Kārlis Streips: Politiķi runā

Šodien vairāki masu informācijas līdzekļi mūsu valstī piedāvā ieskatu tajā, ko grib mums stāstīt kandidāti gaidāmajās Saeimas vēlēšanās, līdz kurām nu jau vairs palikušas vien 37 dienas.

"Neatkarīgajā" ir gara intervija ar Aleksandru Kiršteinu un Jāni Jurkānu. Godīgi sakot, nekādas milzīgas izredzes 4.oktobrī šiem diviem politikas veterāniem nespīd.  Pirmais Nacionālās apvienības (NA) Rīgas sarakstā ir 6. vietā, pēdējais partijas “Vienoti Latvijā” Latgale sarakstā ir pirmajā vietā. Iepriekšējās vēlēšanās 2011. gadā vēlētāji no Rīgas apgabala ievēlēja četrus NA deputātus, varbūt ar krustiņiem un svītrojumiem Kiršteins var iegūt vienu no vietām, bet viegli nebūs. 

Savukārt Jurkāns nāk no politisko dinozauru, oi, atvainojos, bijušo premjeru partijas, un ir iemesls cerēt, ka vēlētāji nebūs pietiekami aizmāršīgi par pagātnes grēkiem, lai šiem cilvēkiem dotu vēl vienu iespēju. 

Piedevām Rīgā dzimušais un augušais, un dzīvojošais Jurkāns diez vai īpaši varēs pārliecināt latgaliešus, ka viņš ir “savējais.”

Intervija, kuru veikusi kolēģe Iveta Mediņa, ir gana kareivīga. Kiršteins jau labu laiku ir zināms kā visai skaļš nacionālists, un arī šoreiz viņš nepieviļ (“Bez deklarācijas atdevām Abreni de iure, nenokārtojot Latvijas pilsoņu īpašuma tiesības” – it kā ar cilvēku, kurš Abrenes vietā solīja “beigta ēzeļa ausis”, būtu bijis iespējams kaut ko tādu sarunāt, un it kā Latvijas “gudrās galvas” tieši tādu deklarāciju 2005. gadā, kad cita starpā Kiršteins bija Saeimas deputāts un piedevām Latvijas NATO Parlamentārās asamblejas vadītājs, nebūtu pieņēmusi ar rezultātu, ka Krievija uz diviem gadiem no robežlīguma ar Latviju vienkārši atteicās). 

Savukārt Jurkāns maļ jau ilgstoši no attiecīgā spārna skandēto dziesmu, ka Ukrainā nav karš starp Ukrainu un Krieviju, bet gan karš starp Krieviju un Amerikas Savienotajām Valstīm (“Putins lietos visus iespējamos resursus, lai paturētu Ukrainu savā ietekmes sfērā. Vai amerikāņi var atkāpties?  Arī – nē.”)  Kaut kā nav dzirdēts, ka ASV kaut mazākā mērā būtu iesaistīta attiecīgajā konfliktā ārpus tās un arī Eiropas Savienības noteiktajām sankcijām. Pat bezpilota lidmašīnas amerikāņi tur nav sūtījuši, lai no gaisa Ukrainas karaspēkam sniegtu stratēģisku un taktisku atbalstu (Jurkāns: “Man ir tikai informācija, ka Ukrainai, kuru tu [Kiršteins] sauc par valsti, nav armijas” – nu, ja; bijušais Latvijas Republikas ārlietu ministrs uzskata, ka Ukrainas Republika nav valsts un tai nav armijas, acīmredzot neredzot, ka Ukrainas armija, tiesa, ne ar ļoti dižiem panākumiem, pret Krievijas iesūtītajiem teroristiem cīnās jau sen).

Amerikāņi patlaban ir aizņemti ar Tuvajiem Austrumiem, kur šķiet, ka jau tuvākajā laikā uzlidojumi un bombardēšana skars ne vien krietni novājināto Irāku, bet arī nebūt tik ļoti novājināto (un Krievijas visādā veidā atbalstīto) Sīriju.

Nav viņi tik ļoti iesaistīti notikumos Ukrainā, ka būtu kaut mazākā mērā pamats teikt, ka te runa ir par konfliktu starp viņiem un Krievijas Federāciju.

Tik daudz par Kiršteinu un Jurkānu.  Kā jau minēju, abos gadījumos šķiet maz ticams, ka viņu uzvārdi parādīsies nākamo 100 Saeimas deputātu sarakstā.

Savukārt laikrakstā "Diena" šodien ir plaši apcerēts politiskais jēdziens “Saskaņa – sociāldemokrātiska partija.”  Kolēģe Ināra Egle ir aptaujājusi tos piecus “Saskaņas” cilvēkus, kuri vēlēšanās savā apgabalā būs pirmajā vietā, katram uzdodot vienus un tos pašus jautājumus.  Viens no tiem:  “Vai "Saskaņai" vajadzētu pārskatīt līgumu ar partiju "Vienotā Krievija"?” 

Atbildes:

  • Jānis Urbanovičs (Rīgā):  “Man ir jautājums: Ja tāda līguma nebūtu, vai mēs labāk patiktu valdošajām partijām?  Esmu gatavs apspriest šā līguma likteni ar Valsts prezidenta nominēto premjerministra kandidātu.”
  • Ivars Zariņš (Vidzeme):  “Mēs nepiekopsim klēpja sunīša politiku – no sākuma ries, bet pēc tam, iespieduši asti, mēģinās pielabināties.  Krievija ir un būs mūsu kaimiņš, un ar kaimiņiem agri vai vēlu vajadzēs sēsties pie pārrunu galda.”
  • Krišjānis Peters (Zemgale, uz jautājumu par to, vai viņš dzīvo apgabalā, kuru viņš vēlas pārstāvēt parlamentā, atbildot: “Nē. Nav nepieciešams dzīvot šajā apgabalā, lai aizstāvētu tā intereses”): “Tas ir ļoti komplicēts jautājums, ko es cieši saistītu ar šā brīža Latvijas un Krievijas attiecībām, ar Latvijas un Eiropas Savienības attiecībām.  Diemžēl dažādos zemtekstos varam dzirdēt no latviešu uzņēmējiem, ka faktiski šī politika, kuru piekopj Kremlis, ir izsaukusi to, ka mēs ar sankcijām sodām ne tikai savus uzņēmējus, bet arī vienkāršus darba cilvēkus Bauskā.  Lasīju "Saskaņas" vadības atbildes par šo līgumu – neapšaubāmi ir vērts sadarboties ar pozīciju, nevis opozīciju.”
  • Un Andrejs Elksniņš (Latgale):  “Vai Latvijas Ārlietu ministrijai būtu jāaizver vēstniecības Krievijā?  Edgaram Rinkēvičam un Zatlera Reformu partijai šis līgums bija zināms, kad viņi pēc 11. Saeimas vēlēšanām aicināja mūs koalīcijā.  Ar ko tad Krievijā būtu jāslēdz līgums – ar komunistiem vai Žirinovska partiju?”  Egle:  “Varbūt vispār nav jāslēdz?”  Elksniņš:  “Krievija bija, ir un būs mūsu kaimiņš. Mēs nevaram izmainīt savu atrašanās vietu.”

Laimīgā kārtā ar to viss nav pateikts. Tā sanāk, ka šodien gara intervija ar Urbanoviču arī ir žurnālā "Ir", un tur mēs uzzinām, ka patiesībā tas tikai esot “konsultāciju līgums. Formalitāte, kas mums dod iespējas palīdzēt Latvijas uzņēmējiem Krievijas apkaimēs saglabāt savu tirgu.” 

Ak tā gan! Šādi laikam būtu jāsaprot tas, ka “Saskaņas” “premjerministra kandidāts” Ušakovs šajās dienās pošas uz Maskavu censties ar lielveikalu vadītājiem sarunāt, ka Latvijas preču kioski tur tiks saglabāti, lai arī Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts un pret Eiropas Savienības dalībvalstīm Krievija ir ieviesusi visnotaļ plašu pārtikas preču embargo. Vai tās būtu tās “konsultācijas”?

Vai šādu “konsultāciju” kontekstā Rīgas mērs arī paredz runāt par domu, ja Krievija patlaban Ukrainā neuzvestos kā visprastākais huligāns un ja Krievija nebūtu gatava tik klaji un rupji un vulgāri uzspļaut visai starptautiskajai kārtībai un likumam, tad nekādas sankcijas nebūtu bijušas vajadzīgas, un līdz ar to Latvijas uzņēmēji minētajos kioskos varētu turpināt tirgoties uz nebēdu?

Tā ir “Saskaņas” lielum lielā nelaime. Dikti jau cenšas šis politiskais veidojums mainīties. No Rubika (tiesa tikai no tēva, abi dēli partijas sarakstā ir arī šoreiz) atbrīvojās, sarakstā salika visādus latviešus, programmā nav ne vārda par krievu un krievu valodas tiesībām.  Taču jādomā, ka “Saskaņa” vienlīdz labi saprot, ka Latvijā ievērojams skaits nelatviešu tieši priecājas par to, ka Krievija ir anektējusi Krimu, un tas nozīmē, ka jaunceptajiem “sociāldemokrātiem” ir liels risks ievērojamu daļu sava elektorāta pazaudēt, piemēram, Tatjanas Ždanokas Krievu savienībai. Tieši tāpēc droši vien "Ir" žurnāliste Indra Sprance varēja nomocīties līdz sviedriem un asarām, cenšoties no Urbanoviča dabūt laukā atzinumu, ka patiesībā Krievijai tā nevajadzētu vis rīkoties. Vai Krievijas darbības būtu apzīmējamas kā agresija? “Jums tas var patikt vai nepatikt, bet mēs nebūsim tādi kā citi politiķi – mēs būsim atturīgi apsūdzēt pat tad, kad visas pazīmes liecina par to.”  Un: “Tas ir mūsu politiskais kredo: nebūsim pirmie, kas bruks virsū Krievijai, Ukrainai, Baltkrievijai.”  Un: "Neprasiet no manis, kā es vērtēju. Es tālāk šajā diskusijā neeju.”

Tā nu ir visnotaļ interesanta doma no cilvēka, kurš jau ilgstoši (sākot ar 5. Saeimu, kuru ievēlējām 1993. gadā un visu laiku kopš tam) ir bijis pietiekami redzams Latvijas politikas elements. Ja “Saskaņa” attiecībā uz Krievijas barbarismu Ukrainā (un ne tikai) izvēlas “neredzu, nedzirdu, neko neteikšu” politiku, vai tā ir partija kurai pat teorētiski uzticēt varas grožus? Tiesa, minētajā intervijā Urbanovičs arī izliek vēl vienu ēsmas gabaliņu, pavēstot, ka gadījumā, ja “Saskaņa” būtu valdošajā koalīcijā, tad “skaidrs, ka šādiem starppartiju līgumiem jābūt vai nu apturētiem, vai arī visas iestrādes jānodod ierēdņiem, kas nodarbojas ar Latvijas ārlietām, un viņiem būtu izvēle tās izmantot vai neizmantot.” Vai tiešām? 

Tas ir neizbēgami – ja esi valdībā, tad ir jāstrādā pēc Ārlietu ministrijas noteikumiem.”  Tātad – ja esi Saeimā, tad tā nav jādara? 

Ir jau pietiekami slikti, ka Latvijas Republiku Eiropas Parlamentā pārstāvošā Ždanoka spļauj visas civilizētās pasaules acīs ar līgumu ar neviena neatzīto Krimas pašvaldību. “Saskaņa” tomēr Saeimā ir lielākā partija un, ja arī tā mūžīgi ir bijusi opozīcijā, tā tomēr ir Latvijas Republikas likumdevējā, un tos “Ārlietu ministrijas noteikumus” tomēr derētu ievērot arī tādā gadījumā.

Ir arī citi iemesli, kāpēc par “Saskaņu” un tās “premjerministra kandidātu” nepriecāties. Manā uztverē ārpustelpu atejai līdzīgās “sirsniņas” uzmaukšana Rīgas atpazīšanas zīmei par spīti tam, ka attiecīgais mākslinieks pret to ir iebildis pietiekami konkrēti, ir vienkāršs vandālisms un huligānisms. No pašvaldības dzirdēts, ka tā arī darot Ņujorka, bet Ņujorkas gadījumā ir jēdziens “I w New York,” nevis “I Love New Ywrk.”  Pareizi par to viņdien "Latvijas Avīzē" bilda kāds lasītājs – latviešu valodā sirsniņa nav burts vai burta elements. No Ušakova puses tā vienkārši ir patvaļa.

Taču nobeigsim šodienas blogu ar kaut ko priecīgāku, proti, ar kādreizējā Rīgas galvenā arhitekta Jāņa Dripes stāstījumu (arī žurnālā "Ir") par Latvijas Nacionālās bibliotēkas vēsturi: “Pirms 95 gadiem valsts bibliotēka tika dibināta, pirms 86 gadiem lēma, ka tai vajadzīga sava un jauna mājvieta, pirms 25 gadiem šai ēkai tapa pirmā skice, pirms sešiem gadiem sākās būvdarbi, un te mēs, Antiņu tauta, mulsi un lepni stāvam pie pašu uzceltā stikla kalna – nācijas 21. gadsimta lielo iespēju tramplīna. Tāda sajūta, ka Pēterim no Pampāļiem ir pasniegtas ‘Bentley’ atslēgas. Bet tā ir tikai pirmā asociācija. Patiesībā zinošu cilvēku grupa ir ceturtdaļgadsimtu strādājusi, lai rezultāts būtu šāds – vieta, kur sastopas nacionālais drukātais krājums ar mūsdienu tehnoloģijām un labā kvalitātē īstenotu izcilu arhitektūru.”

Nu, skaisti!

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt