Attiecībā uz gaidāmo ziemu ļoti ceru divas lietas. Pirmkārt, ka nebūs temperatūra zem -10 grādiem: jo aukstāks, jo grūtāk ir nodrošināt, ka dzīvoklī nesasalst trubas. Zinu, ka vajag dušā tecināt mazliet siltu ūdeni, tas to novērsīs, bet tas arī šķiet mazliet izšķērdīgi. Otrkārt, kā velosipēdists ļoti ceru, ka vismaz Rīgā nekāda liela sniega nebūs. Atceros citus gadus, kad ir snidzis teju vai metru dziļš sniegs. Tas rada slidenus ceļus un ielas, tas gāžas no jumtiem un reizēm kādam padara galu, tas, pavasarī kūstot, galvaspilsētas ielās rada milzīgas jūras, un vielas, kādas sētnieces uz tā kaisa, vai nu aizdambē Rīgas notekūdeņu sistēmas, vai arī saēd kurpes tā, ka, sezonai beidzoties, neatliek nekas cits, kā pirkt jaunas.
Rīgā esmu dzīvojis jau 20 un vairāk gadu un skaidri atceros pietiekami daudzas ziemas, kad temperatūra bija tā starp +1 un -4, sniega nebija vispār.
Vien pēdējo gadu laikā šķiet, ka dabas māte ir satrakojusies.
Jādomā, visi atceramies milzīgo ledus vētru pirms pāris gadiem, kuras rezultātā pietiekami daudz ļaužu Latgales pusē palika bez elektrības vairāku mēnešu garumā, jo koki gāzās uz vadiem un dziļā sniega dēļ remontētāji tiem netika klāt. Tāpat pietiekami daudzi bērni bija spiesti dienas pavadīt mājās, jo nekāda transporta uz attālāku skolu nebija. Baisais aukstums nogalināja pietiekami daudz klaidoņu un citu cilvēku. Vārdu sakot, labi nebija.
Par to, ka pasaules klimats mainās, šķiet, lielu domstarpību nevar būt, ja arī, piemēram, Amerikā aptrakotās Republikāņu partijas pārstāvji to noliedz.
Republikāņu radikālajā spārnā acīmredzot ir pārliecība, ka visi pasaules klimata zinātnieki ir sazvērējušies par radušos situāciju vienkārši melot. Katru reizi, kad Štatos kāda nedēļa padodas tāda aukstāka, zobgaļi sāk melst, ka runa par klimata sasilšanu ir nenopietna.
Taču katram, kas nav pārāk slinks skatīties pāri savai nabai, būs skaidrs, ka pēdējos gados ir notikušas pietiekami lielas pārmaiņas.
Viesuļvētras pasaulē kļūst biežākas un daudz, daudz bargākas. Tas attiecas tiklab uz Amerikā piedzīvotajiem tornado, kā arī uz orkāniem un taifūniem pasaules okeānos. Daudzviet pasaulē piedzīvots gadiem un gadu desmitiem nepieredzēts sausums, kura dēļ iet bojā ražas un arī lopi. Citur atkal līst bezgala daudz, arī tā ražām neko labu nesolot. Amerikas rietumkrastā un citur meža ugunsgrēki kļūst arvien skarbāki. Turpat notiek erozija, kuras dēļ katru gadu okeānā iekrīt viena vai vairākas lepnas savrupmājas vai būdiņas. Vispār šķiet, ka klimats ir daudzmaz sagriezies kājām gaisā.
Baisākais ir tas, cik ātri un arvien ātrāk kūst pasaules lielie ledāji. Jādomā, daudzi lasītāji internetā vai citur ir redzējuši sirdi plosošos attēlus, kuros ledus lācis sēž uz mazītiņa ledus gabala plašā jūrā un acīmredzot pārdomā, ko darīt tālāk. Skats, kā milzīgi ledāji lūst un plīst, var būt pietiekami dramatiski, bet nav nekāda jautājuma, ka situācija ir apdraudoša, jo atklātajā jūrā ledus, protams, kūst.
Jau tagad Klusajā okeānā ir kādreizējas salas, kuras tagad ir zem ūdens, tāds pats liktenis draud arī apdzīvotām salām, piemēram, Nauru. Visā pasaulē ir lielas un mazas pilsētas, kuras kādreiz ar pietiekami konkrētu nolūku tika celtas pie ūdens. Jūra piedāvā transporta iespējas, kā arī pietiekami daudz ēdmaņas. Ostas piedāvā plašas tirdzniecības iespējas. Un kuram gan netīk, no rīta pamostoties, pa logu ieraudzīt okeānu?
Kā jau minēju, ļoti iespējams, ka paredzamajā nākotnē tas kāds ar to okeāna skatu pa logu kādā jaukā rītā pamodīsies, lai konstatētu, ka māja ir bīstami tuvu iebrukšanai tajā pašā okeānā. Taču arī tiem, kuri nedzīvo spļāviena attālumā no jūras, ir vērts par to būt bažīgiem. Speciālistu domas dalās par to, cik ļoti jūras līmenis pasaulē kūstošā ledus rezultātā varētu celties, taču pilsētām, kuras atrodas zem jūras līmeņa, pat mazliet pacelts līmenis var būt liktenīgs. Te runa ir ne tikai par bagātām valstīm, kuras ar ūdens spēku prot tikt galā (Nīderlande), bet arī par pagalam trūcīgām valstīm, par kurām to pašu nevar teikt nemaz (Bangladeša).
Mūsu pašu Rīga būtībā ir celta uz purva, ja celsies okeāna ūdens, tad zeme var kļūt pārāk piesātināta ar ūdeni, piedevām joprojām absurda šķiet kādreizējā doma jaunu koncertzāli celt uz mola, kurš stāv vien kādu metru virs ūdens.
Ja nenopietni, tad es dzīvoju sestajā stāvā, man droši vien ūdens pacelšanās līdz logiem nedraud. Bet, ja nopietni, tas tomēr ir ļoti, ļoti nopietns jautājums.
Man personīgi arī ir pilnīgi skaidrs, ka lielā mērā pie patlaban notiekošā vainīga ir pati cilvēce. Jā, klimats mūsu pasaulē ir ciklisks. Pēdējais ledus laikmets nemaz tik sen nebija.
Taču pēdējo pāris simt gadu laikā, kopš sākās tā dēvētā industriālā revolūcija, cilvēce pasaules atmosfērā un ūdeņos ir gāzusi pilnīgi visu pēc kārtas. Ogļu dedzināšana un it īpaši dažādu tādu vielu izmantošana, kuras iznīcina ozona vairogu debesīs, tās ir tik ļoti piesārņojošas, ka Amerikā savulaik izraisīja tā dēvēto skābo lietu, kurš pilnīgi iznīcināja milzīgas mežu platības. Masīva koku izciršana Āfrikā un Dienvidamerikas džungļos ir samazinājusi koku skaitu, kas absorbē. Katrs automobilis ir piesārņojošs. Katrs autobuss ir piesārņojošs. Nemaz nerunāsim par milzīgām fabrikām. Jā, daudzviet pasaulē valdības uzņēmumus ir piespiedušas ievērot daudz stingrākus dabas aizsardzības likumus, tajā skaitā arī krasi samazinot piesārņojuma līmeni, taču vēl daudz vairāk daudzviet pasaulē valdības tā nedara.
Tādām attīstības valstīm kā Ķīna un Indija ir iemesls bilst, ka nebūtu godīgi no attīstītās pasaules puses likt tām atteikties no piesārņojošām degvielām, lai traucētu to tālāko attīstību. Tāpēc jau sarunas par klimata maiņu un piesārņojuma līmeņa samazināšanu Kioto, Kopenhāgenā un citur bijušas tik sarežģītas un, ja godīgi, arī nerezultatīvas. Amerikāņu "labā" spārna aktīvistu pārliecība, ka nekas slikts nenotiek, situāciju padara vēl sliktāku.
Mēs tomēr katrs esam atbildīgs par pasauli, kurā mēs dzīvojam. Es sevi uzskatu par visai "zaļu" cilvēku kaut tāpēc, ka man nav automobiļa. Taču es izmantoju gāzi apkurei, tā ir tīrāka par naftas produktiem un oglēm, bet ļoti tīra nav arī tā. Reizi gadā es dodos uz Ameriku lidmašīnā, kura patērē milzum daudz degvielas. Atzīstos, nešķiroju atkritumus, joprojām neesmu pārliecināts, ka mūsu valstī no tā ir kādas īpašas jēgas.
Taču jācer, ka pasaules grandi tomēr šai lietai pievēršas un turpina pievērsties gana nopietni. Laika apstākļu radikālā maiņa daudzviet pasaulē tomēr ir signāls un nebūt ne pozitīvs. Ne vien esam atbildīgi par pasauli, kurā dzīvojam, bet tikpat ļoti un vēl vairāk esam atbildīgi par to pasauli, kuru atstāsim saviem bērniem un mazbērniem. Būtu pat ļoti slikti, ja klimats satrakotos tik ļoti, ka pēc pāris paaudzēm dzīve uz zemes kļūst nepanesama.
