Tikmēr “Neatkarīgajā” notiek liela priecāšanās par domu, ka zaļajiem zemniekiem varbūt nebūtu izdevies uzvarēt tik lielu skaitu mandātu (pat par astoņām vietām vairāk nekā iepriekšējā piegājienā, lai arī par vienu mazāk nekā 10.Saeimas vēlēšanās), ja vien, kā to laikrakstā bilst viena no skribentēm, “viltīgie zemnieki” nebūtu pēdējā brīdī pierunājuši Puzes ķeizaru visžēlīgi nākt un piedalīties televīzijas raidījumos “premjerministra kandidāta” lomā.
Var jau būt, ka kaut kur Latvijā kāds ieslēdza televizoru un ieraudzīja mazo vīriņu no rietumkrasta un padomāja “nu vot, valsts vadītājs”, bet diez vai Latvijas elektorāts joprojām ir pietiekami dumjš, lai turpinātu uzķerties uz tādām muļķībām.
Drīzāk pašiem zaļzemniekiem būtu jākaunas par domu, ka viņu politisko pēcpusi var glābt tikai smagi kriminālapsūdzēta persona, kurai pašvaldības darbs ir haltūra tad, kad nav jāsēž tiesas zālē. Zinu, ka jābūt uzmanīgam attiecībā uz šīs atkarības aprakstīšanu sabiedriskajos medijos, pēdējo reizi tas beidzās slikti, bet vienalga, es te saredzu līdzības starp augstpapēžos iespīlētu dāmīti ar īsiem brunčiem un viņas klientiem. Un, ja kādam, iedomājoties Lembergu augstpapēžos un ar īsiem brunčiem, sametās slikti, ļoti atvainojos.
“Latvijas Avīzē” komentārs par vēlēšanām ir tikai viens, kolēģis Māris Antonēvičs visu ir salicis smuki pa plauktiņiem: kam labāk, kam sliktāk, kam tikai šķietami labāk, kam atkal šķietami sliktāk. Ļoti labs pārskats. Mūslaiku “Dienai” nekādas īpašas filozofijas vairs nav, vispār “Dienas Ēdienu” un “Playboy” slēgšana, par kuru rakstīju pirms pāris dienām, par kopēju holdinga kompānijas veselību neko īpaši labu, šķiet, neliecina. Maz kas var gadīties – varbūt kādreizējo oligarhu inspirētā “Dienas” pārņemšana galu galā izrādīsies paveikusi attiecīgo mērķi, proti – laikraksta iznīcināšanu kā tādu.
Tas nu gan būtu ironiski, ņemot vērā to, ka minētie “oligarhi” visu varu Saeimā pazaudēja pāris mēnešus pēc minētā apvērsuma, un arī šajā nedēļas nogalē vēlētāji viņiem skaidri pateica, ka labāk redzēt viņus aizejam nekā atnākam vai vispār tuvojoties mājas durvīm. Žēl “Dienas.”
No savas puses jāatzīst, ka par vienu lietu šorīt pēcvēlēšanu gaisotnē man ir tīri un absolūti cilvēciski žēl. Proti, gandrīz visās avīzēs ir redzams Latvijas Reģionu apvienības (LRA) brīnumbērns Arturs (tas ir viņa īstais vārds, ja arī sabiedriski viņš skaitās Artuss) Kaimiņš, un visās bildēs pēc kārtas ir redzams, ka viņš pie galda savas partijas pasākumā sēž pilnīgi viens pats un vientuļš. Gandrīz gribas būt modernam un likt zīmīti :(
Varbūt tā patrāpījās, bet drīzāk gan liekas, ka ļoti korektajam Mārtiņam Bondaram tas, ka “suņu būdas” saimnieks ne vien nepalika sava saraksta 35. vietā, bet uzlēca visu ceļu uz pirmo vietu un līdz ar to arī acīmredzot ieguva vietu Saeimā ir tāds “vai dieniņ, ko nu tagad darīt?” moments. Jo jādomā, ka tas visnotaļ maina aprēķinus par to, vai LRA ir uzskatāma par potenciālu koalīcijas partneri.
Kādreizējais Valsts prezidentes kancelejas vadītājs nāk no glancētajiem modes žurnāliem. Kaimiņš nāk pat ne no “Vakara Ziņām” vai “Kas Jauns?”, viņš nāk no bulvāriskākās bulvārpreses, kāda vien ir iedomājama.
Būtībā LRA pati vainīga, ka ļāva jaunajam censonim mērīties augumā ar Ingu Spriņģi Latvijas Televīzijā un tā momentā pieaudzēt savu atpazīstamību arī ārpus “Suņu būdas” auditorijas, bet te nu mēs esam. Es ceru, ka no Artusa Kaimiņa sanāks labs deputāts un vēl vairāk ceru, ja viņš pats pēc nedēļas vai mēneša vai pusgada sapratīs, ka viņš tam tomēr nav piemērots, tad viņš nebūs tāds kā redzamākais analogs kaimiņvalstī Žirinovskis, un parlamentā paliks līdz brīdim, kad tiek izstiepts laukā ar kājām papriekšu tikai tāpēc, ka parlamentā ir ērti.
Kas attiecas uz pārējo, pirmkārt, drusku mulsina tas, ka šorīt portālos ir ziņots, ka pašreizējais Valsts prezidents kādā radio intervijā ir izspļāvis domu, ka tai partijai, kurai viņš uzticēs valdības veidošanas lomu, būtu jāsapulcē kopā vismaz trīs partneri. Piedodiet, bet kāpēc? Vai te ir kārtējais gadījums, kurā mūsu valsts Pirmā Persona ir nolēmusi kaut ko pateikt vienkārši tāpēc, ka neko neteikt nebūtu smuki? "Vienotībai", zaļajiem zemniekiem un Nacionālajai apvienībai jaunajā Saeimā ir 61 vieta, tas ir daudz vairāk nekā 50. Pieņemsim, ka prezidentam, domājot par “trim partneriem”, galvā nebija doma, ka viens no tiem varētu būt “Saskaņa - sociāldemokrātiska partija”, jo ir skaidrs, ka nekāda sociāldemokrātiskuma tajā nav un nekādas “saskaņas” arīdzan nav (paskatieties CVK mājaslapā, kā “saskanīgie” vēlētāji izturējās pret latviskiem un “latviskiem” uzvārdiem, ja kas).
No tā izriet, ka, prezidentprāt, nākamajā koalīcijā ir jābūt vai nu Bondaram un Kaimiņam vai arī Ingunai Sudrabai un Gunāram Kūtrim. (Žetons tiem lasītājiem, kuri ārpus minētajiem kungiem un kundzes var nosaukt vēl kādu, kas no šiem sarakstiem ieguva vietu Saeimā; es vēl atceros Šicu no Bondara un Kaimiņa pasākuma, bet tas arī ir apmēram viss.) Jautāju vēlreiz: Kāpēc? Kādēļ? Kamdēļ? Pričom? Abos gadījumos runa ir par pilnīgi nepārbaudītiem politiskiem spēkiem. Pirms trim gadiem bija ļoti skaidrs, ka koalīcijā būs jāņem Zatlera partija, ja reiz pats Zatlers bija visa procesa iniciators pēc būtības, un gandrīz kā pierādījums par to, cik bīstami ir ņemties ar jaunpartijām, nāca tas, ka pirmajā Saeimas sasaukuma dienā Olšteins ar savu bandu pacēla cepuri un pateica "čau", pats Zatlers ņēmās un ņēmās ap tankiem un sarkanām līnijām un visu pārējo, un tā visa rezultātā trīs gadus vēlāk partijas sakarīgākie ļaudis atrada patvērumu “Vienotībā,” un partijas kā tādas būtībā vispār vairs nav.
Patlaban nav tas brīdis, kad pārvaldes sistēmā veikt eksperimentus un koalīcijā ņemt jaunveidotas partijas tikai tāpēc, ka Valsts prezidentam liekas, ka 4 ir labāk nekā 3.
Būs arī interesanti (vai nogurdinoši) raudzīties, kā notiks sarunas par ministru krēsliem. Vismaz patlaban šķiet visnotaļ skaidrs, ka nākamo valdību veidos Laimdota Straujuma. Visnotaļ skaidrs, ka ārlietu ministra amatā varētu palikt Rinkēvičs, varbūt iekšlietu amatā – Kozlovskis. Tradicionāli finanšu ministrs nāk no premjerministra partijas, tātad – par četriem no 13 portfeļiem varētu būt skaidrība. Atliek deviņi. Ja valdībā ir Valsts prezidenta paģērētās četras partijas, tad atlikušajām ir jāsadala deviņi ar trīs, bet, ja tikai ZZS un NA – ar divi. Uz pusi ministra portfeli nepārlauzīsi, četrarpus portfeļus nedabūt, bet vienalga trim partijām to visu atrunāt būs vieglāk nekā četrām, vēl jo vairāk, ja viena no četrām vēl nav pat atradusi Ministru kabineta tualetes atslēgu un par pārvaldi zina visnotaļ minimāli.
Tajā pašā laikā skumdina šodien presē lasāmā atziņa, ka liela cīņa varētu būt ap Satiksmes ministriju, jo tā esot “naudas” ministrija. Tas politiskajā līmenī ir būtiski tikai tādā gadījumā, ja attiecīgā partija vēlas šeptēties, un Dievs zina, ka Satiksmes ministrijā atsevišķu ministru laikā šeptēšanās ir situsi pat ļoti augstu vilni.
Kontrastēsim šeptēšanos ar kompetentu un profesionālu pārvaldi. Gribētos cerēt, ka šis jēdziens ņems priekšroku. Lielu cerību nav. Jautājums ir arī par Tieslietu ministrijas nākotni, kurai tomēr joprojām ir lieli jautājumi, piemēram, par šeptēšanos maksātnespējas administratoru jomā, kā arī par to, ka joprojām kriminālapsūdzētam (vai bieži vien arī civilapsūdzētam) cilvēkam var piedzimt bērni un vēl vairāki mazbērni, pirms mūsu valsts Temīda tiek ar viņiem galā tiesāšanās kontekstā. Gribētos cerēt, ka arī tur profesionālisms ņems priekšroku. Gribētos, gribētos.
Tālāk nezinu, vai būt par Valsts prezidenta kancelejas vadītāju ir šikāk vai mazāk šiki, nekā būt par Saeimas priekšsēdētāju. Droši vien mazāk šiki. Saeimas priekšsēdētājs skaitās valsts otrā amatpersona tūlīt aiz paša prezidenta. Pašreizējam prezidentam termiņš beigsies nākamvasar, un visi indikatori rāda, ka citiem politiķiem nudien nelītu gaužas asaras, ja viņš nolemtu no vēl viena termiņa atteikties par labu kādam citam (piemēram, kādam, kas visiem par pārsteigumu, lai arī jau bija valsts otra amatpersona, acīmredzot vēlēšanās palika aiz strīpas).
Jauns prezidents arī nozīmēs jaunu kancelejas vadītāju, savukārt Saeimas spīkera krēslā ir visas cerības uzturēties veselus četrus gadus. Tāpēc jau arī runā par to, ka tur varētu atgriezties no zaļajiem zemniekiem (bet patiesībā no Puzes ķeizara partijas) ievēlētais Daudze.
Te derētu atcerēties, ka pēdējo reizi, kad cilvēks bija Saeimas spīkers, viņš tieši izcēlās ar domu, ka Saeimas deputāti ir tādi valdības piedēkļi, kuriem nekādu īstu pienākumu nav, izņemot ik pa brīdim pacelt īkšķi vienā vai otrā virzienā un pēc tam piespiest podziņu. Varbūt tas tā bija, bet ne jau no parlamenta galvenās personas tā kaut kam būtu jānāk.
Vienādi vai otrādi, atkārtošos no tā, ko rakstīju vakar, bet politiskā “iekārta” mūsu valstī brīvdienās nemainījās. Rādās, ka nomainīsies mazāk kā puse visu deputātu, ja arī daži deputāti šoreiz Saeimā ir nonākuši no pavisam citas partijas nekā pirms tam. Katrai no partijām ir savi sponsori un savas intereses un “intereses”. Ļoti drīz redzēsim, vai valdības veidošanas process laikā, kad tuvojas Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā, būs nopietns un profesionāls, vai arī kārtējo reizi deķa vilkšana uz visām iespējamām pusēm. Redzēsim gan.
Starp citu, “Skata no malas” šovakar nebūs, jo Latvijas Televīzija demonstrēs Valda Dombrovska nopratināšanu Eiropas Parlamentā. Zilajos ekrānos tiksimies pēc nedēļas.
