Nezinu, kā tas ir ar mūsu valsts žurnālistiem, bet šodien daudzviet internetā ir redzami teksti, ko "Twitter" ir izvietojuši ārvalstu kolēģi, kuri ir ieradušies Sočos un konstatējuši, ka ar naktsmītnēm nudien tā ir, kā ir. Piemēri:
CNN žurnālists Harijs Rīkijs: „CNN vienā no Soču mediju viesnīcām pasūtīja 11 numuriņus pirms pieciem mēnešiem. Esam te bijuši vienu dienu, pieejams ir tikai viens numuriņš.”
Žurnālists Šons Valkers: „Joprojām gaidām viesnīcas numuriņa ‘sagatavošanas’ pabeigšanu. Ceram, ka viņi tualetes papīru loka origami veidolā, nevis, teiksim, joprojām ceļ viesnīcas jumtu.” Tas pats žurnālists mazliet vēlāk: „Man ir numuriņš! Nav apkures, nav interneta, bet vismaz man ir (maza) gulta.” Vēl pēc brīža: „Atgriezos viesnīcā. Lifts salūzis pēc pus dienas. Kāpu pa kāpnēm. Mana stāva durvis (tās būtu ugunsdrošības durvis) – aizslēgtas. Pilnīgs farss.”
Žurnālists Kevins Bišops: „Uzņemšanas telpai mūsu viesnīcai Sočos nav grīdas, toties tur ir šī fotogrāfija, kura mūs laipni uzņem.” Fotogrāfijā ir redzams Krievijas cars Vladimirs.
Žurnālists Brūss Arturs: „Ļoti interesantas sarunas par to, vai mums ir sagatavots viesnīcas numuriņš, prasa vien septiņus cilvēkus, lai tās atrisinātu. Lieliski, Maksim.” Tas pats žurnālists: „Karstais ūdeni manā viesnīcā, tu man pietrūksti. Tu biji lielisks!”
Žurnāliste Steisija Senklēra: „Manā viesnīcā nav ūdens. Ja to atjaunos, viesnīcas pārstāvji brīdina to nelietot, lai mazgātu seju, jo tajā ir kaut kas ļoti bīstams.” Un pēcāk: „Ūdens atjaunots, tā mazliet. Vismaz es tagad zinu, kā izskatās bīstams sejas ūdens.” Un vēl: „Mazgāju seju ar ūdeni no pudeles. Sajutos kā Kardašianu ģimenes pārstāve” (nezinātājiem – Kardašiani ir ļoti bagātā ģimenīte Amerikā, kura lielākoties ir slavena par to, ka tā ir slavena).
Citur kāds asprātis ar senākām atmiņām ir rakstījis, ka nav jau ko škrobēties – piedzīvojumi Sočos ļauj lieliski atmiņā restaurēt to, kāda bija bēdīgi slavenā Padomju Savienība. Un tā joprojām.
Te nebūt nav pārsteiguma. Presē ziņots, ka Krievija par šīm spēlēm ir izdevusi vienkārši prātam neaptveramu summu – pat trīs reizes vairāk nekā Londona izdeva par vasaras spēlēm pirms pāris gadiem. Vēl vairāk, tiek uzskatīts, ka vismaz trešā daļa no šīs naudas vienkārši pazuda, jo korupcija mūsu kaimiņvalstī sit neiedomājami augstu vilni. Un te nu ir rezultāts. Viesnīcas bez grīdas, bez jumta, bez apkures, bez ūdens, bez liftiem. Viens no ārvalstu žurnālistiem vēl rakstīja, ka gadījumā, ja kāds paliks uz ielas, tas būs smagi, jo, visticamāk, viņu noindēs vai nositīs tāpat kā ļoti daudzos suņus, kas brīvi klīst pa Soču ielām.
Jautājums par Soču olimpiskajām spēlēm ir bijis aktuāls kopš tā brīža, kad Starptautiskā Olimpiskā komiteja pēc ļoti, ļoti, ļoti aktīvas lobēšanas no Kremļa puses nolēma ziemas spēles rīkot tur. Jāsāk jau ar jautājumu, kam likās loģiski ziemas spēles rīkot tropu pilsētā, kurā aug palmas.
Protams, cara Vladimira galms apgalvo, ka viss būs kārtībā, sniegu radīs, ja sniega nebūs u.tml. Taču pareizi manā televīzijas raidījumā pirmdien teica dalībniece, kura jautāja, kāpēc tad ziemas spēles nerīkot kaut kur Āfrikā.
Es pasmaidīju un bildu, ka žēl, ka Antarktīdā nav daudz iedzīvotāju, jo citādi tā varētu pretendēt uz vasaras spēlēm.
Jautājumi ir arī par drošību Sočos. Ziņots, ka visiem apmeklētājiem būs jāsaņem īpaša pase, tas būs viens ļoti birokrātisks process. Ziņots, ka Sočus aplenks milzīgi liels skaits drošībnieku, tajā skaitā arī no ārzemēm. Amerikas Savienotās Valstis uz attiecīgo reģionu ir nosūtījušas divus karakuģus, ja izrādīsies, ka amerikāņi no turienes ir jāevakuē.
Ņemot vērā, ka Olimpiskās spēles ir domātas kā liels sadraudzības pasākums, tik militarizēts process nudien nekas labs nebūs.
Būtībā Krievija pati vien ir vainīga, jo barbarisms, ar kādu tā ir izturējusies pret Kaukāza tautām – ko tad citu Kremlis gaidīja? Tā dēvētās „melnās atraitnes” ir sievietes, kuras ir pazaudējušas vīru un apgādnieku. No tā neizriet, ka viņām ir tiesības apjozties ar sprāgstvielām un censties nogalināt pēc iespējas vairāk cilvēku, taču - ja Maskava pret Čečeniju, Dagestānu u.c. teritorijām būtu izturējusies ar kaut mazliet civilizācijas, ļoti iespējams, ka šāda veida terorisms nenotiktu.
Protams, ir arī tas, ka pietiekami daudz civilizētās pasaules pārstāvju taisās Sočos ierasties un visnotaļ atklātā tekstā runāt par to, kā Krievija apspiež seksuālo minoritāšu tiesības. Kremlis svētulīgi apgalvo, ka tā vienīgais mērķis esot pasargāt bērnus, taču attiecīgais likums nav saistāms tikai ar mazgadīgajiem. Cita starpā Krievijas neonacisti to ir ņēmuši kā zīmi, ka tiem tagad ir brīv sociālos tīklos sameklēt gejus, piedāvāt viņiem seksu, un tā vietā viņus piekaut, reizēm līdz pat nāvei. Un nav jau runa tikai par gejiem. Tā nebija nejaušība, ka īsi pirms spēlēm Kremlis nolēma brīvlaist i Mihailu Hodorkovski, i tā dēvētās Pussy Riot meitenes, bet no tā neizriet, ka Krievijā vairs nav politisku cietumnieku.
Rezumējot: Tā bija kļūda, 2014. gada Ziemas olimpiskās spēles piešķirt Sočiem. Taču ar visu to es turēšu visus iespējamos īkšķus par mūsu sportistiem.
Ja reiz viens no tiem ir uzvarējis visās sava sporta sacensībās pēc kārtas visas sezonas garumā (runa, protams, ir par Martinu Dukuru), tad jādomā taču, ka zelta medaļa nav nesasniedzams sapnis. Brāļi Šici pirms četriem gadiem ieguva sudraba medaļu, kāpēc šogad neatkārtot šādu panākumu vai pat uz pjedestāla pakāpties vienu soli augstāk? Malači ir visi mūsu sportisti, un lai viņiem veicas!
