Centrālā doma minētajā materiālā ir tāda, ka patiesībā šo procesu visvairāk izmanto pašas politiskās partijas, lai kārtotu iekšējos norēķinus, proti – balsojot par manu partiju, vienlaikus neaizmirsti man pievilkt krustiņu, bet pārējos svītro nost. Konkrēti aizdomas esot par tā dēvētajām individuālajām kampaņām, kuras veikuši kandidāti no "Vienotības", Zaļo un Zemnieku savienības un Latvijas Reģionu apvienības (LRA).
Tāpēc atsevišķi politiķi uzskata, ka no svītrošanas vajag atteikties pilnībā, turklāt viens Nacionālās apvienības pārstāvis ir bildis, ka par katru krustiņu vajadzētu dot divus, neviens vienu punktu klāt.
Centrālās vēlēšanu komisijas ilggadējais vadītājs Arnis Cimdars savukārt materiālā citēts sakām, ka par atteikšanos no svītrošanas viņš esot ierunājies jau pirms desmit gadiem, taču politiķi viņu esot sabāruši un pateikuši, lai nejaucas politiskās lietās. Patlaban CVK vadītājs domā, ka varbūt varētu izveidot sistēmu, kurā ievēlēti tiek tikai tie kandidāti, kuriem bilance starp krustiņiem un svītrojumiem ir pozitīva, resp., krustiņu ir vairāk nekā svītrojumu. “Dienas” materiālā kā piemērs dota LRA kandidāte Inga Bite, kura vietu Saeimā ieguva par spīti tam, ka viņai krustiņu pievilka 1029, bet uzvārdu svītroja 5367 pilsoņi.
Intereses pēc paskatījos CVK mājaslapā. Patlaban vēl nav pateikts, kuri kandidāti ir vai nav ievēlēti, jo oficiālie rezultāti joprojām nav paziņoti (interesanti – kāpēc?), bet, piemēram, "Vienotības" gadījumā Rīgas apgabalā pirmais kandidāts sarakstā, kuram svītrojumu ir vairāk nekā krustiņu ir Hosams Abu Meri, kurš vēlēšanu dienā pacēlās no 17. uz 9. vietu sarakstā (un, jādomā, pietiekami bieži tika svītrots tāpēc, ka viņam nav “latviska” uzvārda). Skaidrs, ka no Rīgas "Vienotībai" deviņus deputātus ievēlēt nav izdevies un Hosans Abu Meri ir palicis aiz svītras.
Līdzīgi Nacionālajai apvienībai pirmais kandidāts ar lielāku svītrojumu skaitu nekā krustiņu skaitu ir tas, kurš Rīgā nonāca 12. vietā. “Saskaņai” Rīgā vispār nebija kandidātu, kuriem bija vairāk svītrojumu nekā krustiņu, “zaļajiem zemniekiem” pirmais ar tādu situāciju ir 5. vietā (paceļoties no 35. vietas, kas šķiet arī liecinām par individuālu kampaņu).
Taču ir arī Reģionu apvienība. No 35 kandidātiem Rīgā ar pozitīvu bilanci ir tikai divi kandidāti, proti – Mārtiņš Šics un Artuss Kaimiņš. Visiem pārējiem svītrojumu ir krietni vairāk nekā krustiņu, nākamais pēc minētās Ingas Bites ir Ivars Brīvers, kuram bilance ir vēl traģiskāka – 466 pret 4964. Tā nu ir situācija, kura neizskatās pēc sakritības, šķiet visnotaļ skaidrs, ka partijas elektorātam kāds ir pateicis, ka galvenie ir minētie kandidāti, bet pārējie nē.
Es personīgi 4. oktobrī arī grozīju savu biļetenu. Ievilku krustiņu, ja atmiņa neviļ, septiņiem man zināmiem un pozitīvi vērtējamiem kandidātiem, un tad visus pārējos izsvītroju gan. Ne tāpēc, ka tie būtu slikti cilvēki, bet tā, lai ar savu balsi atbalstītu savu favorītu ievēlēšanu. Par to pirms vēlēšanām rakstīja kolēģis Pauls Raudseps – mūsu vēlēšanu iekārta paģērē balsošanu par konkrētu partiju, bet tās ietvaros katrs var sameklēt sev akceptējamāko kandidātu vai kandidātus. Acīmredzot šoreiz arī citi vēlētāji uz to bija itin naski.
No visa tā man neizriet, ka vēlēšanu sistēma būtu maināma tikai tāpēc, ka atsevišķiem politiķiem tā nav tīkama.
Jā, var teikt, ka doties pie vēlētājiem ar tekstu “man krustiņu, visiem pārējiem mana saraksta cilvēkiem – svītrojumu” ir nesolīdi un arī nesmuki, taču tā ir attiecīgas partijas un ne tās vēlētāju lieta.
Piedevām, sarakstā, par kuru savu balsi atdevu es, bija arī tādi cilvēki, kurus tāda vai cita iemesla dēļ es Saeimā tomēr nevēlos redzēt, tajā skaitā arī tādi, kuri sarakstā bija visnotaļ augstā vietā.
Par visu vairāk es nevaru pieņemt otru domu no CVK šefa Cimdara, proti, ja kādā sarakstā vispār nav cilvēku ar pozitīvu bilanci, attiecīgo vietu Saeimā vajag atdot citai partijai. Tas nu būtu pavisam “garām.” Ja es esmu balsojis par vienu partiju, tad absolūti es negribu balsi atdot citai. Tiesa, nav dzirdēts, ka Cimdars šajā ziņā būtu izstrādājis konkrētu plānu, taču neticu, ka vispār te ir iespējams labs variants. Ja reiz mēs balsojam par partijām, tad tā balss tomēr attiecas uz konkrēto partiju un viss.
Protams, saprotu, ka visa tā krustošana un svītrošana ir ķēpīga tiem, kuriem balsis pēc tam ir jāsaskaita, it īpaši tāpēc, ka 21. gadsimta piecpadsmitajā gadā mēs joprojām ņemamies ar lielu kaudzi papīra un nevis ar kaut ko elektronisku. Taču tas te nebūs arguments. Ja politiķi vēlas mainīt sen pastāvošu sistēmu, tad tam ir jānotiek tikai pēc kārtīgām debatēm Saeimā ar pilnu sabiedrības piedalīšanos attiecīgajā diskusijā.
Vismaz patlaban es esmu to pulkā, kuri uzskata, ka sistēma nav jāmaina, kā teicu, tikai tāpēc, ka atsevišķiem politikāņiem tā ir radījusi neērtības.
Savukārt, ja par Valsts prezidentu
Vairākas Saeimā ievēlētas partijas ir nākušas ar domu, ka pats pirmais, ko tās vēlas piedāvāt, ir likumprojekts par tautas vēlētu prezidentu. Ir partijas, kuras par to ir runājušas pagātnē, tagad korim arī ir pievienojusies Inguna Sudraba ar savu "No sirds Latvijai", kā arī citi.
Manuprāt, diskusijai par šo lietu ir jāsākas un jābeidzas ar to, kas mūsu valstī patlaban skaitās populārākie politiķi esam. Mati ceļas stāvus un sāk plānot emigrāciju par domu, ka prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā atlikušie kandidāti varētu būt Ušakovs un Lembergs, vēl jo vairāk, ja atceramies, ka Satversmē Valsts prezidentam ir paģērēta nevainojama reputācija. Protams, kādreiz Saeima mums ievēlēja Valsts prezidentu par spīti tam, ka viņš ārsta karjeras laikā bija ņēmis “pateicības” un tās nebija deklarējis Valsts ieņēmumu dienestam, un to par reputācijas problēmu var uzskatīt pilnīgi noteikti, bet tomēr.
Tas, ka par spīti masīvi smagām kriminālapsūdzībām Puzes ķeizars joprojām skaitās esam viens no populārākajiem politiķiem Latvijā, rada pārdomas par attiecīgā vēlētāju kontingenta spriestspēju kā tādu, un nudien būtu bail šo cilvēku redzēt Valsts prezidenta kampaņā.
Jā, tautas vēlēts prezidents ir mūsu kaimiņvalstī Lietuvā, bet tur tautai gadījās pamatīgi iegrābties ar žuļiku vārdā Pakss. Tautas “vēlēts” prezidents ir arī Krievijā un Baltkrievijā, bet diez vai tas ir piemērs, kuram gribam līdzināties mēs.
Tāpēc, manuprāt, te ir vajadzīgs cits risinājums, proti – “gudrajām galvām” vajag sadūšoties un grozīt Satversmi, lai Valsts prezidenta vēlēšanas Saeimā padarītu atklātas. Ja nemaldos, kandidātus minētajam amatam var izvirzīt jebkuri pieci Saeimas deputāti, tas nozīmē, ka kandidātu varētu sanākt paprāvāks pulciņš, cita starpā tas tā arī ir bijis citugad. Taču, kamēr vēlēšanas notiek slepeni, ir viss iemesls domāt par bodītēm un šmucēm un visu pārējo.
Ja būtu sistēma, kurā Saeimas spēki savus kandidātus izvirza, teiksim, mēnesi pirms vēlēšanām, tas būtu pietiekami ilgs laiks, lai attiecīgie kandidāti varētu braukāt pa Latviju un stāstīt par sevi ar cerību, ka vēlētāji tad sazināsies ar saviem pārstāvjiem parlamentā ar aicinājumu atbalstīt tieši to kandidātu un ne kādu citu.
Tad deputāti to visu varētu kārtīgi izdebatēt un atklātā balsojumā lemt par to, kas uz nākamajiem četriem gadiem būs valsts pirmā persona. Tauta tad redzētu, par ko ir balsojis katrs deputāts. Nav iemesla šo sveci turēt zem pūra. Taču pašreizējās sistēmas vietā uzreiz pāriet pie tautas vēlēta prezidenta? Nu, nē.
