Kāpēc tādā gadījumā jundīt diskusiju par to, vai šāda veida galvassegas vajag aizliegt? Droši vien pirmkārt tāpēc, ka politikāņiem tas ir ērts jautājums tādā nozīmē, ka viņi var zīmēties kā kaut kā aizstāvji vai noliedzēji bez riska, ka viņi aizvainos ievērojamu daļu elektorāta. Apmēram tāpat, kā katru gadu paredzami un nogurdināmi vāvuļojot par lielo kaitējumu, kādu Latvijas galvaspilsētai, valstij, nācijai un sabiedrībai rada praida vai Draudzības dienu pasākumi. Lieki teikt, nekāda kaitējuma no šiem pasākumiem nevienam nav un nebūs, bet aizstāvēt “morāli” un “tikumību” – tā politikāņiem ir medusmaize arī tad, ja viņi paši nemaz tik “morāli” un “tikumīgi” nav vis.
Otrkārt, šī nez no kurienes uzradusies diskusija droši vien arī ir saistīta ar tā dēvēto bēgļu jautājumu. Sazini nu, varbūt to 250 nelaimīgo starpā arī uzradīsies kāda daiļā dzimuma pārstāve, kura savu daiļumu slēpj zem apģērba. Pačukstēsim vēl klāt, ka varbūt tā būs teroriste. Ja kādam šādu tērpu gradācija nav skaidra, tad lūk, attēls, kurš nāk no Merilendas universitātes ASV ar “Latvijas Avīzes” laipnu starpniecību.
Attēls: Pew Research Center
Kā redzams, variācijas te ir dažādas, sākot ar pilnīgu sejas atklāšanu un turpinot ar redzamām acīm un tā tālāk. Te arī ir redzams, ka trūkst šajā jaunajā politikāņu diskusijā minētā vārda “parandža,” taču tas te nebūs būtiskais.
Būtiskāk ir tas, ka politikāņu čalošanā par minēto tēmu ir redzams, ka viņi paši ir visnotaļ smagi apjukuši.
Minētais citāts no Valsts prezidenta teiktā bija daļa no šāda plašāka atzinuma LNT televīzijas raidījumā: “Nevajadzētu šādas galvassegas nēsāt, jo Latvijas sabiedrība tomēr ir atvērta – mēs pieņemam dažādu tautību cilvēkus, esam toleranti pret šiem cilvēkiem, un es neredzu pamatu, ka šādas lietas būtu kaut kādā veidā jāizmanto.” Savukārt Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne ir bildusi, ka “no vienas puses, tas ir cilvēktiesību jautājums, no otras – mēs neprotestējam, kad pareizticīgo baznīcā sievietēm jāuzsien lakats vai mošejā jābūt apsegtai galvai un rokām, bet sejas aizsegšana toties var būt aizskaroša mūsu sabiedrībai. Ir jānodala tiesības būt brīviem un respekts par vietējo kultūru.”
Oi, kāda putrošanās! Mēs esam “toleranti” pret cilvēkiem, bet acīmredzot ne pret to, ko “cilvēki” velk mugurā. Izrādās, “sejas aizsegšana” varētu “aizskart” visu mūsu sabiedrību! Pieļauju, cienījamā Laizānes kundze nav aptaujājusi sabiedrību, lai uzzinātu, kas tādā gadījumā būtu vai nebūtu “aizskarts.” Personīgi par sevi varu teikt, ka mani tas neaizskartu nemaz un nekādi. Vēl jo vairāk, ja zinu, ka Rīgas centrā cilvēki ar pilnīgi aizsegtu seju tomēr ir redzami. Tie ir dažādi reklāmai domāti mošķi, kuri lēkā apkārt un dāļā reklāmas brošūras un citus atribūtus. Ej nu sazini, kas ir paslēpies tajā trusītī vai virtuļveidīgajā “uniformā.” Moška terorists.
Bet, ja nopietni - ir taisnība, ka pilnas galvassegas valkāšana sabiedriskās vietās ir aizliegta Francijā, Beļģijā un Nīderlandē. Visās minētajās valstīs musulmaņu ir salīdzinoši daudz – Francijā 7,5, bet Beļģijā un Nīderlandē ap 6 procentiem iedzīvotāju. Atsevišķās pilsētās viņu ir vairāk – Briselē, piemēram, 26 procenti, Amsterdamā 24 procenti. Francijas gadījumā jākonstatē, pirmkārt, ka no visiem tur dzīvojošajiem iedzīvotājiem, tikai kādas 2000 sievietes nēsā pilno tērpu, otrkārt, ka aizliegums attiecas arī uz cita veida seju apsedzošiem tērpa elementiem, piemēram, balaklavu vai slēpošanas masku, un, treškārt, ka likumā ir visādi izņēmumi – musulmaņu sieviete drīkst nēsāt pilnu tērpu privātā mašīnā un mošejā, un, protams, motociklistiem nav aizliegts nēsāt seju aizsedzošu ķiveri.
Vienādi vai otrādi, pērn Eiropas Cilvēktiesību tiesa sprieda, ka likums nav cilvēka tiesību pārkāpums, akceptējot Francijas valdības apgalvojumu, ka runa “zināmā mērā ir par dzīvošanu kopā.”
Argumenti pret galvassegas nēsāšanu Francijā bija divējādi. Pirmkārt, doma, ka sabiedriskā iekārtā jebkurā darījumā tomēr ir nepieciešams redzēt otra cilvēka vaibstus, piedevām, cilvēks, kurš savu seju ir paslēpis pavisam, var radīt drošības risku. Uz brīdi abstrahējoties no musulmaņu sievietēm, katrā gadījumā tas, ka Krievijas dažādie “mazie zaļie vīriņi” un citi ērmi vienmēr ir slēpušies aiz sejas maskām, rada pietiekami konkrētas drošības problēmas, turklāt viņu slapstīšanās daudz ko pasaka par viņiem un viņu “attieksmi.”
Otrkārt, Francijā arī bija daudz parlamenta deputātu (aizliegumu Francijas parlamenta apakšpalāta atbalstīja ar 335 deputātiem par un tikai vienu pret (viņš bilda, ka “cīnoties pret ekstrēmismu, mums draud ieslīgšana totalitārā sabiedrībā”), savukārt Senātā ar 246 senatoriem par, vienu pret un 100 atturoties)), kuri atbalstu aizliegumam skaidroja ar domu, ka prasība par galvassegas nēsāšanu patiesība apspiež pašas musulmaņu sievietes.
Tas ir arguments, kurš manī rada izpratni. Man ir grūti iedomāties, ka valstīs, kurās galvassegas nēsāšana ir pavisam ierasta, visas sievietes par to priecājas. To spriežu daļēji tāpēc, ka ir lasīts par milzīgām debatēm Turcijā, kur runa ir bijusi nevis par pilnu galvassegu, bet vienkārši par sievietes lakatu islāma kontekstā. Vēl vairāk, esmu lasījis par gados jaunām musulmanēm, kuras no mājas iziet pilnā tērpā ar visu galvassegu, bet pie tuvākā krūma to novelk, iebāž mugursomā un tālāk dodas bruncīšos un topiņā. Protams, stingri islāmiskās valstīs tādai jaunkundzei draudētu nepatikšanas, bet citur ne. Turklāt arī esmu lasījis, ka, piemēram, Irānā redzētas sievietes, kuras pilnā tērpā ar visu galvassegu nesas lejā pa kalnu uz slēpēm. Būtu jādomā, ka arī viņas būtu daudz laimīgākas, slēpošanas kontekstā valkājot kaut ko piemērotāku.
Būtībā te runa ir par it kā reliģiskām prasībām. Islāma speciālisti ir teikuši, ka galvassegas valkāšana Korānā kā tādā nav īpaši paredzēta, drīzāk tā ir sabiedriska un kultūras lieta. Inesei Laizānei ir taisnība, ka daudzas reliģijas kaut ko tādu pieprasa. Atšķirībā no sievietēm pilnā galvassegā, vīrieši ar ebreja cepurīti uz galvas Rīgā nav nekāds īpašs retums. Nudien ir kristiešu konfesijas, kurās baznīcā ir jābūt ar apsegtu galvu.
Taču te ir arī citas lietas. Jautājumā par terorismu Latvijas Islāma kultūras centra vadītājs ir teicis, ka “teorētiski drošība tiek apdraudēta daudzos citos veidos un daudz biežāk, tomēr nekas no tā tāpēc netiek aizliegts: elektroniskas ierīces, sporta mugursomas, mašīnas, necaurspīdīgas pakas utt.” Un vēl: “Ja sieviete Latvijā ir brīva atkailināt lielāko sava ķermeņa daļu publiski, tad kāpēc ir jāapspriež, vai viņa ir brīva to apsegt?”
Abos gadījumos piekrītu. No tā, ka Tuvajos Austrumos cilvēki mēdz uzspridzināties spēkratos, nav radusies doma, ka vajadzētu aizliegt spēkratus. Pēc tam, kad Bostonā maratona laikā divi čečenu tautības jaunieši uzspridzināja mugursomas, nevienam nelikās, ka mugursomas būtu aizliedzamas. Nepārprotami Latvijā arī būs cilvēki, kurus “aizskar” meitene, kura vasarā ir tērpusies apģērbā ar, tā teikt, kopējo apmēru septiņi vai astoņi kvadrātcentimetri. Nudien pieļauju, ka ir pietiekami daudz it īpaši gados vecāku cilvēku, kuri, ieraugot jaunkundzi īsās, īsās biksītēs, maziņā, maziņā topiņā un absurdi augstās augstpapēžu kurpītēs, domā par jēdzienu “piedienīgi.” Vai, pareizāk sakot, “nepiedienīgi.”
Tomēr par visu vairāk te ir jāsaka, ka šis vismaz patlaban nav jautājums, kurš Latvijā būtu īpaši vai pat vispār aktuāls. Vienā no laikrakstiem šorīt ir bilde, kurā redzamas divas sievietes galvassegā, un zem tās rakstīts “ne pārāk bieži, tomēr jau šobrīd Rīgas ielās var sastapt cilvēkus tradicionālajā musulmaņu apģērbā, tajā skaitā sievietes ar aizsegtām sejām.” Bildē nav redzams, ka sievietes būtu konkrēti “Rīgas ielās,” aiz viņām ir gadījuma rakstura koki un krūmi, bet pieņemsim, ka viņas ir Rīgā. Vai tiešām kādam citam tāpēc gabals ir nokritis? Pieņemu, ka pašām sievietēm tērpa nēsāšana var radīt neērtības, varbūt kāda no viņām vakar interneta mēslu bedrē izlasīja šādu komentāru: “Tas ir teroristu apģērbs un teroristus vajag šaut nost uz vietas. Nedrīkst cilvēkus baidīt uz ielas. Akmeni ap kaklu un kanālā iekšā.” Vien konstatējot, ja cilvēks ir nošauts, tad no tā akmens un kanāla nekādas lielas jēgas nebūs, tāda vismaz anonīmajos apriņķos ir attieksme.
Taču Latvijas politikāņi nedzīvo anonīmā vidē. Ja Valsts prezidentam liekas, ka “protams, nevajadzētu šādas galvassegas nēsāt,” tad viņam arī ir jāpaskaidro, kāpēc tieši, vēl jo vairāk, ja viņš tajā pašā kontekstā ir minējis jēdzienu “tolerance.” Ja kādam liekas, ka musulmaņu tērps “aizskar” sabiedrību, tad arī tas ir jāpierāda empīriski. Vismaz pagaidām te runa ir par mūsu politiskajai iekārtai diemžēl ļoti raksturīgo vāvuļošanu.
Jauku visiem dienu!
