Kārlis Streips: Politisks pasūtījums? Muļķības

Vārdi “politiskais pasūtījums” mūsu valsts politiķu un politikāņu leksikā nav nekas jauns.  Kolīdz kāds pret kādu vēršas, tā tas ir “politiskais pasūtījums.”

Jaunākais piemērs ir tieslietu ministre Baiba Broka, kurai, kā zināms, Satversmes aizsardzības birojs (SAB) ir liedzis saņemt pielaidi valsts noslēpumiem.  Viņas teiktais:

„Šobrīd man ir pietiekami liels apliecinājums tam, ka no paša sākuma tas ir bijis pietiekami politiski angažēts process, jo no paša sākuma tādi „Vienotības” pārstāvji, kā Dombrovska kungs un Āboltiņas kundze zināja šo lēmumu un teica, ka Brokai pielaides nebūs. Es mēģināju piesardzīgi izturēties šajā procesā, sakot, ka es uzticos SAB, veicot pārbaudi. Un šobrīd šīs aizdomas, pat neslēptās un kultivētās, un presē nopludinātā dažāda informācija faktiski ir apstiprinājusies, un lēmums kādam ir bijis zināms daudz iepriekš.”

Te nu ir sakāmas pāris lietas.

Pirmkārt, Satversmes aizsardzības birojs (SAB) tomēr nav iestāde, kas strebj karstu, un jādomā, ka lēmumu par pielaides piešķiršanu tādai vai citai personai tas nepieņem uz tāda “mums patīk/mums nepatīk” pamata vien. SAB direktors Jānis Maizītis nav kaut kāds skolas puika no malas, viņam, kā zināms, ir pietiekami sena pieredze likuma un tā sargāšanas jomā.

Tiesa, SAB varētu būt krietni atklātāks par savu darbu, tajā skaitā arī konkrētāk paskaidrojot, kas ir pamatā lēmumiem par pielaides piešķiršanu vai nepiešķiršanu, bet es neredzu nekādu iemeslu domāt, ka lēmuma pamatā ir bijis “pietiekami politiski angažēts process.” Ja tas tā būtu, tas būtu baiss skandāls, un jādomā, ka tas pats J. Maizītis tādā gadījumā ja ne informētu publiku, tad vismaz informētu premjerministri, ģenerālprokuroru, Augstākās tiesas priekšsēdētāju u.tml. Protams, premjerministre mums ir politiska persona, bet ģenerālprokurors un tiesneši tādi nav, un kaut kā neatceros dzirdējis kādu no tiem bilstam, ka SAB darbu kontrolē politiķi. 

Otrkārt, ja reiz pielaide nav piešķirta un ministre ir nolēmusi to pārsūdzēt, tad vismaz pārsūdzēšanas laikā viņai no amata būtu jāatkāpjas.

Cik tas ir nopietni, piedalīties Ministru kabineta (MK) sēdē un katru brīdi, kad MK skata slepenus jautājumus aiz slēgtām durvīm, doties uz koridoru un pagaidīt, kamēr slepenā daļa ir beigusies? Vēl vairāk, tieslietu ministre tomēr ir galvenā atbildīgā persona par tieslietām mūsu valstī un, ja viņai nav pieejas valsts noslēpumam, vai tas nekaitē arī pamata darbam kā tādam?

Man nav iemesla neticēt B. Brokai, kad viņa saka, ka viņas vēsturē nekādu “melnu plankumu” nav.  Lai to pārbauda ģenerālprokurors un, ja nekā tur nav, tad viss ir skaidrs. Tomēr politikā dūmu nemēdz būt bez uguns, un saku vēlreiz – SAB nav instance, kas savam darbam pieiet bezrūpīgi. Ja kādam ir pierādījumi, ka tas tā nav, tad lūdzu, lieciet tos uz galda, bet bez tādiem pierādījumiem tā tomēr ir tukša runāšana tukšā mucā.

Savukārt B. Brokas pārstāvētajā Nacionālajā apvienībā (NA) ir sākusies murmināšana, ka, iespējams, pielaides nedošanas dēļ NA būtu vērts gāzt pašreizējo valdības koalīciju. Tas jau ir pagalam nenopietni, it īpaši laikā, kad līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām ir vien mazāk par četriem mēnešiem. Protams, "Vienotība", Reformu partija un Zaļo un Zemnieku savienība var veidot valdību arī bez NA (pie nosacījuma, ka to turpinās atbalstīt tā dēvētais “Olšteina sešinieks”), un droši vien nacionālistiem nagi niez pēdējos četrus mēnešus šajā sasaukumā darboties opozīcijā, no kuras valdības darbu var kritizēt uz nebēdu, bet vai tā būtu atbildīga pieeja politikai un valstij?  Nu, nē.

Un vēl arī par Satversmes preambulu. Piekrītu tam, ko šovakar raidījumā “Skats no malas” teica kolēģis Metuzāls, proti, ka šī nu ir viena ļoti izdevīga lieta politiķiem, kuri nevēlas runāt par nopietnām lietām. Variants, kuru “gudrās galvas” otrajā lasījumā apstiprināja pirms pāris dienām, ir krietni deklaratīvs.

Diez vai Satversmē ir jāatkārto visa Latvijas vēsture. Acīmredzot, cenšoties izpatikt visiem pēc kārtas, politiķi ir nolēmuši preambulā iekļaut bezmaz vai visu pēc kārtas. Viņi ir atteikušies no visnotaļ miglainā jēdziena “valstsnācija” un sarakstā par to, uz kā ir pamatota valsts iekārta, blakus “latviešu dzīvesziņai” tagad arī ir iekļāvuši “lībiešu dzīvesziņu,” bet tādā gadījumā ir tomēr vērts jautāt, vai turpat nebūtu jāieskaita arī “krievu dzīvesziņa” un “vāciešu dzīvesziņa,” jo katrā gadījumā Latvijas vēsturē bez minētajām tautām neiztikt. Piedevām piedāvātajā preambulas tekstā ir arī šis tas, kas tāpat ir pateikts vai nu tajā pašā Satversmē, vai arī citos likumos. Piemēram, diez vai ir nepieciešams atkal pateikt, ka Latvija ir “demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts.”  Tas taču tāpat ir skaidrs.

Droši vien šis tomēr ir jautājums, par kuru būtu jārīko referendums. Patlaban Satversmē ir paredzēta tautas nobalsošana tajā gadījumā, ja Saeima vēlas grozīt Satversmes pirmos četrus pantus, kā arī 77. pantu (kurā ir noteikts, ka referendums ir vajadzīgs minētajā gadījumā). Tehniski runājot, piedāvātā preambula minētos pantus negroza, taču tā tos papildina gan, ja reiz tur ir pateikts, ka visa tā pamatā ir tieši “latviešu nācija.” Taču arī ārpus tā, vai ir vajadzīgs referendums, te tomēr ir vēlreiz tas pats jautājums – vai patlaban mūsu politiķiem patiešām nav nekā svarīgāka, ar ko nodarboties?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti