Pirmajā kategorijā jāsaka, ka glums pārsteigums ir par to, cik tomēr mazs vēlētāju procents sestdien devās pie urnām. Jā, diena bija smuka un karsta, un jā, ievērojama daļa Latvijas elektorāta dzīvo ārzemēs un tāpēc savā iecirknī tīri objektīvi nevarēja ierasties, bet vienalga mulsina tik plaša bezatbildība attiecībā uz Latvijas vajadzībām un nākotni. Ja arī astoņi deputāti milzīgajā EP paši par sevi neko nevar paveikt, vai tiešām cilvēkiem tik vienaldzīgs bija, piemēram, jautājums par to, ka vēl piecus gadus Briselē ar savām “krievu pasaules” un “PSRS 2.0” lietām varēs darboties Tatjana Ždanoka?
Tas, ka viņas pārstāvētajam Latvijas Krievu savienības sarakstam bija vajadzīgas vien 28 303 balsis, lai pārvarētu piecu procentu barjeru, ir tieši pierakstāms tam, ka tik milzīgs skaits Latvijas pilsoņu sestdien nolēma, kā to šodien konstatējis viens no mūsu laikrakstu ciniskākajiem komentētājiem, nepacelt pakaļu no dīvāna, lai pildītu savu pilsoņa pienākumu.
Otrs pārsteigums ir par „Vienotības” veiksmi. Lai vai kā, bet diez vai pat kaismīgākie valdošās partijas atbalstītāji sagaidīja, ka partija EP vēlēšanās iegūs gandrīz pusi visu iespējamo balsu. Protams, tas nav nekas slikts. Briselē atgriezīsies pieredzējuši eiroparlamentārieši Sandra Kalniete, Krišjānis Kariņš un Inese Vaidere, viņiem pievienosies iekšzemes politikā plaši pazīstamais Artis Pabriks (jo augstāko rezultātu sasniegušais Valdis Dombrovskis gandrīz noteikti kļūs par Eiropas Savienības komisāru un līdz ar to vietu Eiropas Parlamentā pametīs, vēl to neieņēmis). Tas ir labi.
Vēl mazliet vairāk par pārsteigumu nekā par likumsakarību vērtējams tas, ka “Saskaņai”, kura, atcerēsimies, pagājušajās Saeimas vēlēšanās, - nemaz nerunājot par pagājušajām Rīgas domes vēlēšanām, - ieguva krietni labāku rezultātu nekā šoreiz, kad izdevās ievēlēt tikai vienu Eiropas Parlamenta deputātu (pagājušajā reizē viņu bija divi). Savukārt Nacionālās apvienības (NA) vēlētāji izrādījās pragmātiski esam, par spīti atsevišķu latviešu nacionālistu ļoti aktīvajai kampaņai par labu vēsturniekam, bet politikā absolūtam jaunpienācējam Edvīnam Šnorem, tomēr nolēma Briselē atgriezt krietni pieredzes pilnāko Robertu Zīli. Viņam ar NA ksenofobijas un pārspīlēta nacionālisma spārnu nekad nav bijušas īpaši tuvas attiecības, varam paredzēt, ka nākamajos piecos gados cilvēks būs tikpat pragmatisks, cik viņš bijis iepriekšējos desmit gados.
Ja savukārt par likumsakarībām, tad te jārunā par atpazīstamību arī ārpus politikas, kā arī par naudas ietekmi politikā. No “Saskaņas” uz lielo Eiropu čemodānus kraut nāksies pazīstamajam televīzijas kolēģim Andrejam Mamikinam un nevis, piemēram, politikā jau ļoti sen redzētajam Borisam Cilēvičam. Ai, kā pēdējam Eiropas lietās neveicas! Trīs reizes viņš ir bijis “Saskaņas” vai tās priekšteču sarakstu pirmajā vai otrajā vietā. 2004. gadā Tautas saskaņas partija netika līdz pieciem procentiem, 2009. gadā B. Cilēvičam ar aktīvu kampaņu priekšā pasteidzās Aleksandrs Mirskis, savukārt šogad vēlētāji priekšroku deva A. Mamikinam, tātad – cilvēkam bez jebkādas pieredzes politikā. Interesanti gan. Piedevām pat ļoti likumsakarīgi ir tas, ka šogad “Saskaņas” sarakstā otrā vietā bija cilvēks ar gana “latvisku” vārdu un uzvārdu Guntars Jirgensons, un apvienības atbalstītāji tik čakli viņu svītroja, ka viņš nokrita no 2. līdz pat 12. vietai.
Ja par naudas lietām, tad šogad ar uzviju pierādīt to, ka vietu vēlētā iestādē ir iespējams vienkārši nopirkt, izdevās “zaļo zemnieku” pārstāvei Ivetai Grigulei, kura ar masīvu personīgu kampaņu no trešās vietas pacēlās līdz pirmajai, tā kandidātos atstājot Andri Bērziņu (ne Valsts prezidentu) un Latvijas vēstnieci Ēģiptē Ivetu Šulcu.
Blakus plašajai kampaņai ar brošūrām un transparentiem I. Grigule ir izcēlusies ar izteiktu eiroskepticismu, tajā skaitā viņas bija viena no skaļākajām balsīm apgalvojumā par to, ka eiro mūsu valstī nevajag ieviest. Būs interesanti redzēt, kurai Eiropas Parlamenta grupai I. Grigule piesliesies, kā arī, vai viņas darba pamatā būs Latvijas intereses un nevis vēlme Eiropas Savienību vienkārši graut no iekšpuses. Ja pēdējais no šiem variantiem, tad diez kas nav nudien.
Protams, redzams faktors šī gada vēlēšanās ir bijis tieši eiroskeptiķu skaita pieaugums. Konkrēti antieiropiskus kandidātus ļaudis ir ievēlējuši Dānijā, Austrijā, Ungārijā, Grieķijā un citur. Taču fakts ir tāds, ka šie cilvēki sadalās starp radikāli labējiem un radikāli kreisiem spēkiem, maz ticams, ka viņi visi spēs atrast kaut kādu kopēju valodu.
No otras puses, ja par naudu - ļoti redzama individuāla kampaņa bija arī kādreizējam Latvijas Nacionālās operas vadītājam Andrejam Žagaram, un nav šaubu, ka arī tā bija pietiekami dārga. Taču galu galā čiks vien sanāca – knapi vairāk par diviem procentiem balsu.
EP vēlēšanu rezultātus varam aplūkotarī no pašmāju politikas viedokļa. Vērts konstatēt, ka vietu vai vietas Eiropas Parlamentā ieguva visas Saeimā pārstāvētās partijas, izņemot Reformu partiju, kura vēlēšanās nestartēja vispār, savukārt vienīgo vietu no ārpus parlamenta esošajām partijām un apvienībām ieguva tā pati T. Ždanoka. Te nu pirmkārt ir jākonstatē, ka šogad atšķirībā no vēlēšanām pirms pieciem gadiem tā dēvētajiem “krievvalodīgajiem” mūsu valstī bija vesela izvēļu plejāde, tajā skaitā divi Eiroparlamenta deputāti Alfrēds Rubiks un A. Mirskis katrs kandidēja no sava saraksta un ne no “Saskaņas” vai Latvijas Krievu savienības.
Kopumā visi “krievu” saraksti vēlēšanās ieguva 24,69 procentus balsu, tas ir krietni tuvāk tiem 28 procentiem, kādus “Saskaņas centrs” ieguva pēdējās Saeimas vēlēšanās (“Saskaņa” kā tāda Eiropas vēlēšanās ieguva vien 13 procentus balsu). Ja arī oktobrī šim elektorāta spārnam tiks piedāvāts lielāks skaits variantu, tad ir iemesls domāt, ka “Saskaņai” nebūs iespējams atkārtot pirms trim gadiem sasniegto rezultātu.
Galvenais būs tas, vai minētās organizācijas biedriem izdosies vēlētājus pārliecināt par to, ka nu tas ir “sociāldemokrātisks” spēks, kuru vairāk interesē Latvijas vajadzības un nevis attiecības ar kaimiņvalsti un tā diktatora politisko partiju “Vienotā Krievija.” Grūti būs. Ja, piemēram, “Saskaņas” ļaudis beidzot sadūšosies pietiekami, lai atzītu faktu, ka Latvija bija okupēta valsts, tas atgrūdīs radikālāk noskaņotos vēlētājus. Ja retorika par to turpināsies tāda, kāda tā ir bijusi, tad tas atgrūdīs latviskāk noskaņotos vēlētājus.
Savukārt, ja domājam par Saeimā pārstāvētajām “latviskajām” partijām, tad savs elektorāts ir gan "Vienotībai", gan “zaļajiem zemniekiem,” gan Nacionālajai apvienībai, un diez vai "Vienotībai" izdosies kaut mazliet pietuvoties grandiozajam rezultātam, kāds sasniegts aizgājušajās brīvdienās. Te būtiski būs divi jautājumi. Pirmkārt, vai izdosies premjerministri Laimdotu Straujumu “uzpulēt” pietiekami, lai viņa V. Dombrovska vietā būtu pārliecinoša saraksta līdere. Un otrkārt, vai izdosies pārvarēt "Vienotības" nepārtraukto indevi iekšēji nodarboties ar kašķiem un intrigām un ambīcijām. Vēl jo vairāk tagad, kad apvienībai ir pievienojušies kadri no Reformu partijas, kuriem arī būs savs viedoklis un sava vēlme sarakstā iegūt pēc iespējas augstāku vietu. Viegli nebūs.
Otrkārt, nevaram ar pilnu pārliecību teikt, ka tām partijām, kuras sestdien palika aiz borta, ir tikpat maz cerību nacionālajās vēlēšanās. Tā, piemēram, Latvijas Reģionu apvienībai, iespējams, kā reģionāli noskaņotai instancei nekas daudz nebija sakāms Eiropas kontekstā, taču tas pats nebūs sakāms Saeimas vēlēšanās. Andreja Žagara neveiksme nebūt nenozīmē, ka viņa partijas vadītājs Einars Repše tagad nokārs galvu un domās, ka nekas nespīd arī oktobrī. Tāpat joprojām politikas aizkulisēs darbojas kādreizējais buldozers Šlesers un kādreizējā valsts kontroliere Ingūna Sudraba. Te savu lomu spēlēs tas, ka oktobrī kārtējo reizi mēnesi pirms vēlēšanām būs aizliegta reklāma televīzijā, kura ne reizi vien tam pašam Šleseram dažādu partiju un apvienību ietvaros ļāva iegūt vietas parlamentā par spīti tam, ka priekšvēlēšanu laikā aptaujas ne par kādām dižām cerībām neliecināja. Katrā ziņā burziņš būs pietiekami liels.
Tomēr kārtējo reizi ir arī jārunā par Latvijas sīkpartijām. Nu, vai nav laiks Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai (0,33%) kārt mēteli uz vadža? Vai nav laiks Kristīgo demokrātu savienībai (0,33%) saprast, ka varbūt “kristīgi demokrātiskas” domas ir ejošas, piemēram, Vācijā, bet ne pie mums? Tas pats sakāms par politisko partiju “Par prezidentālu republiku” – tā nav bijusi ejoša prece Saeimas vēlēšanās, tā nebija ejoša prece Eiropas vēlēšanās (0,15%). Droši vien ambīcijas tomēr sitīs pietiekami augstu vilni un rudenī biļetenu starpā arī būs saraksti no minētajām politiskajām organizācijām, bet vai vajag? Nevajag. Kāda jēga vēlētājus aicināt savu balsi mest miskastē, tā šķeļot latviešu elektorātu? Nekāda.
Rezumējot, prieks par "Vienotību", prieks par R. Zīli, cerības kaut kādas par kolēģi A. Mamikinu, šaubas par I. Griguli un nekāds prieks vispār par T. Ždanoku.
Vēlu viņiem visiem veiksmi. Un Latvijas iedzīvotājiem vēlu saprast, ka tomēr ir un vēlreiz ir katra balss no svara. 4. oktobrī tas būs jāatceras konkrēti un konkrētāk!
