Protams, galvenais faktors Ernesta Gulbja veiksmē ir viņš pats. Kā zināms, kādreiz viņš bija visnotaļ niķīgs tenisists, pēc neveiksmēm viņš mēdza vainot visu ko, izņemot savu spēli. Bieži vien viņš stāstīja, cik ļoti viņam trūkstot disciplīnas un vēlmes piedalīties treniņos.
2009. gadā viņš nonāca Zviedrijas policijas nagos it kā par prostitūtas vervēšanu. To viņš nosauca par pārpratumu, bet soda naudu nācās maksāt tāpat. Savukārt 2010. gadā, kad Itālijā viņam izdevās pārspēt to pašu Rodžeru Federeru, viņš žurnālistiem pēcāk paziņoja, ka “es uz laukuma mazliet piekakāju bikses, piedodiet, lūdzu, par tādu vārdu.”
Pēdējā laikā Ernests ir teicis, ka viņš ir mainījis attieksmi pret spēli un R. Federeru viņš varēja pieveikt tieši tā iemesla dēļ. Iespējams, par sliktu nenāk arī cilvēka gēni.
Ernesta vectēvs Ainārs Gulbis bija basketbola kluba ASK Rīga spēlētājs un kopā ar komandas biedriem ieguva Eiropas čempiona titulu. Ernesta brālis patlaban dzīvo Floridā un cenšas kļūt par profesionālu golfa spēlētāju (interesantā kārtā Amerikā jau ir profesionāla golfa spēlētāja Natālija Gulbis, bet viņa, cik man zināms, ar Ernesta ģimeni nav rados).
Taču Ernesta karjeras attīstībā pilnīgi noteikti par labu ir nācis arī tas, ka viņš nāk no ļoti turīgas ģimenes. Tēvs Ainārs ir investīciju baņķieris, un tas nozīmē, ka procesa sākumā ģimene varēja atļauties Ernestu apgādāt ar visu nepieciešamo, kā arī finansēt došanos uz dažāda veida turnīriem. Protams, piedalīšanās tenisā nav tikpat dārgs prieks kā, piemēram, piedalīšanās bobslejā, jo tenisa rakete ir viena lieta, bobs ir kaut kas cits. Taču vienalga, trūcīgām ģimenēm noteikti nav tādu pašu iespēju dēlu vai meitu ievest plašākajā tenisa pasaulē.
Par to, ka sportam mūsu valstī trūkst finansējuma, runāts jau gadiem ilgi. Ir jomas, piemēram, basketbols, kurās netrūkst dāsnu sponsoru un ziedotāju, taču citur nemaz tik rožaini nav vis.
Jau tagad puslīdz leģendārie skeletona meistari brāļi Dukuri pirms pāris gadiem LTV “Panorāmā” stāstīja, ka viņiem bezmaz ir bijis jānodarbojas ar šantāžu, lai tiktu pie finansējuma, un te tomēr ir runa par puišiem, kuri savā sportā darbojas visaugstākajā līmenī. Arī mūsu bobslejisti ir sūdzējušies par to, ka citās valstīs konkurenti var atļauties daudz smalkākas kamanas. Laikā pirms Soču olimpiskajām spēlēm Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers stāstīja, ka sportistu pienācīgai sagatavošanai trūkstot 1,5 miljons latu. Valdība toreiz atrada mazliet mazāk par pusmiljonu, tātad vien trešo daļu no it kā nepieciešamā, un tādos apstākļos varējām būt pat ļoti priecīgi, ka mūsu komanda no Sočiem atgriezās ar divām sudraba un divām bronzas medaļām.
Runa ir arī par sporta būvēm. Pēdējā gada laikā pēckrīzes apstākļos valdība ir atradusi finansējumu Murjāņu sporta ģimnāzijas un Siguldas kamaniņu un bobsleja trases renovācijai un pilnveidošanai. Skola jau gadiem sen bija sūdzējusies par skolas ēku neapmierinošo tehnisko stāvokli, savukārt Siguldas trase tomēr ir starptautiskajā apritē, un līdz ar to tā ir sava veida simbols. Murjāņu skolas renovācijai nauda it kā atradās, bet pirms pāris mēnešiem izcēlās diskusija par to, vai daļu no attiecīgās naudas nenovirzīs citiem mērķiem, tajā skaitā Daugavas stadiona renovēšanai nevis sporta, bet gan nākamo Jaunatnes dziesmu un deju svētku vajadzībām. Konkrēti valdība noraidīja finansējumu slēgtas manēžas celtniecībai Murjāņos.
Taču bez Murjāņiem, Siguldai un Daugavas stadiona ir arī neskaitāmi daudz citu, zemāka līmeņa sporta celtņu. Ir sporta veidi, kurā paši sportisti ir veikuši brīnumdarbus, piemēram, pēc BMX riteņbraucēja Māra Štromberga uzvaras olimpiskajās spēlēs Latvijā ar dažādu sponsoru palīdzību BMX trases tika veidotas kā sēnes pēc lietus. Taču citos sporta veidos ir daudz lielākas problēmas. Ātrslidotājs un šorttrekists Haralds Silovs tikai un vienīgi ir trenējies ārzemēs tāpēc, ka Latvijā piemērotas vietas, kur trenēties vispār nav. Arī tas pats Ernests Gulbis laikā kopš 12 gadu vecuma lielākoties ir trenējies ārpus Latvijas, tajā skaitā jaunībā viņam treniņa partneris bija tas pats Džokovičs, ar kuru viņš sacentīsies rītvakar.
Bez Daugavas stadiona Rīgā ir arī citi stadioni. Pirms pāris gadiem biju vieglatlētikas pasākumā Latvijas Universitātes stadionā Kr. Barona ielā, un tajā dienā lietus veseru metēju sektoru bija padarījis pagalam slapju un slidenu. Uzvarētājs no Polijas pēc tam diplomātiski bilda, ka sektors esot bijis “dīvains.” Cik man zināms, nekādi īpaši uzlabojumi stadionā nav bijuši arī kopš tā laika. Un nemaz nerunāsim par sporta iestādēm provincē. Vietām bagātākas pašvaldības ir varējušas uzcelt un uzturēt grandiozas būves, tajā skaitā vietām Latvijā ir celtnes ar mūsu apstākļiem nudien ironisko nosaukumu “Olimpiskais centrs.” Taču to nebūt nevar teikt par visām pašvaldībām, un tur potenciāliem sportistiem ir jākuļas, kā paši prot.
Protams, valstī, kurā ne vien pensionāri, bet arī pietiekami daudzi valsts maizē dzīvojošie cilvēki ir spiesti dzīvot, tā teikt, no rokas mutē, būtu grūti pateikt, ka tieši sports ir visaugstākā prioritāte. Taču sports nav tikai izklaide, tas arī palīdz nodrošināt veselīgu dzīves veidu, un tāpēc ir žēl, ka daudzviet nākas knapināties. Ernests Gulbis, brāļi Dukuri, brāļi Šici – tie drīzāk ir izņēmums nekā likumsakarība.
Taču vienalga - rītvakar es turēšu visus iespējamos īkšķus par Ernestu. Ja godīgi, es maču kā tādu neskatīšos, jo divas vai trīs stundas raudzīties, kā ļaudis bumbiņu sit šurpu, turpu, šurpu turpu, nav pati interesantākā nodarbe, kādu varu iedomāties. Bet ceru ļoti, ka Ernestam izdosies iekļūt Francijas atklātā tenisa turnīra finālā. Malacis viņš ir jau tagad, vēl lielāks malacis viņš būs tad.
