Šodien presē lasāms, piemēram, ka Krievijas tiesu sistēmas (lasi – Kremļa) iestādes ir izvirzījušas (un joprojām turpina izvirzīt) bargas apsūdzības pret starptautiski leģendārās vides aizsardzības kustības "Greenpeace" pārstāvjiem, kuri septembra vidū centās uzrāpties uz "Gazprom" naftas ieguves platformas Barenca jūrā, lai protestētu pret vides kaitējumu, kāds ir iespējams pat it kā labi kontrolētu uzņēmumu gadījumā (atcerēsimies bēdīgi slaveno gadījumu ar uzņēmumu "British Petroleum" Meksikas jūras līcī).
Protams, "Greenpeace" dažāda veida procesiem pasaulē labs draugs nav bijis nekad.
Organizācijas drosmīgie pārstāvji ir stājušies pret vaļu medībām Klusajā okeānā, pret mūžamežu izciršanu Dienvidamerikā u.tml. Šoreiz viņi uzmanību pievērsa uzņēmumam, kurš nepārprotami ir Krievijas bosa Putina un viņa svītas ārpolitikas instruments un ierocis.
Kā pret protestu reaģēja minētās tiesu sistēmas iestādes? Tās ir izvirzījušas apsūdzību par organizētu pirātismu (!), kā rezultātā aktīvistiem no Lielbritānijas, Somijas, Brazīlijas un pašas Krievijas, kā arī vienam Amerikas-Zviedrijas dubultpilsonim, draud cietuma sods 10 vai pat 15 gadu garumā. Jau tagad ar advokātu starpniecību aktīvisti ir izplatījuši informāciju par drausmīgajiem apstākļiem, kādos tie tiek turēti. Kamerās ir auksts, aktīvistiem nav pienācīga apģērba, nepietiekot ēdiena. Protams, cietums nav nekāds luksusa SPA, bet tomēr.
Jādomā, ka jautājums par "Greenpeace" aktīvistiem kaut kā tiks notušēts, jo pat cara Putina Krievija diez vai ir gatava tik ļoti spļaut starptautiskās sabiedrības acīs, lai vides aizsargus uz daudziem gadiem ieslodzītu gulagā.
Nīderlande, kur "Greenpeace" bāzējas, jau tagad ir gatava vērsties starptautiskajā tiesā. Taču šis gadījums ir jāaplūko plašākā kontekstā. Pirmkārt, Krievijas „tieslietu” sistēmas patvaļa nav saistāma ar "Greenpeace" vien. Sergeja Magņitska gadījums ir labi zināms. Cilvēku Krievijas sistēma nomocīja līdz nāvei, kamēr viņš bija cietumā, un pēc tam, kad viņš jau bija zem zemes, tai netrūka nekaunības pret viņu izvirzīt vēl citas apsūdzības.
Aleksejs Navaļnijs nav nekāds eņģelis, bet arī pret viņu apsūdzība bija baltiem diegiem šūta, un tas visskaidrāk bija redzams apstāklī, ka dienu pēc notiesājošā sprieduma tiesa tikpat ātri viņu atkal palaida uz brīvām kājām, lai viņš varētu kandidēt Maskavas mēra vēlēšanās (un, ņemot vērā to, cik aktīvi viņa kampaņu ignorēja Kremļa kontrolētie mediji, saņemt pārsteidzoši lielu atbalstu). Vēl varam atcerēties "Pussy Riot" meitenes. Man viņu muzicēšanas stils nav īpaši tuvs, taču viņas tika iespundētas cietumā par dziesmu. Jā, par dziesmu. Nesen ziņots, ka viena no grupas dalībniecēm ir novesta līdz stāvoklim, kurā viņa pat nespēj sarunāties ar savu juristu. Kāda ir atšķirība starp mūsdienu Krievijas cietumiem un padomju laiku gulagu, kurā smaka un mira neskaitāmi daudz mūsu republikas iedzīvotāju? Acīmredzot, nekāda īpaša.
Otrkārt, ir arī jādomā par Krievijas iekšpolitiku un ārpolitiku. Iekšpolitikā cara Putina galms ir noteicis, ka visām nevalstiskajām organizācijām, kuras saņem kaut kapeiku finansējuma no ārvalstīm, ir jāreģistrējas kā „ārvalstu aģentiem” ar visu, ko šis jēdziens tradicionāli nozīmē. Kā jau minēju, Kremļa kontrole, it īpaši pār televīziju, ir ļoti stingra ar visu no tā izrietošo cenzūru un arī pašcenzūru. Laikā, kad liela daļa pasaules dodas tolerances virzienā, Maskava ir apstiprinājusi sēriju pretgeju likumu, kuri cita starpā Krievijas neonacistiem ir devuši zaļo gaismu veikt briesmīgus uzbrukumus pret īstiem vai iedomātiem gejiem, pēc tam tos izvietojot internetā, lai tos var aplūkot arī citi. Šo neonacistu klātbūtne Krievijā sevišķi ironisku padara Kremļa nepārtraukto gaušanos par „nacisma atdzimšanu” Latvijā. Derētu paskatīties spogulī, pirms kritizēt citas valsts paskatu.
Savukārt ārpolitikā varam aplūkot Krievijas (un arī Ķīnas) pietiekami kretīnisko izturēšanos Sīrijas jautājumā. Mums tuvāka ir situācija, kurā lietuviešu piens te atbilst, te atkal neatbilst Krievijas „sanitāro” dienestu prasībām, tāpat kā tas ir ar moldoviešu vīnu un ukraiņu pārtikas produktiem, un kādreiz bija ar latviešu šprotēm.
Ir vairāk nekā skaidrs, ka nekādu problēmu nav, tas ir veids, kādā Krievija „soda” valstis, kuras nedejo pēc tās stabules.
Visi zinām, ka Kremlis joprojām sūkstās par to, ka ir pazudusi dzelžainā kontrole, kāda bija tā rīcībā 'Padumjās savienības' laikā, un tas acīmredzot nekas, ka Pasaules tirdzniecības organizācijas noteikumi (un atcerēsimies, ka nu jau kādu laiku Krievija ir PTO locekle) šāda veida „tirdzniecības karus” liedz.
No tā visa neizriet, ka esmu krievu cilvēku pretinieks, nebūt ne. Lai arī krievu valodā protu labi ja pāris simts vārdu, man ir draugi krievi, nepazīstu nevienu citu tik laipnu cilvēku, kā sibīrieti, kura no Sibīrijas pārbrauca uz Latviju kopā ar savu vīru, no Latvijas deportēto manas mātes brālēnu. Tāpat man nav iebildumu pret krievu kultūru un pilnībā atzīstu, ka pasaule būtu nabadzīgāka bez Tolstoja, Šostakoviča, Čaikovska u.tml.
Taču „sarauties” katru reizi, kad kāds pasaka kaut ko kritisku par Krieviju, nav nekas labs. Šajā nozīmē "Pussy Riot" gadījums bija pamācošs. Latvijas kultūras ļaužu lielākoties klusēšana par tik kliedzošu cilvēka tiesību pārkāpumu tomēr nebija nekas, kas mūsu kultūras cilvēkus īpaši godināja. Par to, ko paši Krievijas iedzīvotāji domā par savu valsti, varam pārliecināties apstāklī, ka no Krievijas katru gadu plūst burtiski miljardiem rubļu, lai tie nebūtu valstī, kurā politiskā sistēma tos var momentā atņemt (Hodorkovska gadījums), un emigrācija no Krievijas ir procentuāli situsi gandrīz tikpat lielu vilni, kā no Latvijas.
Ne jau velti krievu ļaudis ir bijuši aktīvi Latvijas uzturēšanās atļauju pārdošanas procesa dalībnieki. Vēl vairāk, nav jau tā, ka pie mums dzīvojošie krievi īpaši masveidīgi būtu centušies pārcelties atpakaļ uz tēvzemi par spīti Kremļa un tā pārstāvju Latvijā nemitīgām gaudām par „aparteīdu.” Dzīvot cara Vladimira paspārnē vai dzīvot Eiropas Savienības dalībvalstī? Nešķiet, ka tā būtu īpaši sarežģīta izvēle, un gandrīz vienmēr tā tomēr ir Eiropas labā.
Taču apgalvot, ka par Krieviju neko sliktu nevar teikt – tas nepalīdz Krievijas iedzīvotājiem. Krievijas valsts acīmredzot ar paškritiku nenodarbojas, taču jādomā, ka arī Gaļina Poliščuka zina, ka nav jau tā, ka Krievija ir balta un pūkaina un vienmēr mīļa. Laikā, kad mūsu valsts joprojām ir pilnīgi atkarīga no "Gazprom" gāzes piegādēm, protams, politikā nav prāta darbs krievu tīģeri īpaši raustīt aiz ūsām, taču kultūras ļaudis taču skaitās inteliģences pārstāvji esam. Un tiem izlikties, ka Krievijā nav problēmu, par kurām būtu jārunā valstīs, kurās pastāv tiesiskums un tādā vai citā līmenī izpratne par cilvēka tiesībām – nu, saku vēlreiz, ka tas Krievijas iedzīvotājiem nekādu labumu nedod, un par to ir žēl. Tāpēc, ja Poliščukas kundzei nākas „sarauties,” tad atvainojos, bet Krievija tomēr ir tas, kas tā ir, un nekas īpaši labs tas tomēr nav, ja arī kultūras līmenī sadarbība var būt ievērojama.
