Bet ne par laika apstākļiem šodien pārdomas. Šodien pārdomas par kaut ko, kas patlaban darās manā dzimtajā Amerikā, par ko ir ziņots arī tepat Latvijā un kam arī pie mums ir zināmas atsauces. Proti, jau divu nedēļu garumā mazā pilsētiņā Amerikas vidienē Fērgusonā plosās nemieri, kuri sākās tad, kad pirms divām nedēļām Fērgusonas policija nošāva neapbruņoto tumšādainu puisi vārdā Maikls Brauns. Viņam bija 18 gadu un šodien beidzot viņa ģimene viņu apglabās, jo pēdējo nedēļu laikā sekciju viņa līķim vispirms veica pati pašvaldība, pēc tam to veica nogalinātā puiša vecāku pasūtīts speciālists, jo viņi pašvaldībai neuzticējās, un vēl pēc tam to veica federālās valdības pārstāvji, jo arī centrālā valdība ir iesaistījusies lietas izmeklēšanā. Citiem vārdiem sakot, jaunietis divas nedēļas nogulēja ledusskapī.
Notikušajā ir divi centrāli elementi, abi no tiem mūspusē ir zināmā mērā aktuāli, lai arī vienā gadījumā drusku citādā kontekstā. Pirmais jautājums ir par policijas attieksmi.
Nogalinātā puiša vecāku neuzticības pamatā ir rasu attiecības, un par to pēc brīža, bet vispirms par to, kas ir Fērgusonas (un ne tikai) policijas rīcībā. Lieta tāda, zināms, ka Amerika jau ilgstoši karo Afganistānā un Irākā, pirmajā gadījumā ASV zaldāti tur vēl kādu strēķīti būs, otrā gadījumā, no turienes tie būtībā jau ir aizgājuši (lai arī pēdējo nedēļu laikā tie tur atkal ir ieradušies – arī tas ir jautājums, ko derētu paturēt prātā mūsu valsts attiecīgajām amatpersonām, jo, ja konflikts ar tā dēvēto “Islama valsti” ies plašumā, varētu gadīties, ka Vašingtona atkal sāks meklēt sabiedrotos). Tāpat zināms, ka Amerikas bruņotie spēki savā darbā naudu nežēlo, karavīru rīcībā ir visa iespējamā tehnika. Karam beidzoties, kaut kas ar visu to milzīgo kvantumu dzelžu ir jādara. Varbūt tos var atstāt irākiešiem un afgāņiem, kuri vismaz teorētiski tagad skaitās atbildīgi paši par savu drošību, bet tā kā abos gadījumos šī gatavība nudien ir tikai teorētiska, tas nebūtu prāta darbs. Jau tagad Irākā “Islama valsts” kaujinieki izmanto amerikāņu ieročus, kurus tie nospēra no acīmredzot ne īpaši gatavajiem Irākas bruņotajiem spēkiem.
Tāpēc ļoti daudz no minētās tehnikas pārbrauca mājās uz Ameriku kopā ar pašiem zaldātiem. Ko ar to darīt? Pašai armijai tā nav īpaši vajadzīga, un atrastais risinājums ir bijis to uzdāvināt Amerikas pašvaldību policijas iestādēm. Tieši tāpēc pirmajās dienās pēc M.Brauna nogalināšanas Fērgusona pārvērtās par bruņotas cīņas lauku, vien protestētāju rīcībā labākajā gadījumā bija akmeņi, bet policijas rīcībā bija militāra tehnika, kas ir domāta lauka apstākļiem Irākas tuksnesī, kur ienaidnieks visur pēc kārtas izvieto mīnas un citas sprāgstvielas, un nevis Amerikas mazpilsētā. Iespējams, lasītāji šos attēlus vai video internetā jau ir redzējuši. Policisti tērpti karavīru specvienību tērpos ar visām ķiverēm un maskām un visu pārējo, rokās draudīgi ieroči, kas vērsti pret iedzīvotājiem, un par visu vairāk milzīgs bruņots transports ar mašīnpistoli uz jumta. Fērgusona šajā ziņā nav viena, pat ļoti, ļoti mazas pilsētiņas Amerikā ir tikušas pie šāda veida transporta līdzekļiem, tajā skaitā dažos gadījumos pat pie tankiem. Lieki teikt, ja policijas rīcībā ir šāda veida stroķi, tad policija meklēs iespēju tos izmantot, un te nu mēs nonākam pie attiecīgā rezultāta. Mums ir tanks. Mēs tāpēc esam lieli vīri. Mēs tāpēc to izmantosim. Būtībā tā ir mērīšanās, piedodiet, ar krāniņiem. Mans ir lielāks. Tavs ir mazāks.
Šīs militarizācijas pamatā daļēji ir cita lieta, proti, vienas amerikāņu sabiedrības daļas psihoze attiecībā uz šaujamieročiem.
Citādi kā par garīgu slimību nevar nosaukt pārliecību, ka man ir tiesības mājās turēt jebkāda veida ieroci jebkādā skaitā un jebkādam iemeslam, tajā skaitā man ir tiesības tur turēt ieročus, kas pilnīgi noteikti nav domāti civiliedzīvotājiem, un absolūti jebkāda doma, ka šīs tiesības tādā vai citādā veidā būtu ierobežojamas, piemēram, liekot man pirms ieroča pirkšanas kādu brīdi pagaidīt, kamēr pārdevējs pārbauda, vai es gadījumā neesmu maniaks, ir ārprātīgs manu konstitucionālo tiesību pārkāpums. Tā ir ASV Konstitūcijas 2. labojuma perversa interpretācija, bet tāda nu tā pārliecība vienā sabiedrības daļā ir un paliek. Policija jebkurā vietā nāk no attiecīgās sabiedrības un, ja sabiedrība ir pārliecināta, ka cilvēkam ir tiesības savā īpašumā turēt triecienšauteni un mašīnpistoli, tad no turienes nāk arī policisti ar visu militāro ekipējumu, ja tiem tāds tiek piedāvāts.
Mūspusē līdzīga situācija, lai arī bez sabiedriskās psihozes, patlaban ir redzama Ukrainā, kur tā dēvēto Luganskas un Doņeckas “republiku” nemiernieku rīcībā ir ne vien ieroči, kas piegādāti no Krievijas, bet arī ieroči, ko nemiernieki ir nospēruši no pašas Ukrainas bruņotajiem spēkiem, kuri, tāpat kā Irākā, nav izrādījušies pilnībā gatavi pretoties negaidītam ienaidniekam.
Malaizijas lidmašīnu nemiernieki notrieca ar aparātu, kurš nav "Drogās" nopērkams, un pāris nedēļas pirms notikušā, “republiku” vadītāji tieši dižojās par to, ka tieši tāds aparāts bija nonācis viņu rīcībā no kādas pārņemtas ukraiņu militāras bāzes. Nav zināms, vai tieši tas bija izmantotais aparāts, bet katrā gadījumā lidmašīnu nenotrieca uz pleca turama raķete vai jebkas cits.
Taču Fērgusonā otrs jautājums ir rasisms. Pilsētā 67% iedzīvotāju ir tumšādaini, bet vairāk nekā 90% to pilsētas iedzīvotāju, kuri tiek aizturēti par “huligānismu” (Amerikā tas ir tikpat plaši interpretējams jēdziens kā pie mums) ir tumšādaini. Pilsētas mērs ir baltādains, no sešiem pilsētas domes locekļiem pieci ir baltādaini, skolu padomē ir tikai baltādaini cilvēki un, kas šajā stāstā ir sevišķi būtiski, no 53 policistiem vien trīs ir tumšādaini.
Ziņojot par Maikla Brauna nāvi, cita starpā kļuva zināms, ka kāds policijas kapteinis rajonā, kurā atrodas Fērgusona, vienā dienā pirms kāda laiciņa saviem policistiem teica, ka tajā dienā īpaši būtu jācenšas aizturēt tumšādainus cilvēkus. “Padarīsim šo par melnu dienu,” viņš teica. “Nodrošināsim, ka mūsu cietumā kameras kļūst krāsainākas.” Pēc tam, kad šis paziņojums kļuva starptautiski zināms, attiecīgais cilvēks no amata tika atstādināts, bet attieksmi tas tomēr demonstrē pietiekami konkrēti.
Pašas pašvaldības vadītāji eļļu ugunsgrēkam uzlēja tad, ka tie nolēma paziņot, ka protestētājiem Fērgusonā būtu jāprotestē tikai pa dienu, bet tad, kad ir tumšs, tad nu gan ne. Tātad, nēģeri (tas ir vārds, kurš, kā ziņots, pietiekami bieži esot dzirdams Fērgusonas prokuratūrā), uzvedieties rātni, vakarā ejiet mājiņās un viss būs kārtībā. Acīmredzot tas nekas, ka šāda veida komandantstundas tiem, uz kuriem tās attiecas, var likties kā visnotaļ kliedzošs pulcēšanās brīvības pārkāpums, un lieki teikt, ka attiecīgajā vakarā nebūt protestētāji nedevās mājās, tieši pretēji, viņi uz ielas bija krietni lielākā skaitā nekā pirms tam.
Vēl pirmajās dienās pašvaldības policija uzdrīkstējās rupji un vardarbīgi izturēties pret vairākiem nacionāla līmeņa žurnālistiem, kas nekad nav prāta darbs, jo tikpat lieki teikt, ka pie pirmās izdevības tie par notikušo paziņoja visai pasaulei. Vēl pašvaldība un policija atrada par vajadzīgu izplatīt video, kurā ir redzami divi cilvēki, kas aplaupa kādu veikalu, un paziņot, ka viens no tiem esot bijis M. Brauns. No video tas skaidri saprotams nudien nebija, un acīmredzot jēdziens “par mirušajiem labu vai neko” šajā gadījumā nenostrādāja. Katrā gadījumā nevaru teikt, ka visa notikušā pamatā ir bijis tikai un vienīgi rasisms, taču tā klātbūtni notikušajā nav grūti pamanīt, un nav pārsteigums, ka pilsētas iedzīvotāji (un ne tikai viņi) par to ir gana sašutuši. Rasisms ir grūti iznīdējama sērga i Amerikā, i arī pie mums.
Un te ir vēl viena lieta. Cita starpā minēto notikumu kontekstā ziņots, ka pēdējo reizi, kad Fērgusonā notika pašvaldību vēlēšanas, tikai 6% pilsētas tumšādaino iedzīvotāju tajās piedalījās. Tad nu nav pārsteigums, ka būtībā visa pilsētas vadība ir balta kā sniegs. Policists nav vēlēts amats, bet pilsētas domes locekļi un mērs ir vēlētas amatpersonas, un būtu jādomā, ja pilsētas domē vairākums būtu tumšādainu iedzīvotāju, tad attieksme pret M. Braunu un pret protestētājiem, kuri pēc viņa nāves izgāja ielās, būtu bijusi krietni citādāka.
Cita starpā jaunietim trāpīja ne tikai tā viena lode galvā, kura viņu nogalināja, bet vēl piecas lodes, no kurām četras trāpīja rokā, kura, tā ziņoja aculiecinieki, bija pacelta gaisā, lai rādītu, ka cilvēks nav bruņots. Citā gadījumā netālu no Fērgusonas vēl nesenāk policija nošāva šķietami garīgi neadekvātu tumšādainu cilvēku, apgalvojot, ka viņš tiem bija uzbrucis ar nazi. “Nelaime” tāda, ka visu notikumu kāds garāmgājējs ierakstīja mobilajā telefonā, un video nebija redzams ne nazis, ne uzbrukums. Abos gadījumos vai nebūtu bijis loģiskāk attiecīgajam cilvēkam iešaut, piemēram, kājā? Tas nepārprotami cilvēku būtu momentā apturējis, bet ar atšķirību, ka tādā gadījumā viņš joprojām būtu dzīvs un pēc tam varētu izmeklēt jautājumu par to, vai viņš ir aplaupījis veikalu vai uzbrucis policistiem ar nazi. Abos gadījumos tā tas nenotika, otram cilvēkam policisti iešāva 12 (!) lodes. Arī tas ir krāniņa mērīšanas jautājums.
Pie mums nav dzirdēts, ka policija īpaši bieži izmantotu tādu milzīgu pārsvaru, lai kādu nošautu, taču pie mums tikpat aktuāls ir jautājums par piedalīšanos vēlēšanās.
Saeimas vēlēšanas būs nu jau vien pēc pāris nedēļām. Pēdējās vēlēšanās 2011. gadā piedalījās mazāk par 60% balsstiesīgo, un tas nozīmē, ka četri no desmit Latvijas pilsoņiem nolēma savu viedokli tajās nepaust. Protams, pietiekami daudzos gadījumos droši vien bija pilnīgi objektīvs iemesls, kāpēc 2011. gada 17. septembrī kāds nedevās pie urnām, bet kopumā jāsaka, ka šiem 40+ procentiem cilvēku tomēr nav tiesību pēc tam sūdzēties, ka politikā lietas notiek ne tā. Tas pats sakāms par pašvaldību vēlēšanām, pērn Rīgā pašvaldību vēlēšanās piedalījās vien 55,55% iedzīvotāju. Vai visi rīdzinieki ir apmierināti ar Ušakova un Amerika tandēma vadību? Nav. Vai to starpā ir cilvēki, kuri 2013. gada 1. jūnijā sēdēja uz rokām? Ir. Un tāpēc nobeigšu šo blogu ar domu, ka šogad 4. oktobrī vēlēšanās būtu jāpiedalās visiem pēc kārtas. Mēs visi esam atbildīgi par savu valsti tieši tāpat, kā visi Fērgusonas iedzīvotāji ir atbildīgi par to, kas notiek viņu pilsētā.
