Pirmkārt par personīgo. Latvija, vai esi Amerikai pateikusi paldies par to, ka tā mani šeit atsūtīja? Neesi? Prātā neienāca? Nu, vakar "Latvijas Avīzē" bija intervija ar Amerikas latvieti Aivaru Sluci, kura radikālisms ir tik milzīgs, ka savulaik toreizējā Pilsoniskā apvienība (PA) viņu izslēdza no savām aprindām, un PA tomēr nebija tā instance, kurai varētu pārmest pārmērīgu patriotisma trūkumu.
Lūk, paziņojums no A. Sluča: „Paraugieties, ko mēs no Amerikas atsūtījām jums uz Latviju – Kārli Streipu, Paulu Raudsepu, Nilu Muižnieku."
Lieki teikt, ar īpaši labu vārdu trimdas letiņu aktīvists mūs ar Paulu un Nilu nemin vis, paziņojums par „atsūtīšanu" pausts kontekstā ar „liberāliem" cilvēkiem, kuriem it kā nav tīkama mūsu Nacionālā apvienība. Aivaram Slucim tādi nepatīk. Tiesa, jāsaka, ka es viņu nekad personīgi neesmu saticis, kur nu vēl ļāvis viņam mani kaut kur „sūtīt" vai „nesūtīt." Būtu arīdzan jākonstatē, ka tā pati Amerika šurp „atsūtīja" ne vien mani, bet arī, piemēram, Aristīdu Lambergu, kurš Saeimā pārstāvēja pašreizējo Nacionālās apvienības sastāvdaļu LNNK. Droši vien A. Slucim pret viņu nekādu iebildumu nebija. Taču, abstrahējoties no manis kā tāda, mulsina viņa nepārtrauktā turēšanās pie domas, ka mūsu valstī būtu jāveic etniska tīrīšana: „Nesaku, ka būtu jābrauc prom visiem [krieviem], bet, ja prom dotos divas trešdaļas, tad paliktu tik maz, ka Saskaņas centrs varētu dabūt ne vairāk kā 10 vietas Saeimā." Tiesa, tas nav gluži tas pats, kā ar bēdīgi slaveno grāmatu tirgotāju un radikālā „laikraksta" DDD izdevēju, kurš reiz bija saskaitījis, cik būtu vajadzīgi vilciena vagoni, lai no Latvijas izsūtītu visus krievus pēc kārtas, bet tomēr.
Mulsumu rada arī pastkastītes saturs tajās dienās, kad tur iekrīt personīga reklāma no Saeimas deputātes Ivetas Grigules. Kundze ļoti aktīvi ir kolekcionējusi naudu no atbalstītājiem, lai varētu sevi reklamēt ar domu, ka viņai nākamgad būtu jākļūst par Eiropas Parlamenta deputāti.
I. Grigulei ir visai raiba vēsture. No Zaļās partijas viņu izslēdza pēc tam, kad kāds atbalstītājs viņu nelikumīgi reklamēja tā dēvētās „trešās personas" statusā.
Pēdējā laikā viņa bijusi pazīstama kā ļoti aktīva, lai neteiktu - šķietami visai demagoģiska eiro oponente, lai gan pirms pāris dienām kādā intervijā viņa atzina, ka tā kampaņa nu ir beigusies un (ticiet vai ne) „mums tak nākamgad ar eiro ieviešanu viss ies debesīs. Mums nāks investīcijas, visiem pieaugs algas, pieaugs eksports." Tiesa, vēl piebilstot: „Nu, tā mums Dombrovskis saka, es ļoti ceru, ka tas tā arī būs." Vienādi vai otrādi, šāda veida personiska reklamēšanās mūsu valstī nav īpaši ierasta, un vēl viens ZZS kandidāts uz Eiropas Parlamentu Andris Bērziņš (ne tas, kurš patlaban ir mūsu Valsts prezidents, tas ir cits Andris Bērziņš) tā nīgri ir bildis, ka „tas viss ir atkarīgs no rocības, man tādas finanses, diemžēl nav, lai to varētu darīt. Bet arī, ja būtu, tad ne tādā izpildījumā." Nu, ko? Cilvēka ambīcijām acīmredzot nav nekādu robežu.
Mulstu lasot "Dienas Biznesu", kurā ir ļoti detalizēti uzskaitītas visas tās ļoti daudzās pārmaiņas, kādas gada sākumā tiks ieviestas Latvijas nodokļu sistēmā. Par to esmu rakstījis citreiz. I. Grigules piesauktos investorus diez vai īpaši uzmundrina valsts, kurā nodokļi tiek mainīti apmēram tikpat bieži, kā apakšbikses, arī Valsts ieņēmumu dienests diez vai priecājas par to, ka daudzi nodokļi būs jāpārkārto tajā pašā brīdī, kad visa VID sistēma būs jāmaina no latiem uz eiro. Vēl jo vairāk, ja atceramies, ka pietiekami dauzos gadījumos mūsu „gudrās galvas" par šiem nodokļiem balsoja par spīti tam, ka attiecīgo industriju pārstāvji brīdināja, ka tas būs slikti. Protams, neviens nevēlas maksāt lielākus nodokļus, bet, piemēram, mikrouzņēmumu nodokļa celšana pilnīgi noteikti rada briesmas, ka ievērojams skaits attiecīgo uzņēmumu atgriezīsies ēnu ekonomikā. Acīmredzot attiecīgajiem Saeimas deputātiem tas ir viens pīpis. Mulstu.
Mulstu par portālu Pietiek.com, kurš visām varītēm cenšas jau minēto kolēģi Raudsepu padarīt par ētikas pārkāpumu un „korumpētības" etalonu tāpēc, ka viņš kādreiz ir saņēmis naudu no Latvijas Bankas par pasākumu vadīšanu un tekstu rakstīšanu, bet LB prezidenta Ilmāra Rimšēviča pārvēlēšanas rītā par viņu esot rakstījis „sev [Rimšēvičam] labvēlīgu rakstu."
Pēdējo 10 dienu laikā portālā par šo tēmu bijuši 12 (!) raksti.
Mulsu tad, kad Pietiek.com korim piebalsojās Sandris Točs no "Dienas", jo - lai nu kā, bet cilvēkam, kurš ir lēkājis no žurnālistikas uz politiku un atpakaļ, un tad atkal atpakaļ, nebūtu jābrīnās, ka žurnālisti mūsu valstī reizēm nodarbojas arī ar citām lietām, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka Paula komentārs par LB prezidentu nemaz tik nekritisks nebija. Mazāk pārsteidzoši ir tas, ka korī vienu no galvenajām balsīm dzied "Neatkarīgā", kurā jau vairāku dienu garumā par P. Raudsepu ir cita starpā rakstīts, ka viņš pārstāv „proamerikānisko žurnālu "Ir"," it kā „proamerikānisms" attiecībā uz mūsu valsts galveno sabiedroto būtu kaut kas slikts. Taču, kopumā ņemot, šī ņemšanās ir gana mulsinoša.
Toties šo bloga ierakstu pabeigšu ar kaut ko pozitīvāku un, ak tavu pārsteigumu, te trešo reizi jārunā par kolēģi Raudsepu. Laikam trīs lietas labas lietas. Par politikāņu raksturu un to, ka mūsdienās vairs nesastapt patiesi iedvesmojošus tautas pārstāvjus, viņš šodien raksta žurnālā "Ir", apcerot ASV prezidenta Džona Kenedija nāves 50. gadadienu. Arī domājot par Ivetu Griguli, iesaku!
