Virsraksts intervijai ir “Vecā kaluma cilvēks,” šos vārdus intervijā bildis pats kandidāts šādā domu apmaiņā:
"Ir": Kas ir tā politiskā ideja, kurai esat sekojis šos 20 gadus?
Dolgopolovs: Tā ir formulēta tajā [nebūtībā aizgājušās "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" partijas] nosaukumā – "vienota Latvija" un "cilvēka tiesības". Cilvēka tiesības uz normālu dzīvi, lai nevajadzētu domāt, kā savest galus kopā, lai būtu ticība, ka nākotne ir skaista, rožaina un droša.
"Ir:" Bet tas izklausās pēc tā, kā padomju laikos manā bērnībā …
Dolgopolovs: (pārtrauc) Pareizi, tā tas izklausās. Es esmu vecā kaluma cilvēks.
"Ir": Vai jums joprojām simpātiskas šķiet komunisma idejas?
Dolgopolovs: Starp citu, komunisma idejas maz atšķiras no desmit baušļiem, ja nopietni runājam.
"Ir": Bet jūs neatbildējāt uz jautājumu.
Dolgopolovs: Es atbildu drusku plašāk, nekā jums gribētos – jā vai nē. Ja runājam par komunistiskām idejām kā tādām, nevis par to realizēšanas ceļiem, mehānismiem un struktūrām – tās tikai var atbalstīt jo tās ir balstītas uz Bībeles baušļiem.
Interesanti būtu zināt, par kuriem baušļiem cilvēks domā. Komunistiskajai teorijai diez vai ir daudz sakara ar tēva un mātes godāšanu, nenogalināšanu, nemelošanu, nezagšanu, laulības nepārkāpšanu, sveša mantas neiekārošanu.
Te ir tādi vispārēji cilvēces principi, tie nav atkarīgi no politiskas vai ekonomiskas filozofijas. Ir tikai viens Dievs, nekādus elkus? Komunisms pats par sevi ir ateistisks, kāds tur Dievs?
Turklāt komunisma teoriju kā tādu nevar turēt atstatus no tās “realizēšanas ceļiem,” un tur nu jājautā, kas ir bībelisks par personības kultu, kāds it īpaši augstu vilni sita Staļina un Brežņeva valdīšanas laikā (tur gan varētu piesaukt to “nekādus elkus” jēdzienu), bet vēl jo vairāk par visur esošo slepenpoliciju, slēgtām robežām, politiskiem cietumniekiem, gulaga, represijām, deportācijām un visu pārējo, kas “rotāja” galveno valsti, kurā “komunisma” idejas tika izmēģinātas pēc pilnas programmas. Katrā gadījumā tādi baušļi, kā “nenogalini” un “nemelo” PSRS režīmā nekādā augstā godā turēti netika vis.
Taču galvenais, par ko gribu šodien rakstīt, ir par Sergeja Dolgopolova teikto par Krieviju un Ukrainu. Attiecībā uz viņa pārstāvētās partijas sadarbības līgumu ar Vladimira Putina visnotaļ diktatorisko "Vienotā Krievija" partiju, viņš atbild: “Ir arī ar "Jabloko", ar Savisāra Centra partiju Igaunijā, ar "Vienoto Krieviju", ar Ķīnas Komunistisko partiju.” It kā tas aizbildinātu Saeimā vislielākā skaitā pārstāvētās partijas saites ar partiju, kura vistiešākā veidā ir atbildīga par visu, kas patlaban darās Krievijā un aiz tās robežām, jo tās pārstāvji Krievijas domē tomēr nav nekas cits kā klēpja sunīši Putina agresīvi imperiālistiskajai politikai.
Taču tad žurnāls jautā, vai Dolgopolovam ir “pieņemami tas, ko Krievija dara Ukrainā,” un viņš atbild:
“Es nezinu, ko viņa dara Ukrainā. Tiešām nezinu, jo tur neesmu bijis. Puses, kas ir iesaistītas konfliktā – vienalga, vai tā ir Krievijas informācija vai Ukrainas informācija, ar to man nepietiek. Lai izdarītu secinājumus, jābūt objektīvai informācijai.”
Tas nu ir elpu aizraujoši no cilvēka, kurš citur intervijā apgalvo, ka viņš jau apmierinātu visas kvalitatīvās prasības Valsts prezidenta amatam. Apzināts nezinītis nu nevar būt Valsts prezidents, un patiesībā tādam arī nebūtu jābūt Saeimas deputātam. “Tur neesmu bijis”??! Pieļauju, Sergejs Dolgopolovs arī nekad nav bijis, teiksim, Holivudā, vai tādā gadījumā viņam ir šaubas par to, ka tur ražo kinofilmas? Protams, labs veids, kā gūt informāciju, ir pašam kaut kur doties un runāt ar cilvēkiem, bet no tā, ka tas nav noticis, nevar secināt, ka nav “objektīvas informācijas.”
Nezinu, vai Sergejs Dolgopolovs prot angļu valodu, bet par to, ka Krievijas karaspēks nepārprotami atrodas Ukrainā var lasīt šeit un šeit, un šeit. Par to, ka Krievijas karaspēks nepārprotami atrodas Ukrainā, arī varam spriest apstāklī, ka šajās dienās minētā klēpja sunīša partija ir nobalsojusi visas karavīru nāves “miera laikā” padarīt par valsts noslēpumu. Nebūtu Krievijas karavīru Ukrainā, nebūtu arī kritušu Krievijas karavīru, kuru nāve tagad izmisīgi ir jāslēpj, lai uzturētu Putina melus par to, ka viņi tur vispār nav bijuši.
Sergejs Dolgopolovs nebūs Latvijas Republikas nākamais Valsts prezidents. Man ir neiespējami iedomāties, ka Saeimā atrastos 51 balss viņa labā arī tad, ja viņš ar laiku būs tikai viens no diviem kandidātiem.
Taču vienalga šis ir cilvēks, kurš jau ilgstoši ir darbojies i pašvaldībā, i arī valsts likumdevējā, arī pirms PSRS sabrukuma viņš darbojās politikā, un ne jau īpaši Tautas frontes pusē.
Saprotu jau, ka "Saskaņas" elektorāta lielu daļu veido cilvēki, kuri joprojām sēro pēc aizgājušās PSRS godības, bet Sergejs Dolgopolovs ir Latvijas Republikas, ne PSRS un ne Krievijas Federācijas pārvaldes sistēmas pārstāvis.
Nešaubos, ka viņš patiesībā zina pavisam labi i, ka Krievijā patlaban veidojas jauns totalitārisms, kā arī to, ka Krievijas karavīri Ukrainā ir sirojuši jau pasen.
Tādā gadījumā viņš gvelž muļķības, un tas valsts pārvaldes iekārtas pārstāvim godu nedara nemaz un nekādi. Savukārt, ja viņš to nezina par spīti visai “objektīvai informācijai,” kāda pasaulē ir pieejama, tad viņš, atkārtojos, ir nezinītis, un, atkārtojos, ir turams to Rīgas pils pa lielu, lielu gabalu.
