Protams, pirmais, kas šajā kontekstā nāk prātā, ir pat ļoti līdzīgs gadījums 2006. gadā, kad vēl viena Saeimas deputāta dēls tika pieķerts līdzīgā situācijā. Runa ir par toreizējo deputātu (un, ja kas, iekšlietu ministru) Dzintaru Jaundžeikaru, kura dēlu Pēteri policija pieķēra nevis vedam narkotikas, bet gan vadām automobili to ietekmē, proti – ekspertīze viņa asinīs uzrādīja vielas “ecstasy” pēdas. Toreiz papum nebija ne mazākās domas tāpēc aiziet no amata. Tā vietā viņš aktīvi centās nopulgāt visu Latvijas likuma aizsardzības sistēmu par to, ka tā bija apsūdzējusi viņa mīļo dēliņu. Vispirms tēvs apgalvoja, ka dēls noteikti nav lietojis narkotikas. Kad izrādījās, ka ekspertīze bija noteikusi, ka bija gan viņš tās lietojis, nākamais apgalvojums bija tāds, ka Pēterim kāds tās bija iebarojis, varbūt laboratorijā kāds bija ļaunprātīgi samainījis analīžu pudelītes, un vispār tā visa ir viena liela provokācija. Ar laiku Augstākā tiesa nepārsūdzami atstāja spēkā zemāko tiesu spriedumu šajā lietā, un Pēteris Jaundžeikars pavadīja 11 diennaktis administratīvā cietumā.
Vai tas nozīmē, ka Kārlis Krēsliņš ir cēlāks par Dzintaru Jaundžeikaru?
Vispār vērts atcerēties, ka pēdējais pie šprices bija laikā, kad Latvijas politikā valdīja visnotaļ plaša visatļautība, sākot ar “šofera dēliem,” turpinot ar “septiņiem trekniem gadiem,” vēl atceroties domu par “stabilitātes garantu,” kā arī pārliecību, ka izmeklēšanas dati būtu jāatklāj visiem pēc kārtas, ja vien kāds no Saeimas deputātiem tos tam “autorizē” (tas bija tas drošības likumu grozīšanas gadījums, kuru dēļ toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga nodrošināja referendumu, lai tie tomēr netiktu grozīti). Toreiz man likās un liekas joprojām, ka tas bija augstākā mērā necienīgi no vēlētas amatpersonas, kura, atkārtoju, arī bija kalpojusi iekšlietu ministra amatā, apgalvot, ka bezmaz vai visa likumsargu sistēma ir korumpēta, nekompetenta, provokatīva u.tml. Taču nekas no tā visa nelika Dz. Jaundžeikaram uzskatīt, ka viņam būtu jāiet prom no amata. To nodrošināja 10. Saeimas vēlēšanas.
Attiecībā uz Kārli Krēsliņu, viņa nu jau bijušais kolēģis Nacionālās apvienības Saeimas frakcijā Raivis Dzintars ir teicis šādus vārdus: “Par notikušo joprojām rit izmeklēšana, ir daudz nezināmu aspektu, turklāt diez vai tēvam ir jāatbild par savu pilngadīgo bērnu kļūdām. Taču Krēsliņš šajā situācijā ir parādījis savu principialitāti. Vienalga, legālas vai nelegālas – narkotikas ir joma, kurā kompromisi nav iespējami.”
Sliecos piekrist domai par tēviem un pilngadīgajiem bērniem.
Kārlis Krēsliņš jau nav vainīgs pie tā, ka dēls savā mašīnā veda “spaisu.”
Piedevām viņš ir stāstījis, ka ar dēlu būtībā nekādu lielu kontaktu viņam neesot: “Es varu tikai nožēlot, ka bērnībā neaudzināju viņu stingrāk. Varu tikai simtprocentīgi apgalvot, ka viņš nelieto ne šņabi, ne narkotikas. Par šo lietu apzināti neinteresējos, lai neiejauktos izmeklēšanā.” Protams, ja nav kontaktu, tad par to “šņabja” un “narkotiku” nelietošanu diez vai viņš var būt par visiem simts punktiem pārliecināts, taču lai tas tā būtu. Te būtībā ir divas lietas. Pirmkārt, ja reiz tās tomēr bija “legālas” narkotikas, tad te nesanāk tas pats, kas būtu, ja Jānis Krēsliņš mašīnā būtu vedis, teiksim, kilogramu heroīna. Ja reiz legālas, tad legālas. Un, otrkārt, grūti jau ir ar tiem bērniem, kuri katrs vēlas dzīvot savu dzīvi. Kādreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais reiz piedzīvoja nudien vecākiem apkaunojošo gadījumu, kad abas dvīņu meitas tika pieķertas lietojam alkoholu, lai arī tajā brīdī viņas bija mazgadīgas. Lieki teikt, Dž. Bušs no amata tāpēc neaizgāja.
Laikam tomēr ir jāpaklanās Kārļa Krēsliņa virzienā. Neiejaukties izmeklēšanā viņš mierīgi varētu arī kā Saeimas deputāts, atliktu vien par to nudien neinteresēties. Taču acīmredzot cilvēks ir nolēmis būt principiāls.
Varbūt te savu lomu spēlē tas, ka būtībā Krēsliņš ir militārpersona ar vairāk militārpersonas un mazāk politikāņa stāju.
Taču žēl vienalga. Cik man nācies viņu intervēt, K. Krēsliņš vienmēr ir bijis ļoti zinošs un sakarīgs cilvēks. Saeimā patiesu militāro lietu speciālistu tik daudz nemaz nav. Un tāpēc vēlu Kārlim Krēsliņam tikai un vienīgi to labāko. Gan kā tēvam, gan vienkārši kā cilvēkam.
