Partijas pārstāvis Dainis Liepiņš lēmumu ir nosaucis virsrakstā minētajā vārdā un bildis: “Šāda Latvijas Radio vadības rīcība ir ciniska un tiesiskā valstī nepieņemama. Tas ir absurdi, ka tiek fiksēts rupjš pārkāpums, tiek piemērots sods, bet programmu pārraudzītājs, kura vadībā visi šie pārkāpumi tika veikti, pēc mazas kaunināšanas klusām tiek atjaunots darbā.”
Sāksim ar to, ka “klusām” te nebūs pareizais vārds, jo ziņa par Kārļa Dagiļa atjaunošanu amatā izskanēja visnotaļ plaši. Ja tas tā nebūtu bijis, viņš pats šajā portālā nebūtu rakstījis skaidrojošo blogu, nedz arī Dainim Liepiņam būtu bijis par ko bārties, jo viņš, iespējams, par notikušo nebūtu zinājis.
Taču te ir pāris citas un būtiskākas lietas par to “klusumu”. Vispirms atcerēsimies šī stāsta fabulu. Pirms kāda laiciņa "Radio Pieci" bija raidījums, kura laikā, ja pareizi saprotu, cits ar citu sacentās gados jauni tā dēvētie reperi. Citstarp acīmredzot viņi arī sacentās, lai konstatētu, kurš no viņiem spēj repot visrupjākos vārdus. Cik zinu, tur arī tika locīts mans uzvārds, lai gan pats to nedzirdēju, jo neesmu "Radio Pieci" mērķauditorija. Man repošana latviešu valodā vienmēr ir skanējusi mazliet dīvaini (lai piedod Gustavo un citi, kas ar to nodarbojas), un katrā gadījumā attiecīgajā brīdī es radio neklausījos. Zinu, ka par mani tur bija runa, jo "Facebook" Kārlis Dagilis nopublicēja atvainošanos. Atbildēju, ka nedzirdēju, bet apvainojies nebiju vienalga. Man ir grūti iedomāties, ar ko varētu rīmēties vārds “Streips.” Bet tā nu tas bija.
Repa mūzika nav par maijpuķītēm un baltiem mākoņiem. Reperi nav paipuisīši un meitenītes, vismaz ne savā mūzikā. Tā mēdz būt gana skarba un asa. Katrs, kas prot angļu valodu, par to var pārliecināties, internetā sameklējot gandrīz jebkuru repa dziesmu. Pats Rīgā esmu bijis it kā ģimenei draudzīgos restorānos, kuros tiek spēlēta amerikāņu mūzika, un reizēm ausis gluži svilst, kas tur viss tiek dzirdēts. Reiz vienai apkalpotājai jautāju, vai restorāns nemulst par to, kas tur skan, viņa pasmaidīja un atbildēja, ka mūsdienās jaunieši ir dzirdējuši ne to vien. Var jau būt.
Vienādi vai otrādi, LRA trakošanā par šo tēmu ir ļoti liela deva liekulības.
Pirmkārt, lasītājiem nebūs paslīdējis garām fakts, ka partijas rindās mūsu parlamentā ir arī tāds Artuss Kaimiņš, kurš brīžos, kad nav jānodarbojas ar deputāta būšanām, vada pats savu raidījumu “Suņa būda.” Vai kādam liekas, ka tas ir raidījums, kurā skan tikai tīra, labskanīga un nekādā gadījumā ne rupja vai vulgāra valoda? Tad tas ir kāds, kurš to nekad nav klausījies, jo tie, kas tā ir darījuši zina, ka Kaimiņa kungam trīsstāvu leksika nebūt nav sveša.
Protams, es saprotu, ka ir tie, kuri norādīs, ka Kaimiņš darbojas privātā struktūrā, bet Dagilis sabiedriskajā radio, bet, ja nudien Dainis Liepiņš ir uztraucies par to, ko dzird mūsdienu jaunatne, tad vajadzētu sākt savās aprindās, pirms braukt augumā kādam citam, arī tad, ja “rupjais pārkāpums” notika sabiedriskajā radio.
Tostarp tā pati liekulības deva ir arī Latvijas radio pasaules veterānam Uģim Polim, kurš arī ir gražījies par minēto "Radio Pieci" raidījumu. Ja Uģis Polis spēlē Eiropas un pasaules hītus, tad garantēti arī tajos ik pa brīdim skan kāds rupjāks vārdiņš, lai arī lielākoties angļu valodā. Plus vēl Uģa Poļa gadījumā var runāt vienkārši par vēlmi atbrīvoties no konkurenta.
Un, otrkārt, Dainis Liepiņš tomēr darbojas sistēmā, kurā it bieži notiek “rupji pārkāpumi,” kuri nekādi nenoved pie tā, ka attiecīgā persona no politikas pazūd.
Laika gaitā esam piedzīvojuši, piemēram, Māri Riekstiņu, kura it kā klēts patiesībā bija dzīvojamā māja, bet toreizējais ārlietu ministrs skaidroja, ka patiesībā celtne pieder nevis viņam, bet sievai, un tāpēc nekas par viņu nav sakāms. Kādreiz valsts ekonomikas ministrs bija Artis Kampars, kura personīgajās finansēs bija tāda putra, ka bija viss iemesls jautāt, kā viņš var kontrolēt valsts finanses. Arta Kampara un Māra Riekstiņa lielajā politikā vairs nav, taču joprojām tajā darbojas Dzintars Zaķis ar savām mahinācijām ar transporta līdzekļa nodokļiem. Joprojām atklāts ir jautājums par tiem Saeimas deputātiem, kuru labā it kā pērn notikušajās vēlēšanās tika pirktas balsis. Un nemaz nerunāsim par tiem ļoti, ļoti daudzajiem gadījumiem, kad “gudro galvu” izpildījumā notiek “rupjš pārkāpums” vienkārši pret veselo saprātu, kā tas bija ar “tikumības” grozījumiem izglītības likumā, ar apstākli, ka par pašreizējo Valsts prezidentu balsoja strīpa deputātu, kuri pēc tam apgalvoja, ka tā nav darījuši, u.tml. Mūsdienu lielā politika nudien nav tas Olimpa kalns, no kura lasīt morāles lekcijas citiem.
Nezinu, vai pirms raidījumiem, kuros skan repa mūzika, "Radio Pieci" pabrīdina, ka var skanēt necenzēta leksika. Ja nē, tad droši vien tā vajag.
Vispār droši vien pēc notikušā Kārlis Dagilis un kolēģi cenšas nodrošināt, ka tāda neskan vispār, lai arī tas, visticamāk, repošanu padara mazāk skarbu un arī interesantu. Taču "Radio Pieci" par notikušo samaksāja naudas sodu, un es neredzu pilnīgi nekādu iemeslu, kāpēc kolēģis Dagilis būtu jākarina pie lielā kauna staba, reiz tas ir izdarīts.
Tostarp arī tāpēc, ka toreiz, kad es Latvijas Televīzijā “zaļos zemniekus” nosaucu par “maukām,” darbu zaudēju es, ne toreizējais LTV ģenerāldirektors Edgars Kots.
"Radio Pieci" dara ļoti svētīgu darbu, piedāvājot saturu, kas ir domāts konkrēti jauniešiem. Turklāt latviešu valodā, kas arī mūsdienās nav mazsvarīgs jautājums. Man nav iebildumu pret to, ka Kārlis Dagilis turpinās vadīt "Radio Pieci", un es tam vēlu visu to labāko. Savukārt Dainim Liepiņam un kolēģiem viņa partijā atgādināšu veco, labo jēdzienu par baļķi savā acī un skabargu cita cilvēka acī.
