Sodu samaksāt būs viegli. Reputācijas brūces aplaizīt – varbūt ne gluži tikpat viegli. Jo Vineta Mužniece vispār ir pamācošs stāsts par to, kā tajos laikos lietas mūsu valstī, tā teikt, darījās. Jau pati par sevi līdz kliņķim un ārprātam politizētas parlamentāras komisijas vadītājas izvirzīšana un ievēlēšana valsts galvenajā konstitucionālajā tiesā bija visnotaļ apšaubāms lēmums, ja arī toreizējie politikāņi Satversmes tiesu (un ne tikai) lielā mērā uzskatīja par vietu, kur “izvietot” “savējos", ja radās tāda vajadzība. Plašākā nozīmē Muižniece bija redzama parlamentāra persona Aigara Kalvīša otrās valdības laikā, un te nu varam atcerēties minētās valdības galveno vadmotīvu, proti, – 2008.gada 9.Saeimas vēlēšanu priekšvēlēšanu laikā ar visām “nesaistītajām trešajām personām” Kalvīša un Muižnieces pārstāvētā Tautas partija (TP) krāpās tā, ka ausis kustēja, vēlētāji to, acīmredzot, nepamanīja, un darbaļaudis TP iedeva 23 mandātus Saeimā, plus vēl desmit mandātus toreizējam (un acīmredzot ne pēdējam) Aināra Šlesera politbiznesa projektam (Latvijas Pirmā partija - LPP - un atlikušie gabali no kādreizējā politiskā smagsvara “Latvijas ceļa” -LC - līķa), lai arī LPP/LC minētajā kontekstā nebija bez pamatīgi redzama grēka.
Tie, kuri seko Latvijas politiskajām apritēm, droši vien atceras, kas notika tālāk.
Tas bija tas laiks, kad parlamentārajā politikā valdīja absolūta patvaļas sajūta. Atcerieties Kalvīša piesolītos septiņus treknos gadus? Atcerieties politiski inspirētos drošības likumu grozījumus, lai vārdā nenosauktām īpašām personām dotu pieeju izmeklēšanas noslēpumiem? Tos pašus, kuru dēļ toreizējā Valsts prezidente izsludināja referendumu? Varbūt atcerieties atsevišķu “zaļo zemnieku” it kā visai komiskos, bet patiesībā izmisīgi nopietnos centienus valstī mīkstināt likuma noteikumus par naudas atmazgāšanu, pie tam ar atpakaļejošu spēku? Kam tas varēja būt domāts?
Vienu vārdu sakot, toreiz politikāņiem, kuri bija pie teikšanas, bija pārliecība, ka viņi var darīt 'da jebko'. Droši vien tādos apstākļos vienai politikānītei varēja likties, ka nobēdzināt vienu Juridiskās komisijas dokumentu – ai, kāpēc gan ne?
Taču nu sekas ir redzamas. Politikānītei nākas atvadīties no siltas vietiņas Satversmes tiesā, un viņas pārstāvētās partijas vispār vairs nav, jo minēto krāpšanos tomēr kāds arī pamanīja, un dažus (tiesa, visai nepiedodami daudzus) gadus vēlāk partija nolēma pašlikvidēties, lai izvairītos no vairāk nekā miljonu (!) latu lielā soda, kādu tai bija uzlicis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs un pēc tam arī apstiprinājušas attiecīgās tiesas.
Ja par mācībām no tiem laikiem, tad pirmkārt jāsaka, ka pēc Kalvīša laika batālijām zināmā mērā politikāņi sāka prasties. Jau minētā referenduma laikā viņi paklusām atcēla apstrīdētos grozījumus, tā teikt, lai šmuce nebūtu pārāk liela. Kopš tā laika esam pieredzējuši brīdi, kad nieze atgriezties pie vecajiem “tikumiem” politikāņos bija tik liela, ka nācās Saeimu vispār padzīt ar mietu (un te nu atcerēsimies, ka attiecīgajā referendumā par tās padzīšanu nobalsoja krietni vairāk nekā pusmiljons Latvijas iedzīvotāju, un no visiem tiem, kas tur piedalījās, viņi veidoja krietnu vairākumu, lai neteiktu vairāk – 94,30%). Taču jau pirms tam Valsts prezidents Valdis Zatlers (kura izvilkšana no Kalvīša piedurknes vai rakstāmgalda atvilktnes arī bija piemērs par to, kā toreiz lietas tika “kārtotas”) bija deputātiņiem tā uzbrēcis, ka šis tas tomēr tika izdarīts. Nākamā Saeima pēc tam arī šo to panāca tādās politikāņiem ne īpaši tīkamās jomās kā tiesiskums un atklātība. Sēriju amatpersonu “gudrās galvas” vairs nevēl slēpti, bet gan atklāti. Un tamlīdzīgi.
Šajā kontekstā arī vērts aplūkot to Saeimu, kura nupat vakar pabeidza savu pavasara sesiju un tagad dosies vasaras brīvdienās. Kā zināms, vakar kā sensacionāls sasniegums tika pasniegts tas, ka deputātiem izdevās novienoties par Satversmes papildināšanu ar jaunu, lielā mērā starptautiski pazīstamā jurista Egīla Levita iedvesmotu, preambulu, kurā konspektīvi tiek izstāstīta Latvijas vēsture un pateikts, ka mēs esam tādi latviski un kristīgi, un varbūt lībiski, bet nu katrā gadījumā tādi tautiski. Lai tā būtu. Vismaz manā dzīvē no tā nekas nav mainījies; lasītāj, pieļauju, ka arī Tavā dzīvē nav un nebūs.
Politikā ir vieglāk nodarboties ar deklaratīvām būšanām, jo tad nav jādomā par piņķerīgiem jautājumiem.
Piemēram, par to, ka pirms kāda brītiņa mūsu valsts augstākās amatpersonas visai skaidri sabiedrotajiem NATO apsolīja, ka - jā, jā, tūdaļ mēs sāksim domāt un spriest un apspriesties, un padomāt un apsvērt, un pēc tam vēl aprobēt domu, ka droši vien vajadzētu mūsu aizsardzības budžetu pacelt kaut kur mazliet augstāk par tiem 0,9%, kur tas atrodas patlaban. Saeimas deputāti vakar aizgāja vasaras brīvdienās, nepieņemot attiecīgo likumu trešajā lasījumā, patlaban ir tikai otrs lasījums, kurā ir pateikts, ka droši vien to budžetu vajag pacelt, bet tikai tādā gadījumā, ja budžeta situācija to atļauj.
Vārdu sakot, paldies NATO par zaldātiem un lidmašīnām, darbojieties vien tālāk, bet mēs neko īpaši te atļauties nevaram, un paldies, ka jūs mūs aizsargājat, vienalga. Lieki teikt, Briselē par to neviens nepriecājas.
Varam arī padomāt par to pietiekami komisko situāciju, kurā deputātiem vismaz vienu dienu šovasar nāksies pavadīt Jēkaba ielas draudzīgajās telpās tāpēc, ka nupat ir konstatēts, ka kādiem 30 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju rudenī nebūs iespējams piedalīties Saeimas vēlēšanās, jo viņiem ir tikai un vienīgi valsts iekārtas plaši izbazūnētā identifikācijas karte (ID), bet pases nav. Eiropas Parlamenta vēlēšanās arī varēja balsot ar ID karti (un varu apliecināt, ka bez aizķeršanās tā izdarīju arī es), bet - ups! - Saeimas vēlēšanās ir vajadzīga konkrēti pase. Politikāņu risinājums? Tiem, kuriem ir karte, bet nav pases, uz vienu dienu, tātad – uz Saeimas vēlēšanu dienu 4.oktobrī – tiks izsniegta speciāla depeša, kas tajā dienā un tikai tajā dienā ļaus vēlēt. Pareizi šodien ironizē laikraksts "Dienas Bizness", rakstot - ja valsts iekārta šo lietu vēlētos sakārtot vēl augstākā birokrātijas pakāpē, kā tai tas mēdz būt raksturīgi, tad vēl varētu noteikt, ka minēto depešu var saņemt, tikai uzrādot pasi.
Katrā gadījumā - ar visu lielo prieku par to, ka tagad mums ir preambuliska preambula un tāpēc visiem tagad ir skaidrs, kur mēs dzīvojam un kāpēc, tomēr ir jāatzīst, ka arī šī Saeima tomēr visai daudz ko atstāja neizdarītu vai pusizdarītu.
Tikpat katrā gadījumā nekādus kalnus politikāņi negāzīs arī pēc tam, kad viņi atgriezīsies no brīvdienām. Vēlēšanas taču. Naudas maz. Solīsim visiem. Cerēsim, ka NATO tomēr ļaus mums uzvesties kā nerātnam bērnam, kurš nekādu atbildību par sevi negrib un nevar uzņemties vēl kādu gadiņu vai divus.
Un, ja par mācībām no pagātnes, vērts divos vārdos arī padomāt par tām gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Šorīt vienā no laikrakstiem uzgāju politisku reklāmu, kurā kardiologs un “plaušu hipertensijas speciālists” Andris Skride mums vispirms izstāsta, ka “elpošana ir organisma pamatfunkcija" (vai kādam par to bija šaubas?), ka šogad bija meitene, kurai bija vajadzīga plaušu transplantācija, valsts to nefinansēja, un tāpēc sabiedrībai bija jāsametas, un vispār ar veselības aprūpi mūsu valstī labi nav. Lūk, problēma definēta. Kāds ir risinājums? Varat trīsreiz minēt, bet pareizā atbilde ir: davai, dibinām partiju! Rudenī mums tiks piedāvāts jēdziens “Politiskā partija "Izaugsme”". Uzreiz uzņemos pareģot, ka nekādus piecus procentus šis veidojums nesavāks. Un tāpēc ir vērts jautāt: kāpēc? Kāpēc atkal viena sīkpartija, kura tikai un vienīgi šķels balsojumu? Nezinu, varbūt Andris Skride ir visviedākais “plaušu hipertensijas speciālists” visā valstī vai pasaulē, bet vai no tā izriet deputāta būšana? Tā nu ir mācība, kuru acīmredzot vienai mūsu sabiedrības daļai ir grūti sagremot.
Pilnīgi katrās Saeimas vēlēšanās mums ir bijusi strīpa sīču, kuri kuļas pa savu dīķi, kaut kādas tur balstiņas savāc un pēc tam dodas mājās pakasīt pēcpusi un pagaidīt vēl pāris gadus.
Nekad nevienam no šiem viena jautājuma veidojumiem nav izdevies pārkāpt pāri pieciem procentiem, - ne tad, ja runa ir par veselības aprūpes sistēmas trūkumiem, ne par tautas vēlētu prezidentu, ne par Daugavas pārrakšanu tā, lai varētu braukt ar kanoe laivu visu ceļu no Rīgas jūras līča līdz Daugavas sākumam un tad atkal atpakaļ.
Pašreizējās Saeimas neizdarīto darbiņu sarakstā ir arī šis tas, kas palīdzētu šajā jomā. Piemēram, pašreizējais Valsts prezidents jau izsenis nāca ar domu, ka varbūt politiskas partijas veidošanai būtu vajadzīgs vairāk nekā pašreiz likumā noteiktās 200 personas. Tiesa, šopavasar esam redzējuši atsevišķus censoņus, piemēram, mūsu uzjautrinoši bezcerīgos “antiglobālistus”, kuriem pat 200 cilvēkus savākt vienkopus neizdevās, bet ir vērts arī konstatēt, ka Einars Repše savu jaunāko un Inguna Sudraba savu pirmo politisko veidojumu izveidoja vien ar mazliet vairāk par minēto skaitu cilvēku. Politiska partija tomēr nav sabiedrisko interešu klubiņš, politiska partija, iespējams, kļūst par valsts pārvaldes sastāvdaļu, un tādā gadījumā attiecīgās partijas nopietnība un kvalitāte tomēr ir nozīmīga arī plašākā izpratnē.
Visā visumā man liekas, ka rudenī ievēlētā Saeima no pašreizējās maz atšķirsies, vien pārbīdoties deputātu skaitam, lai kompensētu vakuumu, kādu rada Reformu partijas aiziešana nebūtībā.
"Vienotību" veidojošās komponentes parlamentā ir darbojušās kopš Repšes pirmā uznāciena pirms 12 gadiem, “zaļajiem zemniekiem” vēsture stiepjas tālu, tālu atpakaļ, Nacionālās apvienības pamatos ir cilvēki, kuri darbojās tautas atmodas procesos laikā, kad PSRS vēl nebija sabrukusi, un arī "Saskaņas centrs" personāliju un pieredzes ziņā ir ar bārdu. Tas nav nekas slikts, jo zināmā mērā to, kas notiek, ja piepeši ar vienu vēzienu tiek izslaucīta viena Saeima un tās vietā ielikta cita, mēs redzējām pēc minētās Saeimas atlaišanas. Vienā momentā nejauši kopā sanākušu cilvēku grupiņa (te runa ir par Zatlera Reformu partiju) piepeši ieguva 20 un vairāk vietas valsts parlamentā. Teikt, ka tas nodrošināja sakarīgu un secīgu darbu, nevar. Un ir ļoti maz ticams, ka kāda no mūsu ļoti daudzajām partijām-viendienītēm, ja arī vienreiz izdotos pārkāpt pāri barjerai un iegūt saujiņu vietu Saeimā, šim procesam palīdzētu kaut kādā kvalitatīvā veidā. Visticamāk, tieši otrādi.
Un pēdīgi (zinu, ka šis ieraksts ir tāds pagarāks, taču tuvojas svētku brīvdienas un varbūt lasītājiem būs laiks palasīt vēl mazdrusciņ), pirms pāris dienām kādā intervijā premjerministre Laimdota Straujuma pateica šādus vārdus: "Es personiski piederu pie konservatīvā spārna. Bet šajā partijā ["Vienotībā"] ir arī liberāli cilvēki. Taču lielākoties tajā ir konservatīvi cilvēki.” Tātad, pēc pilnas programmas – esam konservatīvi, bet varbūt liberāli, bet laikam tomēr vairāk konservatīvi. Komentējot šo apgalvojumu, kolēģis Antonevičs "Latvijas Avīze" raksta, ka “būtu interesanti dzirdēt valdības vadītājas tulkojumu vārdiem ‘konservatīvs" un "liberāls’”. Nudien. Man personīgi liekas, ka minētie vārdi, kuru vēsture ir meklējama politiskā filozofijā, kas sacerēta pirms gadu desmitiem un simtiem, mūsu politiskajā sistēma (un plašākā nozīmē visā bijušajā postsovjetiskajā reģionā) nenozīmē pilnīgi neko, jo pie mums, Latvijā, piemēram, dalījums vairāk ir bijis latvietis-krievs, tiesiskums un tā trūkums, eiropeiskums un nostalģija pēc aizgājušās mātuškas u.tml.
Taču, ņemot vērā to, ka gandrīz bez izņēmuma visas tās partijas, kurām ir laimējies iekļūt likumdevējā, ir kļuvušas par siles partijām šī vārda pietiekami plašā nozīmē, nodefinēt ideoloģiju, kas ir attiecīgās attieksmes pamatā, tomēr būtu svētīgs darbs, kaut vai tādā ziņā, ka politologiem tad būtu vieglāk mūsu valsts politisko iekārtu izanalizēt no teorētiskā viedokļa.
Vai ignorēt NATO prasības ir liberāli vai konservatīvi? Patvaļa Kalvīša laikā, kuras rezultātā Vineta Muižniece vismaz uz brīdi tagad ir kļuvusi par bezdarbnieci? Liberāli vai konservatīvi? Un tā joprojām.
Vēlu visiem portāla un bloga lasītājiem lieliskas brīvdienas un superīgus Jāņus. Kā jau vienmēr, mūsu drūmie hidrometeoroloģijas speciālisti spriež, ka Jāņos līs, bet tas jau nekas. Ik pa brīdim arī uzspīdēs saule un, arī ja ne, kā allaž teica mana nelaiķe māmiņa (starp citu – Līga – daudz laimes!), neesam jau taisīti no cukura. Priecīgus svētkus visiem!
