Par to nākas domāt, raugoties, kā mūsu politiskās sistēmas vairāk vai mazāk redzamās personas bīdās, gatavojoties oktobra vēlēšanām un it paši aplūkojot to, kā tās izvēlas savus "kandidātus premjerministra amatam." Pilnīgi piekrītot, ka par premjeru mūsu valstī un citur nevajag kļūt pilnīgi gadījuma rakstura personai, tomēr mazliet mulsina tas, cik ļoti lielā mērā mūsu politikāņi nespēj atrast nevienu un neko jaunu.
Visskaidrākā situācija šajā lietā šķiet esam "Vienotībai". Premjera amats jau tagad ir tās rīcībā un, lai arī Laimdota Straujuma, iespējams, nav tikpat ļoti iedvesmojoša, cik kādreiz bija viņas priekštecis Dombrovskis, acīmredzot "Vienotībai" viņu tagad uzmest būtu pat ļoti nesmuki, un tāpēc "Vienotības" galvenais uzdevums vēlēšanu kontekstā būs apliecināt un pierādīt, ka Straujuma būs prasmīga valdības vadītāja arī pēc tam. Cita lieta, ka vēlētājiem minētā partija šogad piedāvā nepieredzēti plašu kokteili ar cilvēkiem no visdažādākajiem grupējumiem, strāvojumiem un politveidojumiem, taču ar premjeru it kā "Vienotībai" viss būtu skaidrs.
Ja savukārt aplūkojam citas partijas, kas oktobrī cer iegūt siltas vietas Jēkaba ielā, tad tikpat skaidra tā bilde nav, vai, pareizāk sakot, it kā kaut kas ir skaidri bijis pateikts, bet ir viss iemesls pārdomāt, vai tam tā nudien vajadzētu notikt.
Tā, piemēram, "Saskaņa" ir paziņojusi, ka tās "premjera kandidāts" būs neviens cits kā kādreizējais kolēģis žurnālists Nils Ušakovs. Tas pats, kurš patlaban kūrē lietas galvaspilsētā. Pats Ušakovs ir cēli bildis, ka patiesībā jau viņam ir darbs pašvaldībā, viņš rīdziniekiem ir solījis, ka viņš sevi ziedos nakt' un dien' viņu vajadzībām, bet, ja nu ļoti, ļoti, ļoti vajag … Nezinu, vai "saskaņiešu" domāšanas pamatā ir tas, ka pirms pāris mēnešiem cits kādreizējais kolēģis žurnālists Andrejs Mamikins apsteidza vairākus pieredzējušus "Saskaņas" bukus, lai iegūtu mandātu Eiropas Parlamentā, taču acīmredzot mūžīgie opozicionāri nav padomājuši par vienu ļoti būtisku jautājumu, proti, Latvijas Republikas premjerministram pilnīgi noteikti ir vajadzīga visaugstākā pielaide valsts noslēpumam. Nils Ušakovs pārstāv to politisko spēku mūsu valstī, kurš joprojām uzskata, ka nav ne vainas, ka tam ir partnerattiecību līgums ar kaimiņvalsts diktatorpartiju "Vienotā Krievija" arī tagad, kad visā pasaulē Krievijas Federācija un tās boss Putins arvien vairāk un vairāk kļūst par izstumtajiem. Saskaņiešiem, lūk, ar to nav nekādu problēmu, taču gadījumā,
ja notiktu prātam neaptverams brīnums un rudenī "Saskaņai" izdotos savākt pietiekami daudz balsu, lai veidotu valdību, Satversmes aizsardzības birojam par to jautājumi noteikti būtu pietiekami plaši un pietiekami konkrēti.
(Ja starp citu lasītāji pieļaus atkāpi no diskusijas par potenciāliem premjeriem, tieši Krievijas pašreizējās uzvedības kontekstā vēlos pieminēt vēl ko citu, proti - šodien vienā no mūsu laikrakstiem ir intervija ar Sanktpēterburgas operas māksliniecisko vadītāju, tātad ar personu, kura laikam būtu uzskatāma par inteliģences pārstāvi. Nezinu, cik lielā mērā varam nopietni uztvert to, ko par ģeopolitiskiem jautājumiem domā provinciālas operas (piedevām tādas, kuras pēdējais iestudējums bija nosaukts "Krima," un kurš, tā raksta kolēģe Inese Lūsiņa "atklāti atbalsta Kremļa politiku Ukrainā") mākslinieciskais vadītājs, bet lūk, kas ir viņa skaidrojums par to, kas patlaban darās: "Es saprotu - situācija pasaulē ir sarežģīta, taču šis nav ne Latvijas, ne Krievijas, ne Ukrainas jautājums. Izšķirošās ir attiecības ar ASV. Ja spēsim vienoties ar ASV, visi lokālie konflikti tūlīt noklusīs." Lūk, kā - krievi ne pie kā nav vainīgi, krieviem ne par ko nav jādomā, tas viss ir amerikāņu rokās.
Ja krievu inteliģence tā vēlas remdināt sirdsapziņas pārmetumus par savas valsts barbarisko uzvedību Ukrainā un ne tikai, tad lai tā būtu, bet labi tas nav vienalga.)
Bet turpinot par premjeriem un premjerēšanu. Ar "Saskaņu" līdzīga situācija veidojas arī "zaļajiem zemniekiem." It kā kandidātu būtu pietiekami liels pulciņš, tajā skaitā patlaban viens no viņiem ir aizsardzības ministrs. Taču kā tāda nekontrolējama atrauga viņdien Ventspils trubas avīzē bija atziņa no kolēģa žurnālista Krautmaņa, ka neviens cits tomēr nestāvot klāt Aivaram Lembergam, un tāpēc acīmredzot Aivars Lembergs būs jāpierunā vēlreiz sevi cēli ziedot un atkal kļūt par premjerministra kandidātu. Oi, tas būtu vēl jautrāk nekā Nils Ušakovs bez drošības pielaides! Es, protams, saprotu, ka "Neatkarīgajā" mūziku pasūta tie, kas maksā, bet vai tiešām nav laiks tomēr atteikties no sava garīgā krusttēva? Premjerministrs, kurš divas dienas katru nedēļu pavada tiesas zālē. Tas būtu "uzjautrinoši" ne jau mūsu valstī vien. Un piedevām tas ir cilvēks, kurš pēdējā laikā ir sācis uzvesties pagalam neadekvāti attiecībā pret NATO un Latvijas Republikas drošību. (Skat. iepriekšējo piezīmi par Satversmes aizsardzības biroju.)
Savukārt Nacionālā apvienība (NA) ir teikusi, ka tai visreālākais kandidāts premjerministra amatam varētu būt … eiroparlamentārietis Roberts Zīle, kurš vēl tikai nesen ieguva trešo mandātu Briselē. Te atkal ir jautājums par NA rezerves soliņu. Varbūt partijas vadošās personas mazliet ir satricinājis fakts, ka tie dikti visos iespējamos virzienos centās virzīt Baibu Broku, bet ārpus Rīgas domes krietni apdedzināja pirkstus. Taču vai tiešām visā lielajā NA ir tikai Roberts Zīle un Roberts Zīle vien? Vēl jo vairāk zinot, ka ar apvienības ksenofobiskākajām izpausmēm cilvēkam nav pa ceļam? Jā, Valdis Dombrovskis premjera amatā nonāca pa tiešo no Briseles, bet vai Zīlem tas būtu vajadzīgs?
Aināra Šlesera jaunākais politbiznesa projekts, cik zinu, vēl nav paziņojis, kas varētu būt tās kandidāts premjerministra amatam, taču uzmanību piesaista, kas partiju pārstāvēs kā pirmais kandidāts sarakstā katrā no pieciem vēlēšanu apgabaliem. Tātad, Rīgā pats Šlesers. Tas pats, kurš kādreiz solīja galvaspilsētā radīt 50 tūkstošus darba vietu, pirms tas apnika un cilvēks atkal kļuva par nacionālu politikāni. Vidzemē - Ivars Godmanis.
Nu, žēl Godmaņa, kuram "laimējās" Eiropas parlamentā iekļūt no partijas, kura neilgi pēc tam izira un nomira pavisam, taču vai tiešām viņš pats vai kāds cits gribētu viņu ieraudzīt premjera krēslā jau trešo reizi?
Tas pats jautājams par partijas galveno pārstāvi Zemgalē Aigaru Kalvīti. Vai nopietni? To pašu "stabilitātes garantu"? To pašu drošības likumu grozījumu bīdītāju? To pašu tās partijas redzamāko pārstāvi, kura laikā pirms aizpagājušajām vēlēšanām krāpās ar tādu vērienu, ka pēc tam KNAB uzliktais sods to piespieda pašlikvidēties pavisam?! Ja ar to vēl nepietika, tad Šlesera biznesa projekts Latgalē un Kurzemē piedāvā nudien reliktus no politiskās pagātnes - pirmajā gadījumā Jāni Jurkānu, kura politiskajā rezumē ir salīdzinoši neilgs laiks ārlietu ministra amatā un pēc tam daudzi gadi visnotaļ gražīga darba Saeimas opozīcijā un tikai un vienīgi opozīcijā. Savukārt otrā gadījumā vēlētājus aplaimot vēlas Jānis Straume, tas pats Jūrmalgeitas "baķka," kurš piedevām pēc aiziešanas no politikas iekūlās skandālā ar atrašanos pie stūres dzērumā un desmit dienas pavadīja ķurķī. Nu, ļoti raiba kompānija kārtējo reizi no Šlesera puses.
Iespējams, tieši Šlesera saraksta eksotiskais raksturs ir tas, kas no viņa projekta aizdzina prom citas partijas. Einara Repšes (ja, starp citu, par reliktiem politikā) "Latvijas attīstībai" partija ir pateikusi stingru nē aicinājumam ar Šleseru veidot kopēju sarakstu, arī ar Latvijas Reģionu apvienību nekas nesanāca. Runādams par šo šaubīgo attieksmi, minētais Straume ir atradis savu skaidrojumu: "Ja mēs uz visu skatīsimies ar aizdomām, tad pēc vēlēšanām tā aizdomīgi varēsim visi skatīties uz notiekošo no malas." Tā nu tas ir. Šlesers pa sevi, Repše pa sevi, jaunceptais reģionu speciālists Bondars pa sevi. Vēl Sudraba pa sevi…
Šai plejādei, kur nu vēl sīkākām un vēl sīkākām partijām un partijiņām, visticamāk, nekādi 5% oktobrī nespīd, tāpēc rezumējot varam konstatēt, ka tās partijas, kurām vēlēšanās ir pozitīvas izredzes, mums piedāvā vienu kandidāti premjerministra amatam, kurai nekādu lielu problēmu nav, divus kandidātus premjerministra amatam, kuriem ļoti acīmredzami būtu ļoti lielas problēmas ar valsts noslēpuma lietām un vienā gadījumā arī ar to, ka tiesāšana vēl ne tuvu nav beigām, kā arī vienu kandidātu, kurš tikai nupat atkārtoti kļuva par eiroparlamentārieti. Vai tas tiešām ir labākais, ko partijas, kuras tomēr tādā vai citādā veidolā Latvijas politikā ir piedalījušās jau ļoti, ļoti sen, mums var piedāvāt?
