Lasītāji zinās, ka man ar "Neatkarīgo" reti kad ir pa ceļam, jo atsevišķu laikraksta darbinieku kliedzošā homofobija un visa laikraksta nepārtrauktā uzstājība, ka Ventspils boss Lembergs ir tīrs un absolūti nevainīgs, nav pieņemama. Taču tas šoreiz nav iemesls, kāpēc tiecos piekrist "Dienas" un nevis "Neatkarīgās" viedoklim par G. Kasparovu.
Sāksim ar to, ka nav nekāda jautājuma, ka izcilais šahists neatbilst Latvijas likuma prasībai, ka pilsonību var piešķirt tiem, kuriem ir konkrēti nopelni valsts labā. Tas, ka bērnībā G. Kasparovs ir uzvarējis šaha turnīrā Rīga, kā arī tas, ka viņa ārlaulībā dzimušā bērna māte ir Latvijas pilsone – tas ne par kādiem nopelniem nerunā vis. Tiesa, to pašu var teikt par atsevišķiem cilvēkiem, kuriem pilsonību Saeima tādējādi piešķīra pagājušā gadsimta 90. gados, jo nereti lēmuma pamatā bija attiecīgā cilvēka finansiālās attiecības ar attiecīgajām parlamenta partijām. Par to savulaik pareizi runāja tēvzemiešu pārstāvis Aigars Jirgens: „Ja cilvēks ir labi strādājis savā profesijā, to nevar uzskatīt par īpašiem nopelniem valsts labā."
Garija Kasparova gadījumā ir arī apstāklis, uz kuru ir norādījis B. Latkovskis, proti: „savulaik Kasparovs publiski aizstāvējis Latvijas «mūžīgo revolucionāru» Vladimiru Lindermanu." Tāpat kā redzamais Krievijas opozicionārs Aleksejs Navaļņijs, arī G. Kasparovs reizēm ir atbalstījis lielkrievu jēdzienu, un "Neatkarīgās" komentētājam ir taisnība, ka viņš var būt visai neprognozējams.
Taču, manuprāt, te tomēr ir cits jautājums, proti – paralēles te var vilkt ar tās pašas Krievijas lēmumu pilsonību piešķirt slavenajam franču aktierim Žerāram Depardjē. Nav nekāda jautājuma, ka aktierim nekādu nopelnu Krievijas valsts labā nebija, tā vietā runa bija par Krievijas cara Vladimira fanošanu par aktiera darbu kino, kā arī, visticamāk, vēlme spļaut acīs Rietumu sabiedrībai un Francijas prezidentam Fransuā Olandam konkrēti. Sak', ja jūs tur pūstošajos rietumos aktierim liksiet maksāt lielum lielus nodokļus, tad ņemsim viņu pie sevis.
Latvijas un G. Kasparova gadījumā zināmā mērā runa varētu būt par tādu pašu ieriebšanu Krievijai. Taču, ja mūsu valsts atbalsta domu, ka Krievijā demokrātija ļoti pamatīgi klibo, tad ir jāsaprot, ka tas lielā mērā ir saistāms ar minētās valsts tieslietu sistēmas ārprātīgo patvaļu. Tas pats, kas savulaik ir noticis ar juristu Sergeju Magņitski, uzņēmēju Mihailu Hodorkovski, to pašu A. Navaļņiju un pietiekami daudziem citiem, kas Kremlim ir kļuvuši „neērti," - var notikt arī ar G. Kasparovu. Protams, ne jau Latvijai glābt visus „neērtos" krievus pēc kārtas, taču G. Kasparovs nav vien šāds tāds cilvēks, viņa vārdam tomēr ir starptautiska rezonanse. Ja viņš turpmāk savu šahista karjeru vēlas veidot Latvijas vārdā un tādējādi mūsu valsts vārdu nest plašākajā pasaulē, tad es tur nekā slikta nesaskatu. Piedevām, šahists ir teicis, ka viņš labprāt palīdzēs attīstīt šaha sportu arī mūsu valstī, un kurš gados jauns šahists negribētu tikt apmācīts no cilvēka, kura uzvārds šaha vēsturē ir ierakstīts zelta burtiem?
Ja pēc pilsonības saņemšanas G. Kasparovs sāks piedalīties pretlatviskās aktivitātēs, tad pilsonību viņam atkal varēs atņemt, taču zīmīgi ir tas, ka viņš savu vēstuli par pilsonību nosūtīja visām Saeimas frakcijām izņemot Saskaņas centru, jo viņam nav pieņemamas SC saites ar Krievijas cara varas partiju. Vēstulē viņš sola, ka „es celšu Latvijas prestižu un augstu turēšu Latvijas godu visās 180 Starptautiskās šaha federācijas (FIDE) dalībvalstīs," piebilstot, ka viņam ir visas izredzes, kļūt par nākamo FIDE prezidentu. Vēl viņš raksta, ka „kā Latvijas pilsonis es gūšu iespēju bez ierobežojumiem pievērsties politiskajai darbībai demokrātijas, miera un taisnīguma vārdā kā Krievijā, tā arī citās pasaules valstīs, kurās tiek pārkāptas cilvēktiesības un kājām mīdītas demokrātijas normas." Nudien nebūtu slikti, ja viņš tā darītu tieši Latvijas, nevis, teiksim, Francijas vai Lielbritānijas vārdā, vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsu pašu valstsvīriem ar cilvēka tiesību aizstāvēšanu tādās valstīs, kā, piemēram, Uzbekistāna, tā bijis kā bijis.
