Iemesls, kāpēc tik ļoti sen Latvijā nav ordinēta neviena luterāņu mācītāja, ir labi zināms. Jau sen pašreizējais Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags paziņoja, ka viņa pārraudzītajā konfesijā nekāda sieviešu ordinēšana nenotiks. Pirms pāris gadiem kādā intervijā arhibīskaps apgalvoja, ka „pietiekami nopietnu argumentu dēļ lielākā daļa baznīcu ne Latvijā, ne pasaulē to nedara.”
Iespējams, tajā ziņā, strikti runājot, J. Vanagam ir taisnība, taču, pirmkārt, tendence šajā jomā ir sieviešu ordinēšanas virzienā un ne otrādi, jo, cita starpā šķiet, ka vien Latvijas baznīca ir kādreiz pieļāvusi (kopš 1975. gada) un tad atkal aizliegusi sieviešu ordināciju. Un, otrkārt, šajā stāstā būtiski ir tas, ka sievietes ordinē Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas (LELBāL).
Tieši tās paspārnē notika mācītājas Puriņas ordinācija. Piedevām, tik stingri nelokāms savā pozīcijā ir minētais arhibīskaps, ka ceremonijai bija jānotiek nevis Vecajā Ģertrūdes baznīcā, kur ir vienīgā LELBāL draudze Latvijā, bet gan kādā metodistu baznīcā. Pat telpas J. Vanags nebija gatavs procesam piešķirt!
I. Puriņa Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē iestājās tālajā 1992. gadā, ar laiku tur iegūstot maģistra grādu. Kopš tā laika viņa ir strādājusi Aizsardzības ministrijā, tajā skaitā trīs gadus pavadot Briselē, kur viņa vadīja Latvijas pārstāvniecības NATO aizsardzības biroju. Briselē viņa apmeklēja vietējo latviešu draudzi un paziņoja, ka vajadzības gadījumā viņa var vadīt dievkalpojumus. 2005. gadā viņu ordinēja par diakoni, un līdz pat 2007. gadam viņa kalpoja Beļģijas Latviešu evaņģēliski luteriskajā draudzē. Savukārt Latvijā viņa jau 1997. gadā tika iesvētīta kā evaņģēliste (tas ir darbs, ko Latvijas baznīca ļauj veikt arī sievietēm), bet 2004. gadā viņa no J. Vanaga negaidīti saņēma vēstuli, kurā bija teikts, ka „Jums ir noslēdzies laiks, kad Jūs mūsu Baznīcā kalpojāt kā evaņģēliste". Nu viņa ir mācītāja. Arhibīskapa Vanaga attieksme pret to ir skaidri redzama tajā, ko viņš pateica žurnālam "Ir", proti, I. Puriņas ordinācija „Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu neskar nekādā mērā.”
Tā nu nebūs taisnība, jo jaunās macītājas ordinācija pilnīgi noteikti minēto baznīcu skar tādā nozīmē, ka tā kārtējo reizi atgādina tās šķietami akmenī kalto pārliecību, ka sievietes baznīcas vadībā strādāt nedrīkst.
Gribas cerēt, ka pietiekami daudziem luterāņiem tas nav pa prātam, jo nudien mulsinošs ir apgalvojums, ka par mācītāju var kļūt tikai tāds cilvēks, kurš ir jutis Dieva aicinājumu par tādu būt, bet vairāk nekā viena puse visas pasaules iedzīvotāju šādu aicinājumu nedrīkst sajust.
Kāpēc? J. Vanags šajā kontekstā un negatīvā nozīmē ir runājis par „feminismu,” bet nepārprotami fakts ir tāds, ka garīdznieka amatā nav pilnīgi nekā tāda, ko nevarētu veikt sievietes. Sieviete var sacerēt sprediķi, viņa var iesvētīt dievgaldu, viņa var laulāt, viņa var klausīties grēksūdzi, viņa var aprūpēt draudzes locekļus. Turklāt sievietes ir tās, kuras lielākoties atbild par ģimenes lietām, par bērnu audzināšanu, pavarda aprūpēšanu u.tml. Tās ir funkcijas, kuras ļoti nepārprotami var arī pārcelt uz draudzes lietām – audzināt baznīcēnus, aprūpēt baznīcu kā tādu. Ir vienkārši neiespējami ticēt, ka Dievs uzskata, ka neviena sieviete šādām funkcijām nav derīga. Tas ir cilvēka, ne Visaugstākā spriedums.
Pasaulē ir pietiekami daudz sieviešu mācītāju, kuras dara lielisku darbu. ASV galvaspilsētā Vašingtonā darbojas mana laba draudzene Anita Vārsberga-Pāža, viņas tēvs bija leģendārais mācītājs un prāvests Vilis Vārsbergs. Lielbritānijas luterāņu baznīcā darbojas bīskape Jana Jeruma-Grīnberga, cita starpā arī viņa piedalījās I. Puriņas ordinācijas ceremonijā. Protams, minēto un citu sieviešu darbu katrs var vērtēt pēc savas izpratnes, taču nu nekādi nevar teikt, ka tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes un ne vīrieši, viņas amatam neder un viss.
Ļoti ceru, ka I. Puriņas karjera Latvijā būs svētīga un veiksmīga. Tajā starpā arī cerot, ka viņa kā angļu valodas pratēja reizēm piekritīs piedalīties arī Sv. Glābēja Rīgas Anglikāņu baznīcas dzīvē, kuras loceklis esmu arī es. Ja kas, tad 23. februārī dievkalpojumu tur vadīs minētā J. Jeruma-Grīnberga, un esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņas vadītais dievkalpojums nekādi neatšķirsies no tiem, kurus vada draudzes mācītājs Juris Cālītis vai jebkurš cits cilvēks. Varbūt Jānis Vanags neuzskata, ka sieviešu ordinācija būtībā ir cilvēka tiesību jautājums, bet tieši tāds tas arī ir. Kur vēl ir kāda profesija, kurā drīkst piedalīties tikai un vienīgi vīrieši? Mūsu pasaulē ir sievietes policistes, ugunsdzēsējas, metinātājas, traktoristes, kā arī, protams, mācītāja arodam tuvāk - skolotājas, ārstes un medmāsas. Nav neviena iemesla, kāpēc baznīcai šajā kontekstā būtu jābūt ārpus kārtas.
