Laikam labi vien bija, ka neskatījos, jo „Dienā” Normunds Naumanis sava apskata beigās ne pavisam retoriskā kārtā uzdod jautājumu: „Vai kāds, kas neatrodas un/vai nav dzīvojis Krievijas un padomju kultūras telpā, maz ir spējīgs saprast, kas tur, Fištas olimpiskajā arēnā, notika?” Ir ļoti skaidrs, ka es tur nedzīvoju. Pats Naumanis, acīmredzot, tajā ir dzīvojis un piedevām tajā jūtas tik ērti, ka viņš savā recenzijā var lietot tādu jēdzienu, kā „galopom po Jevropam” un nepaskaidrot tiem no mums, kam nelaimējās dzīvot attiecīgajā „kultūras telpā,” ko tas nozīmē mūsu valsts valodā.
Vēl kolēģis ir atzinis, ka atklāšanas ceremoniju viņš ir mēģinājis skatīties mūsu pašu Latvijas Televīzijā, bet tur viņš ir atradis „haotisku un kultūrvēsturē nekompetento latviešu sporta komentētāju muldēšanu,” un tāpēc ir pārslēdzis televizoru uz „ienaidnieka balsīm” – tātad, Krievijas 1. kanālu. Tur arī viņš ir skatījies to, kas viņam ir paticis („filmiņa par alfabētu, gigantiskais krievu trijjūgs un Vasilija Svētlaimīgā katedrāle Sarkanajā/Krasnaja/Skaistajā laukumā Maskavā”), i to, kas nav paticis („Sarūgtināja olimpiskās lāpas iedegšanas procedūra – bez izdomas, sliktā dizainiskā izpildījumā, kaut gan tas ir īpašs brīdis visos svētkos”).
Savukārt „Neatkarīgajā Rīta Avīzē” mēs uzzinām, ka Soču atklāšanas ceremonijā redzētais – „tā visa ir Krievijas vēsture, kurā daļēji esam arī mēs,” bet autore (E.Veidemane) arī priecājas, ka „nebija nekādu Staļingradu, ‘varonīgo padomju karavīru’ un citu apstrīdamu skaidrojumu, kurus vairs nevarētu uzskatīt vien par fantāzijas izpausmēm; šķiet, ka atklāšanas priekšnesuma veidotāji apzināti bija vairījušies no kontroversiālām tēmām.” Tiesa, citur ziņots, ka „priekšnesuma veidotāji” gribēja gan pieminēt PSRS uzvaru „Lielajā Tēvijas karā,” bet Starptautiskā Olimpiskā komiteja tam uzlika savu veto, jo sporta spēles nav tā vieta, kur svinēt militārismu.
Vēl kolēģe „Neatkarīgajā” nav piemirsusi papriecāties par to, ka atšķirībā no pietiekami daudziem citiem pasaules varenajiem, abus pārējos Baltijas valstu prezidentus ieskaitot, mūsu Valsts prezidents tomēr ir devies uz Sočiem. Šajā ziņā viņš atšķiras no priekšteces Vairas Vīķes-Freibergas, kura „neizprotamu motīvu dzīta aizlēkšoja uz Maskavu svinēt ‘9. maiju’” (nezinu, kaut kā šķiet, ka pietiekami daudziem cilvēkiem toreiz Valsts prezidentes „motīvi” bija gana labi saprotami). Un E.Veidemane nebūtu E.Veidemane, ja viņa vēl nepiebilstu, ka liela daļa no tiem politiķiem, kuri tomēr uz Sočiem nolēma nebraukt, tā darīja tāpēc, ka „Putins apspiež gejus”, bet „Neatkarīgās” apskatniecei tieši patīk tas, ka Krievijas cars Vladimirs „ir viens no nedaudzajiem pasaules valstu vadītājiem, kas vēl turas pretim geju totalitārismam”. Nu, ja.
Ja par tiem, kuri nedzīvoja „Krievijas un padomju kultūras telpā”, acīmredzot, nudien ik pa brīdim nācās mulst. Apskatnieks britu laikrakstā „The Independent” par kolēģa minēto trijjūgu rakstīja, ka „kaut kāda iemesla dēļ tur parādījās milzu zirgi, kuriem pakaļ dzinās kaut kas, kas izskatījās pēc milzīga oranža biskvīta”, un vēl zināja stāstīt, ka mazā meitene, kura, cik var spriest, bija pietiekami apburoša, patiesībā pati nedziedāja, vien muti virināja, jo „acīmredzot meiteni, kurai bija labākā balss, uzskatīja par pārāk neglītu”. Cita komentētāja ārvalstīs pasākumā saskatīja „Krieviju, kura ir redzama senos Tolstoja un Dostojevska romānos. Tā ir Annas Kareņinas mīlestība Rimska-Korsakova vijoles mūzikas pavadībā. Pat olimpisko spēļu celtnes ir apgaismotas kā spīdošas dārglietas, tā mazliet atgādinot Faberžē olu.”
Un lieki teikt, ka daudzviet komentētāji ironizē par to, ka no piecām zvaigznēm, kuras pārvērtās par olimpiskajiem apļiem, viena neatvērās (portālā Thewrap.com – „Ja nepietika ar visu slikto, kas presē tika rakstīts par 2014. Ziemas olimpiskajām spēlēm Krievijā, organizētāji pat nevarēja pareizi nodemonstrēt olimpisko spēļu galveno simbolu”).
Protams, olimpiskajās spēlēs galvenais ir sports, un te nu pirmajās dienās Latvijai nav bijis daudz, par ko priecāties. „Latvijas labākais biatlonists” Andrejs Rastorgujevs, kā viņu šodien apraksta viens no laikrakstiem, guva „augsto 17. vietu”. Īpaši augsta gan tā nav. Kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis ieguva „augstāku vietu” – 10., lai gan bija cerējis uz daudz labāku rezultātu. Pēcāk viņš paziņoja par savas karjeras beigām.
Savukārt, laikam visnotaļ loģiskā kārtā, ņemot vērā to, ka pie mums Latvijā ar kalniem tā ir kā ir, mūsu pārstāvis kalnu slēpošanā guva … 47. vietu. Nekas.
Vēl mums ir abi Dukuri un abi Šici, varbūt sporta dievi uzsmaidīs hokeja komandai. Turēsim īkšķus!
Tik daudz par Sočiem. Ja par Točiem, tad šodien arī esam uzzinājuši, ka laikraksta „Diena” komentāru nodaļas vadītāja vietas izpildītājs Sandris Točs no šodienas vairs nav laikraksta „Diena” komentāru nodaļas vadītāja vietas izpildītājs. Tā vietā viņš ir Rīgas mēra Nila Ušakova preses sekretārs. Te nu ir visai skaidrs, par ko „Diena” mūsdienās ir kļuvusi.
Tā ir vieta, kur „noparkot” ar politiku saistītus ļaudis, kamēr viņiem atkal atrodas vieta politikā.
Točs kādreiz pat ir piedalījies Saeimas vēlēšanās no Jaunās partijas saraksta. Vēl kādu brīdi „Dienas” komentāru lappusēs parādījās kādreizējais "Latvijas ceļa" spīdeklis Andrejs Panteļejevs, bet tikai līdz brīdim, kad nolēma iestāties Zaļajā partijā un pēc tam kļuva par Aizsardzības ministrijas parlamentāro sekretāru. Vēl „Dienas” komentētāju pulkā ir kādreizējais Andra Šķēles preses sekretārs Romāns Meļņiks. Šāda staigāšana no žurnālistikas uz politiku un atpakaļ ir redzēta arī citur, varbūt viskliedzošākais gadījums bija ar Intu Lasi, kura vienu dienu strādāja LTV raidījumā „De facto” un skarbi kritizēja to, kā Valdis Zatlers kļuva par Valsts prezidentu, un nākamajā dienā kļuva par viņa preses sekretāru. Protams, ir arī Ilze Nagla – arīdzan no „De facto” komandas, pēc tam strādājot Ventspils naftā, kas, protams, nav politiķis vai politiska partija, bet ar politiku tomēr gana cieši saistīta. Tādi nu pie mums ir noteikumi, un gan Romāns, gan Ilze atkal ir žurnālistikā un arīdzan piedalās raidījumā „Skats no malas” (ja kas, tur kādreiz arī piedalījās pats Nils Ušakovs, kurš arī kādreiz bija žurnālists), un nav manīts, ka raidījumā pirmais bīdītu A. Šķēles, bet pēdējā – "Ventspils naftas" intereses.
Taču šāda gājputnu būšana starp abām profesijām tomēr nav laba lieta. Žurnālistikas darbs ir uzpasēt politiku, ziņot par to un to vērtēt. Ne visi lasītāji saprot un sapratīs, ja to dara kāds, kas pats tur ir bijis iekšā. Varbūt arī te ir pie vainas tas, ka esmu cilvēks, kurš nav dzīvojis „Krievijas un padomju kultūras telpā,” bet tomēr.
