Taču man par šo lietu rodas divi nozīmīgi jautājumi.
Pirmkārt, kā tas var būt, ka katru reizi, kad mūsu valstī kāds saslimst ar neparastu slimību, smaguma nasta attiecībā uz ārstēšanas procedūru ir jānes uz sabiedrības kamiešiem?
Gandrīz vai katru dienu vai vismaz nedēļu presē un internetā parādās informācija, ka tādai un tādai personai ir tāda un tāda slimība, un te, lūk, ir telefona numurs, lai ziedotu vienu eiro ar centiem. Arī Nobela prēmiju pelnījušais portāls Ziedot.lv šoreiz veica izņēmumu, ziedojumus vācot vienam konkrētam cilvēkam, parasti tas tā nenotiek.
Protams, valsts un valdība nevar paredzēt, cik daudz cilvēku jebkura budžeta gada laikā saslims ar kaut ko tādu, ko var ārstēt tikai ārzemēs. Dāvja gadījumā, ja ārstniecība būtu bijusi pieejama kaut kur Eiropas Savienībā, tad situācija ar finansējumu būtu bijusi cita. Taču tas ne vienmēr tā ir. Atceros stāstu pirms pāris gadiem, kad kāds cits zēns saslima ar tā dēvēto Gošē slimību, un zāles, kādas viņam bija vajadzīgas, maksāja nenormāli daudz naudas. Valsts atteicās tās finansēt.
Ja "lielajā" budžetā ir jēdziens "līdzekļi neparedzētiem gadījumiem" (kurš tomēr tiek izmantots visādām, bieži vien gluži paredzamām vajadzībām), vai tādu pašu budžetu nevar izveidot Veselības ministrijā?
Protams, saprotu, ka veselības jomā mūsu valstī ir ļoti daudz un dažādu vajadzību, taču kaut kā liekas, ka vismaz tajos gadījumos, kad saslimst bērni, visai automātiski būtu vajadzīga nauda no valsts, lai viņus ārstētu. Galu galā, tā tomēr ir mūsu visu nauda maksāto nodokļu kontekstā, nedomāju, ka kāds justu skaudību, ja valsts būtu nofinansējusi Dāvja vai citu bērnu ārstēšanu. Protams, jebkurā sabiedrībā ir nenovīdīgi ļaudis, bet tomēr.
Otra lieta ir par to, ka Dāvi ārstēs konkrēti Filadelfijā un konkrēti Amerikas Savienotajās Valstīs.
Vai tieši tajā klīnikā ir kaut kādi brīnumdari vai burvji? Nē. Tie ir cilvēki, kuri kaut ko zina, un ārstniecības arsenālā viņiem ir kaut kas konkrēts.
Kāpēc viņi nevar atsūtīt speciālistus uz Eiropu, lai to pašu iemācītu arī šejienes ārstiem? Nav pat jābrauc, mūsdienās ir Skaips un videokonferences un viss pārējais. Atkal nevaru iedomāties, ka attiecīgās klīnikas ārsti būtu tik nenovīdīgi, ka viņi nebūtu gatavi savās zināšanās dalīties ar citiem. Piedevām pieņemu, ka tas nav kaut kas, ko viņi iemācījās tikai savas klīnikas ietvaros. Acīmredzot, to zina arī akadēmiski cilvēki, un tas vēl jo vairāk liek jautāt, kāpēc šī būtu svece, kas turama zem pūra.
Ja, savukārt, runa ir par kaut kādu aparātu vai preparātu, vai pasaulē ir tikai viens šāds aparāts un viens komplekts šādu preparātu, un tas atrodas konkrēti Filadelfijā un nekur citur?
Kāds taču to visu ir ražojis, un būtu tomēr jādomā, ka ražotāju neapmierinātu doma, ka viņš drīkst pārdot tikai vienu eksemplāru un vairāk ne. Nesaku un nedomāju, ka par visu varu tāda tehnika būtu vajadzīga Latvijā, jo aparāti un zāles, kas domātas tikai vienas un retas slimības ārstēšanai, droši vien lielākoties stāvētu dīkā. Bet, ja Filadelfijas klīnika ir ziņojusi, ka blakus Dāvim turp dodas arī bērni pacienti no Beļģijas un Vācijas, un tā tas ir, tad būtu jādomā, ka minētajām un bagātajām valstīm tas būtu pa makam. Tādā gadījumā attiecīgais process būtu pieejams arī Eiropas Savienībā un, kā jau minēju, tā finansējuma ziņā būtu pavisam cita opera.
Vienādi vai otrādi, priecājos, ka atradās nauda Dāvja ārstēšanai un saku atkal - lai viņam veicas. Bet par minētajiem jautājumiem valstij gan būtu jāpadomā. Valdība it kā jau ir solījusi izstrādāt sistēmu tiem gadījumiem, kuros bērniem ir vajadzīga aprūpe ārpus Eiropas. Turēsim ministrus pie vārda!
