Ziņots, ka pēdējā skaņa, kādu kāds satelīts uztvēris no minētās lidmašīnas, atskanējusi gandrīz septiņas stundas pēc pacelšanās, tātad – acīmredzot brīdī, kad tā joprojām lidoja, bet labu laiciņu pēc tam, kad tai bija paredzēts ierasties Ķīnas galvaspilsētā. Vakar redzēju raidījumu, kurā tika intervēta sieviete, kuras dzīvesbiedrs bija viens no lidmašīnas pasažieriem. Viņa teica, ka nekādi nevar saprast, kāpēc tik liela lidmašīna vienkārši būtu nogāzusies, tāpēc viņa uzskata, ka ir notikusi nolaupīšana. Te nu jāsaka, pirmkārt, ka nav jau tā, ka kurš katrs cilvēks prot izslēgt lidmašīnas informācijas sistēmas, bet kāds to izdarīja.
Un, otrkārt, ja lidmašīna tik tiešām nenogāzās, tad vai mūsdienu video-ieraksti-visur-un-par-visu-ko laikmetā tiešām būtu ticams, ka tik liela lidmašīna kaut kur, neviena nemanīta, nosēdās un visu laiku kopš tā brīža ar vairāk nekā 200 cilvēkiem uz klāja ir vienkārši paslēpusies? Tas nu būtu brīnums. Protams, ceru, ka galu galā izrādīsies, ka neviens šajā gadījumā nav gājis bojā, bet kaut kā pēc desmit dienām cerība īpaši liela nav. Tomēr - vai kāds var atcerēties citu gadījumu, kurā lidmašīna vienkārši ir pazudusi bez ziņas un miņas? Tādas lietas notika laikā, kad pasaulē nebija radara un satelītu, un visa pārējā, kas mūsu pasauli pieskata, bet ne jau mūsdienās.
Nākamais jautājums ir par Krieviju, Ukrainu, Krimu un pārējo pasauli. Pats process kā tāds virzās pa paredzamo trajektoriju. Tagad, kad Krimas „pašvaldība” ir noorganizējusi „referendumu,” Krievijas parlaments ar vislielāko prieku ir teicis „Labi, nāciet mūsu pulciņā!”
Šorīt avīzē ir attēls, kurā „pašvaldības” pārstāvis ir uzvarā pacēlis dūri. Blakus viņam stāv Krievijas cars Vladimirs. Urrā! Pats cars bildē izskatās mazliet domīgs, un jautājumu par to nav. Jādomā, pat viņš saprot, ka Krievija šajā gadījumām, visticamāk, ir nokodusi tik lielu kumosu, ka to būs pagalam grūti norīt.
Runa nav tikai par sankcijām (par tām runa pēc mirkļa). Krievija tagad pārņems teritoriju, kura, piemēram, 80 procentus dzeramā ūdens saņem no Ukrainas. Normāla attīstība Krimā būs apturēta vismaz dažu gadu garumā, jo ir visai droši, ka tūristus tai neredzēt kā savas ausis, infrastruktūra pussalā ļauj daudz ko vēlēties un finansējums uzlabojumiem varēs nākt tikai no jaunās „mātuškas.” Tā teikt, laipni lūdzu, cara kungs – Jūs to vēlējāties, te nu tas ir. Priekā.
Kas attiecas uz pašām sankcijām, jau tagad Eiropas Savienība (ES) un Amerikas Savienotās Valstis ir paziņojušas par vīzu aizliegumu un aktīvu iesaldēšanu virknei Krievijas un Krimas amatpersonu. ES gadījumā tas nozīmē, ka sarakstu apstiprināja visas 28 dalībvalstis pēc kārtas, tajā skaitā arī mūsējā. Par tiem aktīviem droši vien caram Vladimiram nospļauties, viņš jau sen ir runājis par to, ka krievu naudas izvietošana ārzemēs nav laba lieta.
Taču joprojām uz galda ir jautājums par to, vai ar Krimu viņam pietiks, vai arī viņš izdomās, ka „tautiešu” aizsardzības vajadzībām ir arī vajadzīgs pievākt daļu pašas Ukrainas. Ir viss iespējamais iemesls ārpasaulei darīt visu pēc kārtas, lai to novērstu, jo tik atklāta citas valsts teritorijas sagrābšana Eiropā nav redzēta kopš 2. pasaules kara, un vienai valstij ļaut patvaļīgi mainīt citu valstu robežas pēc iegribas – tas nav kaut kas tāds, kas būtu pat minimāli pieņemami.
Tāpēc sankcijām jābūt vēl stingrākām. Piemēram, Eiropa un Amerika (un ne tikai) varētu aizliegt jebkādus darījumus starp bankām savās valstīs un bankām Krievijā. Tas būtu krietni sāpīgs sitiens. Irānā tautsaimniecība sabruka momentā pēc tam, kad ārvalstis aizliedza attiecīgos banku darījumus. Krievijas gadījumā efekts varbūt nebūtu tik graujošs, bet tomēr.
Savukārt zemākā līmenī vērts padomāt arī par nepolitiskām lietām.
Citur presē šodien vēstīts, ka Jūrmala ar pilnu klapi turpina gatavoties šī gada "Jaunajam vilnim", tas nekas, ka tas ir pilnīgi krievisks pasākums no pirmā līdz pēdējam vārdam, jo kultūra tomēr stāvot ārpus politikas. Ja godīgi, tas ir stulbākais arguments, kādu sen nācies dzirdēt, un tas nu reiz būtu pirmkārt jāsaprot cilvēkiem valstī, kuras neatkarības atjaunošanu pasaulē pazīst ar vārdiem „dziesmotā revolūcija.”
Kultūra vienmēr ir bijusi politikas sastāvdaļa, vai runa ir par Čaikovska „1812. gada uvertīru,” vai par Marseljēzu vai par Ievas Akurateres sirdi plosošo „Palīdzi, Dievs” Mežaparkā Trešās atmodas laikā.
Un tāpēc man jāsaka, lūk, kas: Ja runa ir par vīzu aizliegumiem tiem ļaudīm, kuri aktīvi piedalījās Krimas nolaupīšanā, tad noteikti ir vērts arī paskatīties uz tiem ļaudīm, kuri procesā aplaudēja skaļi un skaņi. Un te pirmkārt ir jādomā par krievu dziedētāju Valēriju, kura jau sen "Jaunajā vilnī" ir bijusi ļoti redzama žūrijas pārstāve un seja. Šogad Valērijas jaunkundze ir atradusi par vajadzīgu skaidrot, ka viņa „stingri” atbalsta to, kas Krimā ir noticis. Nu, tad šogad palieciet mājās, cienītā, ar visu savu pārliecību. Pilnīgi noteikti Valērijai ir jānosaka persona non grata statuss, un tam ar kultūru nav pilnīgi nekāda sakara.
Pasaules rīcībā ir informācija par visām Krievijas kultūras personām, kuras ir aktīvi atbalstījušas cara Vladimira avantūru Krimā. Nost ar tām visām (vienlaikus aktīvi aicinot ciemos tos, kuri uzdrīkstējās parakstīt depešas sakot, ka anektēt citas valsts teritoriju tomēr nevajadzēja).
Un, pēdīgi, vēl domas par Eināru Cilinski un 16. martu. Atsakoties no ministra amata tāpēc vien, lai piedalītos attiecīgajā gājienā, E. Cilinskis būtībā Latvijas pašvaldībām ir parādījis smuidri izstieptu rokas vidējo pirkstu. Iet gājienā, lūk, cilvēkam ir bijis svarīgāk par visu, kas saistāms ar viņa darbu. Vēl jo vairāk tas sakāms tagad, kad zinām, ka E. Cilinska pārstāvētā Nacionālā apvienība (NA) nebūs nekādā steigā piemeklēt citu ministru, un pašvaldības un plašākā nozīmē reģionālā attīstība var mierīgi pastāvēt pie ratiem. Tas laikā, kad cita starpā ir izmisīgi svarīgs jautājums par Eiropas fondu pārdalīšanu. Ministru kabinets to nevar apspriest, jo ministra nav. Arī visi tie, kuri cer uz minēto naudu, var pastāvēt pie ratiem. Vai tā ir atbildīga attieksme pret valsts politiku? Nu, nē. Te ir paralēles ar NA balsojumu pret valsts budžeta iesniegšanu komisijām pagājušā gada rudenī, labi zinot, ka gadījumā, ja balsojums būtu izgāzies, tas būtu nozīmējis valdības krišanu. Toreiz situāciju izglāba „zaļie zemnieki,” bet arī toreiz bija redzams, ka partijas iekšējā nieze (jautājumā par uzturēšanās atļaujām) bija tik liela, ka tāpēc ir vērts riskēt ar ekonomisku krahu.
Eināra Cilinska gadījumā, ja viņam bija personīga vajadzība 16. martā godināt leģionārus, tad jākonstatē, ka 16. martā, tāpat kā jebkurā dienā, bija veselas 24 stundas, kuru laikā to varēja izdarīt. Saeimas deputāts Ingmārs Līdaka (ZZS) tā arī izdarīja – savus ziedus pie Brīvības pieminekļa viņš nolika personīgi un atstatu no citiem. Taču E. Cilinskis nolēma krist pats uz sava zobena un pierādīt, ka šis jautājums viņam ir būtiskāks par Latvijas Republikas attīstību. Ļoti „nacionāli” un „tautiski.”
Un pēdīgi, tagad, kad Tatjana Ždanoka ir pievienojusies organizācijai, kuras izteiktais mērķis ir atjaunot Padomju Savienību (lai arī viņa pati ir apgalvojusi, ka runa esot par datorvalodu un „PSRS 2.0”), ir sakāmas divas lietas.
Pirmkārt, aicināt uz valsts suverenitātes graušanu tomēr ir kriminālnoziegums.
Un, otrkārt, ko šī dāma dara Eiropas Parlamentā? Vēl viens iemels, kāpēc 24. maijā mums visiem čakli jādodas uz iecirkņiem, lai pārliecinātos, ka T. Ždanokas gadījumā ar desmit gadiem Briselē pietiek.
