža pāragrās nāves, Lielbritānijas karaliskā ģimene joprojām bija visnotaļ izolēta, trešdaļa valsts iedzīvotāju joprojām uzskatīja, ka karalisko ģimeni ir iecēlis pats Dievs tas kungs. Elizabetes vecāki guva nedalītu tautas apbrīnu, kad Otrā pasaules kara laikā viņi palika Londonā visus tos garos mēnešus, kad Hitlera gaisa spēki Lielbritānijas galvaspilsētu bombardēja atkal un atkal, un atkal.  Pati Elizabete un māsa Margareta sākumā dzīvoja Skotijā, tad Norfolkā un tad Vindzorā, jo māte karaliene noraidīja domu, ka meitas būtu jāsūta uz Kanādu (“Bērni turp nedosies bez manis, es turp nedošos bez karaļa, un karalis nekad nepametīs valsti”).  Karam beidzoties, nākamā karaliene un viņas māsa anonīmi izgāja Londonas ielās, lai piedalītos svinībās, un vēlāk Elizabete atcerējās:  “Mēs bijām līdz nāvei nobijušās, ka kāds mūs atpazīs.”

1940.gadā 14 gadus vecā Elizabete pirmo reizi uzstājās radio, no Lielbritānijas pilsētām evakuētos bērnus uzrunājot ar vārdiem “Mēs darām visu, ko spējam, lai palīdzētu mūsu galantajiem jūrniekiem, zaldātiem un aviatoriem, mēs arī cenšamies uzņemt daļu no kara briesmām un skumjām. Mēs visi zinām, ikkatrs no mums, ka galu galā viss būs labi.”  Kara beigām tuvojoties, nākamā karaliene iestājās britu armijas palīgdienestā un kļuva par automehāniķi.  Karalienei automobiļu lietas iepatikās, piemēram, 1998.gadā pie viņas ciemojās Saūda Arābijas kroņprincis Abdula, kurš bija ļoti pārsteigts, kad karaliene viņam piedāvāja tūri pa viņas īpašumu Balmoralā un tad pati piesēdās pie stūres (Saūda Arābijā toreiz un vēl joprojām sievietēm vispār nav atļauts vadīt mašīnu), un brauca tik ātri, visu laiku runājot, ka kroņprincis izmisīgi lūdza viņu braukt lēnāk.

Sarežģīti karalienei bija pagājušā gadsimta 90. gadi, kad viņas bērni sāka uzvesties ne tā.  Kroņprinča sieva Diāna kļuva par nepārprotamu megazvaigzni, bet viņu laulībai, karalienei par pietiekami lielu nepatiku, nebija lemts ilgs mūžs. Karalienes popularitāte noslīdēja līdz zemākajam punktam, kad Diāna gāja bojā autokatastrofā un divu dienu garumā karaliene neteica neko. 1992.gadu viņa vēlāk aprakstīja ar vārdiem “annus horribilis” - briesmīgais gads, jo kroņprincis un Diāna šķīrās, drīz iznāca grāmata, kurā Diāna tika aprakstīta kā pievilta un pašiznīcinoša bulīmiķe (vēlāk izrādījās, ka tā bija teju vai autobiogrāfija), šķīrās karalienes māsa, viņas dēla Endrjū šķirtā sieva Sāra parādījās bulvāru presē ar atkailinātām krūtīm, un karalienes iemīļotajā pilī Vindzorā izcēlās briesmīgs ugunsgrēks.  Nudien “annus horribilis”.

Tomēr pēc visa tā karalienes popularitāte atjaunojās. 2002.gadā viņa atzīmēja 50, bet 2012.gadā – 60 gadus tronī. Gandrīz tikpat lielu prieku un pat histēriju kā par prinča Čārlza un Diānas kāzām briti izrādīja par karalienes mazdēla Viljama kāzām ar Keitu Midltoni, vēl lielāka sajūsma tika demonstrēta, kad piedzima minētais princis Džordžs.  Pati karaliene joprojām katru dienu sāk ar rīta tēju, pēcpusdienā viņa dzer pēcpusdienas tēju un rotaļājas ar saviem iemīļotajiem suņiem. Arī šodien viņai visā visumā ir ierasta diena darbā, viņa piedalīsies jaunas dzelzceļa līnijas atklāšanā, un vēstīts, ka tikai pēc ļoti lielas pierunāšanas viņa piekrita parādīties publiski sakarā ar jauno rekordu (ne mazums tāpēc, ka viņas kļūšana par karalieni tomēr saistās ar viņas tēva nāvi).

Es karalieni Elizabeti klātienē esmu redzējis vienreiz. 2006.gada oktobrī viņa ieradās Latvijā kopā ar vīru Filipu. Man toreiz Latvijas Televīzija uzticēja vadīt tiešraidi brīdī, kad karaliene un Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga apmeklēja Brīvības pieminekli, lai tur noliktu ziedus.   Sēdēju mazā busiņā netālu no pieminekļa. Karaliene ieradās. Karaliene devās aprunāties ar daudzajiem cilvēkiem, kuri tur bija sapulcējušies. Process ievilkās. Skatītājiem stāstīju visu, ko varēju iedomāties par karalieni, par karaļnamu, par Lielbritāniju.  Pēcāk karaliene devās atklāt pieminekli kādreizējam Rīgas mēram Džordžam Armitstedam (un tiem, kuri mūsdienās bļaustās par multikulturālismu mūsu valstī, derētu atcerēties, ka savulaik mūsu galvaspilsētas mērs bija brits). Karaliene paraustīja aukliņu, lai noņemtu pieminekļa pārklāju. Nekas nenotika.  Karaliene paraustīja aukliņu otrreiz, nekas nenotika, ļaudis sāka ķiķināt. Trešā reize – nekas.  Beidzot kāds pārklāju nocēla ar rokām. Karaliene smaidīja. Viņai netrūkst humora izjūtas.

Savukārt karalienes vīrs viesojās Anglikāņu baznīcā, kur mēs iesvētījām piemiņas plāksni britu jūrniekiem, kuri krita Pirmā pasaules karā, palīdzot aizstāvēt Baltijas valstis.  Citreiz pie mums viesojās kroņprincis Čārlzs, tas bija 2001.gadā, un viņš mums uzdāvināja sudraba kristāmo trauku, kuru lietojam vēl šobaltdien. Kad kroņprincis to izņēma no kastes, viņš vispirms to aplūkoja ar lielu interesi un no visām pusēm, tā apliecinot, ka viņš pats to redz pirmo reizi.

Jāatzīst - es vienmēr attiecībā uz Lielbritāniju esmu bijis monarhists, lai arī pats piedzimu kādreizējā Lielbritānijas kolonijā, kur monarha, protams nav.

Karaliene Elizabete ir bijusi karaliene visā mana mūža garumā, man liekas, ka tā vienkārši pieklājas, ka Lielbritānijai ir karaliene. 

Katrā gadījumā prieks par viņas jauno rekordu.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti