“Apšaubīt NATO līguma 5. punktu Latvijā kļūst par smalko stilu, par nacionālās stājas apliecinājumu – letiņi, ejam laikus mežā rakt bunkurus, jo Ukrainā redzam, ka mūsu labā jeņķi ne pirkstu nepakustinās!” – Latvijas Republikas Saeimas deputāts Jānis Urbanovičs, komentārs portālā Delfi.lv, 2014. g. 23. aprīlī.
“Ja ieved NATO karaspēku, tā pēc būtības ir svešas valsts okupācija - tas pats, kas 1940.gadā, kad Latvijā ar Kārļa Ulmaņa piekrišanu ieveda padomju karaspēku” – Ventspils mērs Aivars Lembergs, intervija ziņu aģentūrā LETA, 2014. g. 3. aprīlī.
“NATO dalībvalsts un katrs latviešu karavīrs ir NATO karavīrs. NATO bāze ir mūsu bāze. Un par kādu iebrukumu te var runāt, ja tā ir kopējā mūsu NATO teritorija? Nu tā, pirmkārt, ir tāda klaji naidīga izpatikšana Krievijai. Un viņu varētu saukt arī par Krievijas ietekmes aģentu” – Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Valdis Zatlers, intervija raidījumā “Nekā personīga,” 2014. g. 20. aprīlī.
Pēdējo no šiem citātiem bijušais Valsts prezidents Zatlers veltīja Lemberga paustajam viedoklim intervijā Krievijas sabiedriskās televīzijas raidījumā “Vremja.” Ventspils boss pievienojies atsevišķu Liepājā esošu krievu aktīvistu uzskatam, ka NATO karakuģu ienākšana Liepājas ostā būtu bīstama. Tiesa, šo aktīvistu domas var būt pietiekami murgainas. Lielais “krievu tiesību” aizstāvis Jevgeņijs Osipovs ir aizmurgojies līdz pat pārliecībai, ka “tas radīs te zināmu haosu, būs piedzērušies amerikāņu karavīri ar M16 šautenēm, centīsies piesieties Liepājas meitenēm, par ko no Liepājas puišiem dabūs pēc nopelniem. Tas arī viss.”
Dievs ar Osipovu. Par Lemberga uzskatiem minētajā “Dienas” intervijā aizsardzības ministrs pateica šādus itin patiesus vārdus: “Viņš kā Ventspils domes priekšsēdētājs ir amatpersona, un tāpēc šāda viedokļa izteikšana nav īsti vietā.” Tas ir maigi teikts. Lembergs ir mazpilsētas mērs, un nudien viņam nepieklājas runāt par ģeopolitiskiem jautājumiem laikā, kad mūspusē notiek briesmu lietas sakarā ar Ukrainu, Krimu, “mazajiem zaļajiem vīriņiem” un visu pārējo.
Kas attiecas uz Urbanoviča apgalvojumu, ka Latvijā valdot “samākslota ziemeļatlantiska vilšanās,” no kurienes tādas domas? Mūžīgais opozicionārs savu viedokli Delfos ir publicējis tieši tajā pat dienā, kad ziņots, ka jau rīt mūsu valstī ieradīsies 150 amerikāņu gaisa desanta zaldāti un te paliks līdz pat gada beigām. Tuvākajā laikā viņiem pievienosies vēl 450 karavīri, kas dislocēsies visās trīs Baltijas valstīs un, amerikāņu kontradmirāļa Džona Kērbija vārdiem runājot, piedalīsies jaunos manevros, kas “atbilstoši plānam notiks nākamajos mēnešos un vēlāk.” Tāpat šodien ziņots, ka amerikāņu karakuģi, par kuriem it kā tik ļoti norūpējušies ir krievu aktīvisti un mazpilsētas mērs, Baltijas jūrā ieradīsies nākamajā mēnesī. Nekas no tā visa nenotiek bez Latvijas valdības konkrēta akcepta. Par kādu “ziemeļatlantisku vilšanos” te varētu būt runa?
Protams, J. Urbanovičs pārstāv politisku spēku, kurš savas līgumattiecības ar Krievijas diktatora varas partiju nav lauzis joprojām, lai arī visai pasaulei ir pietiekami skaidrs, ka minētie “mazie zaļie vīriņi” nāk tieši no Krievijas federācijas karaspēka. Viņdien pat cars Vladimirs kādā televīzijas raidījumā beidzot atzina, ka Krimas gadījumā tieši tā tas arī bija. Tiesa, viņš joprojām apgalvo, ka Austrumukrainā dažādas celtnes sagrābušie “mazie zaļie vīriņi” esot “pašaizsardzības spēki,” bet gan jau pēc pāris nedēļām viņš atzīs, ka arī šajā gadījumā viņš melo. Taču Saeimas deputātam apgalvot, ka Latvija šajā kontekstā pret NATO nedemonstrē adekvātu “cieņu”? Var jau būt, ka parlamenta opozicionārs neko citu nevar apgalvot, bet tomēr – prātiņ, nāc nu mājās!
Jo patiesība te tomēr ir viena un vienīga. NATO līguma 5. panta garantijas ir pietiekami konkrētas. Ukrainas gadījumā J. Urbanovičam varbūt ir daļēji taisnība, ka “jeņķi ne pirksta nepakustinās,” bet tikai tādā gadījumā, ja runa ir par konkrētu militāru iesaistīšanos. Taču no tā absolūti neizriet, ka “jeņķi” šajā kontekstā nedara neko. Jau aprīļa sākumā ASV Kongress ar lielu balsu vairākumu Ukrainai apstiprināja miljardu dolāru vērtas aizdevumu garantijas, kā arī lēma par ASV karakuģa nosūtīšanu uz Melno jūru. Piedevām, “jeņķi” ir apstiprinājuši sēriju sankciju pret Krievijas amatpersonām un skaidri pateikuši, ka tālāka uzbrukuma gadījumā pret pašu Ukrainu, tās kļūs vēl jo stingrākas. Vakar ASV viceprezidents Džo Baidens ieradās Kijevā, lai paustu atbalstu Ukrainas valdībai. Tā nu nav “pirksta nepakustināšana.”
Savukārt, ja runa ir par mūsu valsti, tad NATO atbalsts ir uz delnas redzams, un Ziemeļatlantijas aliansē tomēr nekas nenotiek bez “jeņķu” akcepta. Tie tomēr būs konkrēti amerikāņu zaldāti, kuri rīt te ieradīsies, tas ir konkrēti amerikāņu karakuģis, kas dodas Melnās jūras virzienā u.tml. Un tāpēc J. Urbanoviča apgalvojums, ka NATO savu atbalstu mūsu valstij pierādītu tikai tādā gadījumā, ja Rietumi ar visiem iespējamiem līdzekļiem piespiestu Krieviju pamest Krimu un nodrošinātu “Kijevas pašreizējās varas kontroli pār visu valsti tās agrākajās robežās,” ir vienkārši muļķīgs. NATO savu atbalstu jau pierāda un turpinās tā darīt neatkarīgi no tā, ka kāds mazpilsētas mērs un bariņš krievu ultranacionālistu uzskata, ka tā nevajag darīt. Šis ir brīdis, kad visai Latvijas tautai vajag būt milzīgi pateicīgai par to, ka pagājušās dekādes vidū mūsu valdība Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vadībā bija pietiekami vieda, lai izdarītu visu, kas bija nepieciešams, lai mūsu valsts varētu pievienoties pasaules varenākajai militārajai aliansei. Un tieši tas pats ir sakāms par to, ka NATO aviācijai, kura patrulē mūsu debesīs, tagad pievienosies, kā to saka J. Urbanoviča minētie “jeņķi,” “zābaki uz zemes.” Nudien, V. Zatlera vārdiem runājot, ir jābūt “Krievijas aģentam,” lai apgalvotu, ka tas ir kaut kas slikts.
