Patlaban šķiet, ka Saeima vēl šomēnes labos likumu par ceļu satiksmi, lai vismaz teorētiski atkal atvērtu durvis šajā procesā, bet ak, tavu nelaimi, izrādās ka atbildīgajām ministrijām neienāca prātā tam visam jaunajā valsts budžetā paredzēt līdzekļus. „Diena" centās noskaidrot atbildīgo iestādi, kolēģis Sandris Točs ziņo lūk, ko: „Viena no atbildīgajām – Iekšlietu ministrija uzreiz sūta pie Satiksmes ministrijas, kas atbildēs par stacionāro fotoradaru iegādi, Satiksmes ministrija – pie CSDD, kas valdības ziņojumā minēta kā atbildīgā iestāde, bet CSDD – atpakaļ pie Satiksmes ministrijas, kas noteikta kā atbildīgā ministrija."
Te nav nekā jauna. Līdzīgu ķēpāšanos esam redzējuši jautājumā par vilcienu iepirkumu (tika līdz pat līguma noslēgšanai, bet tad Ministru kabinets vienā jaukā dienā nolēma, ka nē, tomēr nevajag tādu līgumu, tā nodrošinot kārtējo tiesvedības procesu pret Latvijas Republiku), jautājumā par "airBaltic" (tiesvedība), kā arī jautājumā par Rīgas pili pēc ugunsgrēka (tā pati futbolēšanās jautājumā par to, kas tur īsti ir bijis un patlaban ir atbildīgs un par ko). Lai nu kā, bet par nopietnu attieksmi politiskajā iekārtā to neuzskatīt nemaz, vēl jo vairāk, ja ņemam vērā, ka ikreizi, kad šāda lieta notiek, starptautiskā investīciju vide noteikti saausās un padomā, ka varbūt labāk būtu ieguldījumus veikt valstīs, kurās iekārta nav pagalam neprognozējama (un precīzi tas pats, starp citu, ir sakāms jomā, kurā mūsu „gudrās galvas" ir itin naskas un izdarīgas – nepārtraukti ķimerēties ar nodokļiem, te paaugstinot, te pazeminot, bet nekad neatstājot tos mierā, lai uzņēmumi varētu skaidri prognozēt, kas ir paredzams, teiksim, nākamgad).
Tik tālu par politisko neizdarību. Ja runa ir par cilvēka stulbumu, tad varam pievērsties šīs monētas otrai pusei, proti – šī gada 10 mēnešos uz Latvijas ceļiem fiksēts par 45% lielāks ātruma pārkāpumu skaits nekā tas bija tajos pašos mēnešos 2012. gadā, kad fotoradari vismaz daļēji bija uz vietas. Tā teikt, nav radaru, nav problēmas, pedāli grīdā un uz priekšu. Protams, tas būtu jauki, ka katrs automobilis atrastos uz tukša lauka, bet tā tas, lieki teikt, nav. Vasarā, kad radari bija, bojā gājušo skaits satiksmes negadījumos samazinājās. Šovasar, kad radaru vairs nebija, to skaits palielinājās par 12,3%. Ja vēl ņemam vērā to, ka līdz šī gada septembrim valsts no ar radariem saistītām soda naudām iekasēja mazliet vairāk nekā piecus miljonus latu, tad te pilnīgi noteikti ir vēl vairāk jārunā par valdības neizdarību. Ļaudis mirst, budžeta ienākumi samazinās ... un to visu var košļāt un gremot vēl kādu gadu un vairāk. Padomāsim, paanalizēsim, paspriedīsim ... un tā bezgalīgi. Stulbi, idiotiski, bezgalīgi.
Par cilvēka stulbumu ir jādomā arī sakarā ar "Dienas" materiālu, kuram virsraksts ir „Rīgā visvairāk neredzamo gājēju". Te runa ir par kājāmgājējiem un velosipēdistiem, kuri ir tērpti tumšās drānās, bez jelkāda atstarotāja un bez jelkāda apgaismojuma. Rezultāts: „Visvairāk traģēdiju ar neredzamajiem gājējiem šogad notikušas Rīgā un piepilsētā, kur līdz šai dienai bojā gājis 31 gājējs, Zemgalē bojā gājuši deviņi cilvēki, Latgalē – seši, Vidzemē – četri un Kurzemē – trīs." Pats būdams velosipēdists ar spilgtu gaismu riteņa priekšā un sarkanu gaismu riteņa pēcpusē, es ar izbrīnu tumšajos vakaros noraugos tajos līdzbraucējos, kuri uz sava riteņa sēž pilnīgi tumšās drānās un pilnīgi bez jebkāda atstarotāja vai gaismas. Protams, gājēji un riteņbraucēji droši vien teiks, ka lielākoties atbildība ir jāuzņemas neuzmanīgiem autovadītājiem, bet te nu jāatceras senais aforisms par to, ka Dievs sargā tos, kuri sargā paši sevi, kā arī par to, ka nelabo nevajag īpaši piesaukt.
Rezumējot: valdības neizdarības rezultātā atsevišķi mūsu valsts iedzīvotāji kļūst neuzmanīgāki un bezrūpīgāki, un tādēļ ļaudis uz ceļiem iet bojā arvien lielākā skaitā. Un paši ļaudis tajā visā „palīdz" paši ar savu neuzmanību un nevērību pret sevi. Diez kas nav. Nudien nav.
