Šodien komentāru lapa ir sevišķi „interesanta". Par to, cik Puzes hūte ir populāra, sajūsmināta ir Elita Veidemane, vēl neaizmirstot kārtīgi pakritizēt demisionējošo premjerministru Valdi Dombrovski un pajautāt, vai gadījumā viņa vietā izvirzītā Laimdota Straujuma nav nobažījusies, ka iestāšanās "Vienotībā" „krasi pazeminās viņas reitingu."
Neatkarīgās fobija pret visu, kas saistās ar "Vienotību", ir labi zināma. Lai nu tā būtu. Par Lembi turpat blakus jūsminās Bens Latkovskis, kurš kārtējo reizi neaizmirst ieknābt „sorosītiem," tāpat kārtējo reizi noraidot domu, ka „Lembergs ir kaut kas a priori slikts." Tas nekas, ka cilvēku tiesā Latvijas tiesas un izmeklē vairākās citas valstis. Viņš ir balts un pūkains un viss.
Savukārt citur komentāru lappusē Viktors Avotiņš apgalvo, ka „apliecināt cieņu olimpiskajai kustībai Sočos ir augstāka pašizpausme nekā izrādīt attieksmi pret Krieviju". Politiķi, kuri ir paziņojuši, ka viņi Sočus neapmeklēs lielā mērā tāpēc, ka Krievijā ir ļoti lielas problēmas ar cilvēka tiesību ievērošanu, „grib pačurāt altārī". Cik skaisti. Piedevām, šādu politiķu attieksme nozīmē, ka „izdzimteņu izredzes pieaugs". Atkal skaisti. Vēl Avotiņš nav piemirsis kārtējo reizi lietot visnotaļ neglītu vārdu, lai aprakstītu gejus. Tas viņam diemžēl ir gana tipiski. Diemžēl.
Taču kronis visam šodienas Neatkarīgajā ir komentārs no komponista Imanta Kalniņa, un to izlasot gribējās vai balsī iekliegties, cik labi tas ir, ka šis cilvēks vairs nav Saeimas deputāts un līdz ar to nepiedalās mūsu valsts politisko lietu kārtošanā. Kalniņprāt, kādreizējā buldozera Šlesera jaunākā politprojekta izstrādātais manifests „kopumā izskaidro jaunās politikas nostādnes" attiecībā uz jēdzienu „nacionālais izlīgums". I.Kalniņš ir „gatavs to parakstīt". Saeima, kurā cilvēks pats bija deputāts 5., 7., 8. un 9. sasaukumā „nav Latvijas tautas pārstāvju institūcija, LR Saeima ir Latvijas politisko partiju pārstāvju institūcija".
Demokrātija mūsu valstī „gluži kā papardes zieds Latvijā uzzied vien reizi četros gados un tikai uz dažiem mirkļiem, kad Latvijas tauta iemet vēlēšanu urnās savus vēlēšanu biļetenus." Pēc tam demokrātijas vairs nav.
Un pats galvenais – Latvijai ir jābeidz „bezgalīgi turpināt pret Krieviju vērstu politiku". Jo, lūk, „Latvijai un Krievijai ir līdzīgi likteņi". Esam „gājuši cauri vieniem un tiem pašiem ciešanu vārtiem". „Šodienas Latvija un šodienas Krievija abas ir jaunas valstis".
Acīmredzot, no dižā komponista nevar gaidīt izpratni, ka, lai arī PSRS laiks bija kaitīgs visiem, kas bija spiesti tur dzīvot, mūsdienu Krievija ir vistiešākā veidā pārņēmusi PSRS tiesības (piemēram, vietu ANO Drošības padomē), bet absolūti atsakās no jebkāda veida PSRS mantinieces pienākumiem pret kādreiz okupētajām republikām. Nu, nav tā „jauna valsts", tā ir vistiešākā veida PSRS „tikumu" turpinātāja, i patvaļas, i militarizācijas, i vienas partijas izteiktas dominances, i gatavības iejaukties „tuvo ārzemju" lietās vai tieši (Gruzija) vai arī netieši (bezgalīgie tirdzniecības „kari" pret Baltijas valstīm, kā arī nepārprotama ekonomiska šantāža Ukrainā) kontekstā.
Protams, I.Kalniņš ir tas pats, kurš citreiz intervijās ir slavējis Krievijas un Baltkrievijas diktatorus par to, cik ļoti tie it kā aizstāv savu tautu intereses, taču vienalga - tas, ko viņš saredz kā risinājumu, liek jautāt, vai vispār cilvēks ir zaudējis veselo saprātu. Proti: „Muitas ūnija ar Krieviju ir mūsu nākotnes uzdevums. Tuvākais ir neitralizēt ES ietekmi un atgūt savu valūtu". Ja atceramies, ka I.Kalniņš kādreiz arī ir cildinājis autokrātiju, tad laikam nav pārsteigums, ka viņš vēlas „neitralizēt" Eiropas Savienību un pievienoties „muitas ūnijai," pret kuru tirinās pat Baltkrievijas un Kazahstānas diktatori. Lai nu viņš personīgi apgalvo, kā viņš to dara savā komentārā, ka „man ir divas mīlestības – Latvija, mana tēvu zeme, un Krievija, mana likteņa māsa", bet atteikties no Eiropas Savienības, lai pievienotos vien cara Putina interesēs veidotai struktūrai? Prātiņ, nāc mājās!
