Dome paredz uzstādīt jaunus velosipēdu statīvus. Tas būtu mazākais jautājums, jo es savu riteni varu arī pieslēgt pie ielas zīmju stabiem u.c. vertikālām ierīcēm. Protams, prieks par tām vietām, kur ir statīvi, bet alternatīva gandrīz vienmēr ir pieejama.
Svarīgāks ir jautājums par to, ka dome arī šogad plāno izstrādāt divus jaunus veloceļus, vienu no Imantas cauri Bolderājai un tālāk uz Ziepniekkalnu, otru no centra uz Ziepniekkalnu. Tāpat plānots uz Akmens tilta izbūvēt speciālas nobrauktuves, arī tas ir labi. Man personīgi nav lielas vajadzības doties uz Ziepniekkalnu vai Imantu, bet katrs jauns veloceliņš ir ļoti laba lieta - jo vairāk ļaudis galvaspilsētā brauks ar divriteni, jo mazāks būs piesārņojums. Pats esmu baudījis veloceliņu, kas no centra ved Juglas virzienā, tas ir plats un ērts, ja arī kājāmgājēji ne vienmēr ievēro to ceļa daļu, kura ir paredzēta velosipēdiem.
Taču vislabāk ir tas, ka dome šogad paredz ieviest speciālas velosipēdu joslas uz atsevišķām Rīgas centra ielām.
Patlaban daudzviet Rīgā ir tā dēvētās rekomendējošās joslas, uz ielas trafaretā ir uzzīmēts velobraucējs. Šie attēli mēdz būt visnotaļ blāvi, tos vietām knapi var ieraudzīt, ar riteni braucot, jādomā, ka autobraucējiem tas ir vēl grūtāk. Patlaban vēl nav lemts, vai jaunās joslas būs atdalītas ar konkrētu baltu svītru, lai pa tām var braukt tikai un vienīgi velosipēdi. Labi jau būtu, jo it īpaši pie ielu krustojumiem tie, kuri mašīnā plāno griezties pa labi, mašīnu novieto tik tuvu malai, ka ritenim tur garām nepaspraukties nemaz.
Cita starpā, Rīgas attīstības plānā ir paredzēts, ka prioritāte pilsētas centrā ir vispirms gājējiem, tad riteņbraucējiem un tikai tad sabiedriskajam transportam un automobiļiem.
Par sabiedrisko transportu ir atsevišķs jautājums. Pirmkārt, dažviet centrā ielas labajā malā ir josla, kas ir domāta tikai autobusiem un trolejbusiem. Laikrakstā „Diena” šodien ir intervija ar Rīgas satiksmes valdes priekšsēdētāju Leonu Bemhenu, kurš par minētajām joslām bilst, lūk, ko: „Vienīgais, ar ko mēs nebūtu apmierināti, ka velosipēdistiem ļautu braukt pa sabiedriskā transporta joslu. Jā, ir piemēri citur pasaulē, kur tā notiek, bet tur tā josla ir kādi četrarpus metri. Mūsu gadījumā tā ir ap trim metriem.”
Nu, nezinu. Konkurēt ar milzīgu trolejbusu nekad nav ērti, taču gadījumā, ja riteņbraukšana attiecīgajā joslā Merķeļa un citās ielās ir aizliegta, tas nozīmē vai nu, ka ar riteni ir jābrauc uz gājēju ietves, vai arī, ka ir jābrauc ielai pa vidu. Ar skaudību noraugos profesionālajos kurjeros, kuri brauc ne tur vien, bet man jau drošāk tomēr liekas pie ielas malas.
Otra lieta ir par sabiedriskā transporta vadītāju attieksmi. Intervijā Bemhenam jautāts par tiem, kuri strauji apbrauc riteni un tad spēji apstājas. Manā pieredzē tas nav tik daudz saistīts ar trolejbusiem un autobusiem, kā ar mikroautobusiem, kuru vadītāji nudien reizēm ir bezkaunīgi. Ne visas „mikriņu” firmas ir pakļautas "Rīgas satiksmei", bet prieks no valdes priekšsēdētāja dzirdēt ziņu, ka ir rīkoti īpaši semināri, lai mazinātu konfliktu starp riteņbraucējiem un sabiedriskā transporta vadītājiem. „Pēc šiem semināriem bija vērojams sūdzību samazinājums” – tā Bemhens. „Iespējams, ka, atsākoties velosezonai, atkal jāsarīko šāds pasākums.” Ļoti jauki.
Taču ir viens cits darbiņš, par kuru Rīgas dome varētu padomāt krietni vairāk, proti – daudzviet Rīgā tā ielas mala, pa kuru ir paredzēts braukt ar velosipēdu, joprojām ir pilna ar smiltīm un drazu.
Pēdējais sniegs bija un izbija jau pirms mēneša un vairāk, bet sētnieču uz sniega samestās smiltis ielu malās ir joprojām. Godīgi sakot, nezinu, kas par to ir atbildīgs - vai pilsēta, vai atsevišķi sētnieki, bet, piemēram, maršrutā no centra uz Lomonosova ielu, kur atrodas Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte, ļoti daudzās vietās tā joprojām ir problēma, un nedomāju, ka tas prasītu milzīgus līdzekļus, lai smiltis un tajās esošos gružus saslaucītu un aizvāktu. Tas būtu pavisam pozitīvi.
Un pēdīgi jautājums, ar kuru droši vien neko īpašu vairs nevar iesākt, bet tomēr. Proti, gandrīz visās sabiedriskā transporta vietās Rīgā šķiet, ka tur kādreiz ticis ieklāts asfalts, tai pašā laikā, trolejbusiem un autobusiem ļauts tam braukt cauri brīdī, kad tas vēl nav bijis pavisam nožuvis. Rezultātā daudzās pieturvietās ir dziļas grambas un ielejas, un tas riteņbraucējiem nemaz nav pa prātam. Varbūt nākotnē, projektējot pieturvietas, par to var padomāt.
Katrā gadījumā, nudien prieks, ka Rīgas pašvaldība aktīvāk domā par riteņbraucējiem. Kā jau minēju, riteņbraukšana ir ļoti „zaļš” dzīvesveids. Es personīgi ar savu riteni braucu visur kur, un katrā ziņā tas var būt ātrāks process, nekā braukt ar sabiedrisko vai ar personīgu auto, kura man nav. Atceros, pirms pāris gadiem tā pati „Diena” rīkoja eksperimentu, kurā no laikraksta mītnes Mūkusalas ielā uz Juglu devās viens riteņbraucējs, viens autovadītājs un viens cilvēks, kurš lietoja sabiedrisko transportu. Lieki teikt, riteņbraucējs mērķī nonāca krietni ātrāk nekā pārējie. Ir sena anekdote par to, ka autovadītāji ienīst kājāmgājējus, kājāmgājēji ienīst autovadītājus, bet gan kājāmgājēji, gan autovadītāji ienīst velosipēdistus. Tam tā nav jābūt. Visi varam sadzīvot gan uz ielas, gan uz trotuāra (piemēram, braukt pa ielu Lāčplēša ielā starp Zaķusalas tiltu un centru būtu pašnāvnieciski, jo tur ir divas rindas auto, kas brauc ar ievērojamu ātrumu, un atstarpe starp mašīnu un ielas malu nudien nav liela). Jautājums ir tikai par pretīmnākšanu, iecietību un pieklājību.
