Lai paliek tas, ka balsošana ir pilsoņa pienākums. Saprotu, ka situācijā, kurā joprojām aktuāls ir bēdīgi slavenais jēdziens “mīlu šo zemi, bet ne šo valsti,” var likties, ka nav jau par ko balsot, taču tā tomēr ir visnotaļ bezatbildīga attieksme pret valsts nākotni.
Jo lieta tāda, ka vēlēšanu sarakstos rīt būs atrodams vairāk nekā tūkstotis dažādu ļaužu, kuri vēlas kļūt par Saeimas deputātiem. Daudzi no viņiem ir sarakstos, kuriem vismaz pēc aptaujām spriežot nekādu izredžu rīt nav, un te jāatceras, ka balss, kas atdota par sarakstu, kurš netiek pāri piecu procentu barjerai, automātiski tiek atdota kādai no tām partijām, kurām tas ir izdevies, tātad – iespējams partijai, par kuru cilvēks nekādi nebūtu balsojis.
Taču, ja liekas, ka partijai izredzes ir, tad uz priekšu. Jādomā, ka vismaz viens vai vairāki cilvēki katrā sarakstā ir akceptējami un pieņemami. Ja tā, tad pievienojos tam, ko vakar žurnālā “Ir” rakstīja kolēģis Pauls Raudseps – velciet krustiņus blakus šo cilvēku uzvārdiem un, ja vēlaties, svītrojiet visus pārējos pēc kārtas, tādējādi palielinot sava favorīta izredzes kā tādas.
Jo nākamie četri gadi tomēr Latvijai būs gana izšķiroši un būtiski. Sāksim jau ar to, ka no 1. janvāra mūsu valsts uz sešiem mēnešiem kļūs par ES prezidējošo valsti, tas nozīmē, ka jaunajai Saeimai par to būs jāsāk domāt ļoti intensīvi, kolīdz deputāti stāsies amatā. Protams, prezidentūras birojs jau sen ir izveidots, te runa ir vairāk par civildienestu un mazāk par politiķiem, bet tomēr.
Ir jautājums par Krievijas nepārtraukto agresiju un barbarismu mūspusē, kuru pat ļoti “daiļrunīgi” ilustrē šodien publicētā ziņa par kādu zaldātu, kurš Ukrainā kritis kaujā un ir apglabāts anonīmā kapā zem zīmes “Zaldāts nr. 3.” Jo Kremlis, lūk, turpina uzstāt, ka Krievijas karavīru Ukrainā nav vispār. Attiecīgā cilvēka ģimene var iet bekot, nekāda informācija par dēla likteni pausta netiks, jo acīmredzot viņš gāja bojā kaut kur citur, bet Ukrainā nu nekādi ne. Tas ir tik ārprātīgs kretīnisms, ka ir skaidrs, ka nākamajā Saeimā un valdībā ir jābūt cilvēkiem ar stingru mugurkaulu, kaut vai domājot par aizsardzības budžeta palielināšanu un bruņoto spēku kapacitātes pilnveidošanu.
Katrā gadījumā šis nav tas brīdis, kad valsts likumdevējā ievēlēt diletantus, nezinīšus un nekompetentus ļaudis. Šodien ir pēdējā diena pirms vēlēšanām, sabiedrisko mediju portālā es nedrīkstu nākt ar ieteikumiem par ko balsot un par ko ne, bet teikšu gan, ka rīt būs jābalso ar galvu. Ar galvu par to, kādu mēs vēlamies saredzēt Latviju nākotnē – vai kā neatkarīgu valsti, vai arī kā Krievijas oficiālu vai neoficiālu guberņu? Kā valsti, kura attīstās, vai arī kā valsti, kura kūņojas uz priekšu kā vien prot, bet neko lielu nepanāk? Kā valsti, kurā lielā politika darbojas sabiedrības interesēs, vai arī kā valsti, kurā politikāņi domā tikai paši par savu kabatu? Lūk, par ko būs jādomā rīt, kad dosimies uz iecirkņiem.
Un dosimies visi, visi. Ja būs smuks laiks (hidrometeorologi, tiesa, sola lietu), kāre kaut kur doties var būt lielum liela, bet atcerēsimies, ka atšķirībā no pašvaldību vēlēšanām, Saeimas vēlēšanās var balsot jebkurā iecirknī visā pasaulē. Latvijas gadījumā iecirknis būs vai katrā pašvaldības namā, to var meklēt kultūras namos un skolās. Neviens nevar nākt ar apgalvojumu, ka iecirknis bijis pārāk tālu. Cita lieta ir ārzemēs, priecē ziņa, ka, piemēram, Anglijā tautieši organizē autobusus, lai grupveidā dotos uz iecirkni. Taču mazajā Latvijā par nebalsošanu tomēr nevar būt nekādu aizbildinājumu, vēl jo vairāk, ja to var arī izdarīt jau šodien.
Es rīt iešu balsot. Nāciet visi līdz!
