Grafikā mēs uzzinām, ka visvairāk "valsts un sabiedrisko institūciju" starpā aptaujas respondenti uzticas jēdzienam "izglītības iestādes (skolas, universitātes u.c.)". Tas ir jauki, lai arī rada jautājumus par to, kāpēc tādā gadījumā joprojām notiek šķēpu laušana par izglītības saturu (bēdīgi slavenie "tikumības" grozījumi, nepārtrauktas pārrunas par saturu tā dēvētajās krievvalodīgajās skolās u.tml.), kā arī, piemēram, par domu, ka augstākās izglītības iestāžu mūsu valstī vienkārši ir par daudz, arī tajā ziņā ļaudīm baroties par to, ka privātās iestādēs viss mācību process var notikt krievu valodā un neviens gailis pakaļ nedziedās.
Otrā vietā ir "Valsts prezidents", nav skaidrs, vai runa ir par Raimondu Vējoni personīgi vai arī par prezidenta amatu kā tādu, bet arī tas ir jauki. Trešajā vietā – "Nacionālie bruņotie spēki". Malači. Tālāk "Baznīca" (interesanti – kura), "Radio" (sirsnīgs paldies), "Televīzija" u.tml.
Man tomēr interesantāks ir tas aptaujas gals, kurā ir redzamas visnepopulārākās instances, un baidos, ka to nepopularitātes iemesli ir savstarpēji saistāmi.
Viszemākais "reitings" minētajā aptaujā ir kategorijā "Politiskās partijas" (-72,4), cieši uz pēdām seko "Saeima" (-60,8) un "Ministru kabinets" (-54,5). Tas, pirmkārt, nav nekas neparasts. Pērn augustā Amerikā hrestomātiskā sabiedriskā viedokļa pētniecības firma "Gallup" konstatēja, ka tikai 14% valsts iedzīvotāju uzskatīja, ka ASV Kongress dara labu darbu. Tas nav pārsteigums, jo, kā esmu rakstījis citreiz, Republikāņu partijas kontrolēts, Kongress pēdējo gadu laikā būtība nav darījis itin neko. Tiesa, politiskajām partijām Amerikā reitings nav gluži tik smags, kā tas ir pie mums. Republikāņus pērn jūlijā pozitīvi vērtēja 32% respondentu, bet 60% – ne tik. Demokrātiem labāk – 48% pozitīvi, 47% negatīvi. Arī tas droši vien vismaz daļēji ir tāpēc, ka patlaban republikāņi ir pie teikšanas abās Kongresa palātās.
Savukārt Latvijā nav ar uguni jāmeklē iemesls, kāpēc kopējais jēdziens "politiskās partijas" ir apmēram tikpat populārs kā sesks parfimērijas veikalā. Būtībā jau partijas pie mums mēdz būt vairāk interešu klubi, nekā partijas šī vārda klasiskajā nozīmē. Precīzus datus ir grūti atrast, bet pat "vislielākajām" partijām biedru skaits ir labākā gadījumā pāris tūkstoši, ne velti patlaban politikā virmo doma, ka vajag nepieciešamo biedru skaitu palielināt no 200, kā tas ir pašlaik (un nudien jābūt pilnīgi neveiksmīgam politiskam spēkam, lai pat tādu skaitu nesavāktu – tā dēvētie “antiglobālisti,” skatos patlaban uz jums), uz 500. Arī 500 uz diviem miljoniem iedzīvotāju nav nekāds milzīgs skaits.
Tā rezultātā ir skaidrs, ka liels vairums Latvijas iedzīvotāju nejūt nekādu konkrētu saiti starp sevi un kādu politisku partiju. Reizi četros gados aiziet un par kādu no tām novēlē, un ar to arī viss ir pateikts. Protams, partijas kā tādas arī nav nekāda rožu dobe. Veids, kādā tās veido kandidātu sarakstus, var būt krietni mīklains. Ievēlētās amatpersonas ne vienmēr izrādās esam pašas augstākas raudzes, un tas ir maigi teikts. Politikāņi mēdz nodarboties ar visādām lietām, kam ar valsti un tās labklājību un izaugsmi ir maz sakara. Patlaban, kad nu jau ir pagājis gandrīz mēnesis kopš Laimdotas Straujumas demisijas un tiek ziņots, ka labākajā gadījumā jaunu valdību varam gaidīt tā ap janvāra beigām, arī var rasties jautājumi par to, cik nopietni uztveramas ir tās partijas, kuras par procesu ir atbildīgas. Vēl jo vairāk, ja rādās, ka kopumā tajās nav gandrīz neviena, kas būtu gatavs uzņemties premjerministra pienākumus.
Kas attiecas uz Saeimu un Ministru kabinetu kā tādu, arī tur nav grūti saprast nepopularitātes iemeslus. Saeimā deputāti nereti nodarbojas ar sevi vien interesējošiem jautājumiem, kā vēstīts, piemēram, šajā komentārā no kolēģa Otto Ozola, ar tā dēvētās valdības deklarācijas izpildīšanu tā bijis kā bijis, pietiekami bieži lēmumi (par banku "Citadele", par "airBaltic") bijuši labākā gadījumā strīdīgi, citreiz atkal lēmumi bijuši pagalam nejēdzīgi (minētie "tikumības" grozījumi izglītības likumā) u.tml.
Pietiekami bieži lauzti solījumi, piemēram, par nodokļu sistēmas negrozīšanu, pērn ar pietiekami lielām mielēm pieņemtais 2016. gada valsts budžets tā īsti neapmierina nevienu. Latvijā lielā krīze varbūt kā tāda ir beigusies, bet vidējais latvietis nekādus īstus uzlabojumus savā dzīvē nav manījis. To visu kopā ņemot, tīri jābrīnās, kuri tad ir tie cilvēki, kuriem par parlamenta un valdības darbu ir pozitīvs viedoklis.
Taču visvairāk gribu šodien apspriest divas citas instances, kurām attiecīgajā pētījumā ir negatīvi rezultāti, proti – Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) ar -3,6 punktiem un "nevalstiskās (sabiedriskās) organizācijas" (NVO) ar -1,6 punktiem.
Situācija ap KNAB šķiet pēdējā laikā noklususi, taču joprojām aktuāls ir apstāklis, ka biroja direktors šķiet esam nodarbojies vairāk ar KNAB vājināšanu nekā ar biroja izmisīgi svarīgo darbu. Protams, mūsu valsts "gudrās galvas" labprātāk redzētu KNAB aizejam, nevis atnākam, ne velti savulaik bija runa par biroja likvidēšanu pavisam. Taču biroja vadības lielā skandalēšanās arī nozīmē, ka sabiedrībā uzticība pret to ir zema, un tas ir nožēlojami valstī, kurā, lai vai kā, korupcija gan lielākā, gan mazākā apmērā joprojām sit augstu vilni. Spēcīga pretkorupcijas iestāde tomēr ir būtiski svarīga jebkurā valstī un sabiedrībā, bet it īpaši tādā, kurā joprojām pietiekami ilgtspējīgi ir PSRS laikos iedibinātie "principi" attiecībā uz pārvaldi un naudas lietām.
Savukārt aktīvs nevalstisko organizāciju sektors ir fundamentāls elements veselīgā sabiedrībā, bet mūsu valstī NVO darbs pietiekami bieži ir visnotaļ neredzams. Arī tajos gadījumos, kad kāda organizācija ir pavisam aktīva, nereti tai nākas sastapties ar politisku pretestību. Hrestomātiskā pretkorupcijas organizācija "Transparency International" visā pasaulē dara milzīgi svarīgu darbu, bet mūsu valstī tās filiāle "Delna" ir politikāņu un viņu atbalstītāju medijos izsmiekla objekts. Sabiedriskās politikas centrs "Providus" tāpat dara nozīmīgu darbu, bet pietiekami plašos apcirkņos ļaudis ar politikāņu atbalstu to uzskata par kaut ko "sorosisku", it kā tas būtu kaut kas slikts. Veselības organizācija "Papardes zieds" dara prātam neaptverami svarīgu darbu seksuālās veselības un audzināšanas jomā, bet pēdējā laikā pret to vērsti Saeimas lielo "tikumības" sargu uzbrukumi, kā tas bija ar plakātiem par iecietību, kuras Rīgas dome novāca pēc tam, kad par tiem sāka bļaustīties Jūlija Stepaņenko un viņai līdzīgie. Savukārt uzņēmējdarbības jomā darbojošās NVO (LTRK, LBAS) politiķi uzskata par "sadarbības partneriem", bet jebkurš to pārstāvis momentā pateiks, ka pietiekami bieži šo organizāciju uzskati vienkārši tiek ignorēti. Arī šajā gadījumā nav pārsteigums, ka sabiedrībā viedoklis par NVO ir negatīvajā pusē. Par to nudien ir žēl, ne mazums tāpēc, ka spēcīgs NVO sektors tomēr daudz vairāk nodrošinātu uzlabojumus arī valstiskajā sektorā.
Politiskajā nozīmē partijas un politiķi var darīt daudz, daudz vairāk, lai nodrošinātu sabiedrības atbalstu un ticību to darbā. Vienkārši vajag kļūt krietni sakarīgākiem. Neauklēties ar "savējiem", kad tie ir nogrēkojušies. Darīt daudz vairāk, lai skaidrotu savus lēmumus, kā arī daudz aktīvāk lēmumu pieņemšanas procesos iesaistīt sabiedrību. Nodrošināt stipru pretkorupcijas darbu. Saprast, ka Latvijas un tās sabiedrības labklājība nav atkarīga no tā, vai vidusskolēni kādreiz lasa kādu pikantāku dzejoli. Nav tomēr jābūt tādam neuzticības līmenim. Vajag tikai gribēšanu un varēšanu to labot.
