Jautājuma vēsture: 2013.gada 14.jūnijā Olsena, kura cita starpā ir docente Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē un labāk ir pazīstama kā pacientu tiesību aizstāve, savā privātmājā rīkoja, kā pati to ir aprakstījusi, ballīti. Protams, 14.jūnijs ir diena, kad visiem namīpašniekiem no valsts puses ir paģērēts izkārt Latvijas karogu ar melnu bantīti… tā, lai atcerētos, ka 14.jūnijā pirms vairāk nekā 70 gadiem notika deportācijas. Olsena nolēma, ka šāds sēru atribūts ballītei nav piemērots, karogu neizkāra, un nonāca pie soda - administratīva protokola un brīdinājuma. Juriste to pārsūdzēja, vairākas tiesu instances sodu atstāja negrozītu, jo likums par karoga izkāršanu ir tāds, kāds tas ir, un tā nu lieta ir nonākusi Satversmes tiesā.
Konkrētais apstrīdētais pants ir no likuma par Latvijas karogu: "Latvijas valsts karogu pie publisko personu ēkām, privāto tiesību juridisko personu un personu apvienību ēkām, kā arī dzīvojamām ēkām novieto 1. maijā, 4. maijā, 21. augustā, 11. novembrī un 18. novembrī. Latvijas valsts karogu sēru noformējumā pie publisko personu ēkām, privāto tiesību juridisko personu un personu apvienību ēkām, kā arī dzīvojamām ēkām novieto 25. martā, 14. jūnijā, 17. jūnijā, 4. jūlijā un decembra pirmajā svētdienā."
Olsena medijos ir skaidrojusi, ka attiecīgais 14.jūnijs bija piektdiena, viņa nekādas īpašas sēras tajā dienā nav jutusi, un tāpēc karogu ar bantīti nav izkārusi.
"Maxima" veikala sabrukšanas dienā toties viņa gan ir izkārusi sēru karogu, jo tajā dienā viņa ir izjutusi sēras.
Manuprāt, te tomēr ir izpausmes brīvības jautājums. Protams, nav noliedzams tas, kas notika 1941.gada 14.jūnijā un 1949.gada 25.martā. Par to izsmeļoši ir rakstījusi un filmas veidojusi lieliskā režisore Dzintra Geka, viņas darbi ir sirdi plosoši. Deportācijas ir un paliek neizdzēšama traģēdija un grēks Latvijas Republikas vēsturē.
Taču jautājums tomēr ir par to, vai valstij ir tiesības pieprasīt, ka visiem Latvijas Republikas iedzīvotājiem, vai vismaz tiem, kuriem pieder īpašums, attiecīgajās dienās obligāti ir jāsēro.
Vēl jo vairāk šis jautājums ir uzdodams par 17.jūniju, jo tā bija tā diena 1940.gadā, kad PSRS uzsāka Latvijas okupāciju. Manuprāt, tas ir pat mazliet perversi, tajā dienā likt izkārt karogus, kaut vai ar visu lentīti. Kādam ir jābūt sabiedriskajam mazohismam, lai Latvijas militārās okupācijas sākumu godātu ar Latvijas Republikas karogu? Un vēl tā "decembra pirmā svētdiena". Ļoti "konkrēts" definējums, vai ne? Skaidrots, ka tā karoga izkāršana ir domāta, lai pieminētu visus tos latviešus, kuri pagājušajā gadsimta trīsdesmitajos gados gāja bojā maniaka Staļina lielajās "tīrīšanās". Bet atkal - vai tas ir kaut kas tāds, kura dēļ kārt karogu?
Vēl ir jautājums, kuru Olsena, šķiet, savā prasībā nav minējusi, runa ir par prasību, valsts karogu izkārt arī tad, kad mūsu valstī viesojas dažādas ārvalstu amatpersonas. Jāsaka, ka mani tieši šis jautājums neskar, jo man pieder dzīvoklis, kurā dzīvoju, bet ne māja, kurā tas atrodas, tāpēc man pašam nav jālemj, kārt karogu vai nekārt.
Taču, piemēram, kad 2013.gada 17.oktobrī viesojās Uzbekistānas diktators Islams Karimovs, es pilnīgi noteikti nesaskatīju nekādu vajadzību viņu godāt ar karogu rindām, jo, lai arī saprotu, ka Latvijai Uzbekistānā ir ekonomiskas intereses, un arī saprotu, ka brīdī, kad ekonomikas intereses ienāk pa durvīm, viss pārējais, tajā skaitā cilvēka tiesības, tiek izmestas pa logu, Karimovs tomēr ir diktators pēc visaugstākā līmeņa šnites.
"Vēlēšanās" viņš allaž iegūst 90 un vairāk procentus balsu, katru reizi it kā piedalās arī citi "kandidāti", taču vēstīts, ka pēdējo reizi, kad Karimovs gāja pie tautas, visi pārējie "kandidāti" savas priekšvēlēšanu uzrunas sāka ar slavas dziesmām… par Karimovu. Kurš savas valsts prezidents ir bijis kopš tālā 1990.gada, lai arī Uzbekistānas konstitūcijā vismaz kādreiz bija teikts, ka viens cilvēks par prezidentu var kļūt tikai divreiz. Nu, nav man cieņas pret šo cilvēku. Man ir žēl uzbeku tautas. Būtu man teikšana, es karogu tajā dienā nudien neizkārtu,vai arī ironiski to izkārtu ar to pašu melno lentīti.
Ir dienas, kad es saprotu karoga izkāršanu. Tās ir valsts svētku dienas 4.maijā un 18.novembrī (lai arī, man absolūti nesaprotamu iemeslu dēļ, ne 21.augustā, kad, atšķirībā no 4.maija, Latvija tik tiešām atguva neatkarību). Manā dzimtajā Amerikā 4.jūlijā karogu izkar visi pēc kārtas, jo tā ir valsts dzimšanas diena (maķenīt ironiskā kārtā, karogi 4.jūlijā tiek izkārti arī pie mums, bet ar melnu lenti, lai pieminētu holokaustu). Ne mirkli nevienam Amerikā neienāktu prātā karogu pacelt, piemēram, 7.decembrī, kad Japāna uzbruka Perlharboras ostai Havaju salās, nogremdēja vairākus kuģus un nogalināja gandrīz divarpus tūkstošus cilvēku. Vai 11.septembrī, kad notika teroristu uzbrukums Ņujorkā un Vašingtonā.
Prieks un sēras tomēr ir privāta lieta. Arī es katru gadu 14.jūnijā noliecu galvu, jo arī manā ģimenē ir cilvēki, kuri tajā dienā tika ielikti lopu vagonos un nosūtīti uz Sibīriju. Taču ne jau valstij paģērēt, kā man tajā vai jebkurā citā dienā justies. Atbalstu Solvitas Olsenas iesniegumu kaut vai tāpēc, ka šī ir lieta, kuru ir vērts izrunāt.
Saprotu, ka Latvijā ir cilvēki, kuri šo lietu saista ar "patriotisku audzināšanu", taču ne jau ar likumu un sodīšanu to var panākt.
Nešaubos, ka Olsena ir savas valsts un tautas patriote. Un teikšu, ka tas tomēr nav atkarīgs no tā, vai konkrētos datumos viņa izkar vai neizkar karogu, vai arī dara vai nedara kaut ko citu. Ar interesi gaidīšu, ko par to teiks Satversmes tiesa.
Joprojām esmu Čārlijs.
