Pirmkārt runa ir par Rīgas pili, kuras gadījumā - tā vēstīts laikrakstā - joprojām nav aprēķināts, cik daudz naudas būs vajadzīgs, lai likvidētu traģiskā ugunsgrēka sekas. Valdība šim procesam jau piešķīrusi 400 tūkstošus latu, kompensācija saņemta no vienas apdrošināšanas firmas, bet otrs apdrošinātājs joprojām gaida "ekspertu ziņojumu par ugunsgrēka nodarītajiem bojājumiem un zaudējumiem, kas varētu rasties šo bojājumu novēršanā".
Laikā kopš ugunsgrēka jau pagājuši četrarpus mēneši, un neizdarība šajā kontekstā šķiet pat ļoti dīvaina. Saprotot, ka ugunsgrēka nodarīto postu nevar novērtēt vienas vai divu dienu laikā, tomēr šķiet, ka te tiek pamatīgi stiepta gumija, tāpat, kā tas šķiet esam bijis ar bojātās pils nodrošināšanu kā tādu. It kā pils bojātajai daļai ir uzklāts kaut kāds segums, taču nav skaidrs, kas notiks, ja nākamajās nedēļās vai mēnešos būs smaga sniega sega, kāda vismaz pēdējos gados mūsu platuma grādos nav bijusi nekas neparasts. Tāpat ilgi un dikti gaidām uzzināt, kāds tad īsti bija ugunsgrēka cēlonis. Neesmu eksperts, bet kaut kā neliekas, ka būtu vajadzīgas daudzas nedēļas, lai konstatētu, kur tas sācies un kāpēc. Atceros, ka mūsu valsts instances visai augstprātīgi atteicās no ārvalstu speciālistu palīdzības šajā jomā, un tas tomēr liek jautāt, kāpēc.
Katrā ziņā jācer, ka "skaitīšana" notiks krietni ātrāk, jo dabas māte tomēr var būt visnotaļ neparedzama būtne.
Otrs materiāls laikrakstā ir par kaut ko it kā mazāk taustāmu. Runa ir par to, ka pirmo reizi pēc četru gadu un krīzē pamatota pārtraukuma darbu ir atsākusi komisija PSRS okupācijas radīto zaudējumu aprēķināšanai. Tās pašreizējais vadītājs, tieslietu ministra padomnieks Jānis Tomels, citēts sakām, ka "pāris gadi" vēl noteikti būšot vajadzīgi, lai visu to aprēķinātu. Kas būs pirmais atjaunotās komisijas darbiņš? Atrast pētniekus, "ar kuriem tiks slēgti līgumi un kuri vētīs okupācijas zaudējumu apmērus". Sākumā komisijas locekļu atlīdzībai paredzēti 10 tūkstoši latu, turpmāk katru gadu tai būšot vajadzīga visnotaļ precīza summa - Ls 38 387.
Tā it kā nav īpaši liela nauda, bet vienalga tā liek atsaukt atmiņā Valsts prezidenta nesen un par pavisam citu lietu teikto, ka runa varētu būt par nevajadzīgu naudas izšķērdēšanu. Pirmkārt jājautā, kādēļ šie aprēķini vispār tiek veikti?
Ja tas ir latviešu tautas niezes apmierināšanai, tad OK, bet vai kāds tiešām domā, ka PSRS mantiniece Krievija kaut kad paredzamajā nākotnē teiks - labi, samaksāsim?
Lietuvieši šādu ziņojumu sagatavoja jau sen, bet nav dzirdēts, ka kaut mazākā mērā kaimiņvalsts būtu spriedusi par kaut kāda veida kompensāciju. Nav iemesla domāt, ka mūsu gadījumā situācija būtu citādāka.
Taču otrs jautājums ir par to, kā īsti kaut ko aprēķināt. Padomju laika apoloģētiem ir taisnība, ka ne jau zaudējumus vien PSRS te radīja, - tika attīstītas industrijas, vissavienības uzņēmumi darbojās ar apgriezieniem (lai arī ražojot preces, kuras tūlīt pēc valsts neatkarības atjaunošanas ārpus brālīgās padomju saimes nevienam nebija vajadzīgas). Vai to pelnīto naudu ir paredzēts atskaitīt no zaudējumu saraksta? Vēl vairāk, kā noteikt zaudējumu cenu 20 un vairāk gadu pēc notikušā? Protams, katrs cilvēks, kurš nonāca Sibīrijā, var aprēķināt izglītību, kādu viņš būtu ieguvis, ja nebūtu notikušas deportācijas, un karjeru, kāda pēc tam varētu būt sanākusi. To pašu var darīt katrs cilvēks, kura radu raksti un biogrāfija nebija tā pareizākā, un tāpēc pieeja izglītībai un daudzām darba vietām bija liegta un slēgta. Taču abos gadījumos tā tomēr ir zīlēšana kafijas biezumos, jo nav jau teikts, ja okupācijas nebūtu bijis, katrs cilvēks būtu ieguvis naudīgai karjerai nepieciešamo izglītību. Dzīvē tomēr var visādi gadīties.
Padomju okupācija bija briesmīga lieta, par to šaubu nav nekādu. Taču nav jau tā, ka laikā no 1945. līdz 1990. gadam Latvijā viss bija tikai un vienīgi slikti. Jā, tā bija totalitāra un militāra diktatūra ar slēgtām robežām, pilnībā patvaļīgu slepenpoliciju, daudzu preču hronisku deficītu, "komunālajiem" dzīvokļiem un visu pārējo, kas "rotāja" ikdienas padomju cilvēku dzīvi. Taču, pirmkārt, no tā neizriet, ka visi Latvijas iedzīvotāji visu laiku raudāja, - ļaudis mācījās, strādāja, arī dziedāja un dejoja.
Un, otrkārt, diez vai visām nebūšanām, kādas tolaik plosījās "brālīgajā tautu saimē" var piešķirt naudas vērtējumu, vēl jo vairāk, ja atceramies, ka PSRS rublis bija tāda spēļu nauda, kurai ārpus pašas savienības nebija pilnīgi nekādas vērtības.
Lai darbojas komisija, arī pētniekiem nauda ir jāpelna, bet nudien neliekas, ka šis būs tas vislietderīgākais no procesiem.
