Protams, es mazliet pārspīlēju, bet runa ir par Ziemeļkoreju, un pašreizējā diktatora tēvs nemaz nebija kautrīgs attiecībā pats uz sevi.
Viņa “biogrāfijā” uzzinām, ka brīdī, kad viņš piedzima, debesīs parādījās jauna zvaigzne vai pat zvaigznājs. Staigāt viņš iemācījās trīs nedēļu vecumā, vēl pēc piecām nedēļām viņš prata runāt. Laikā, kad viņš mācījās universitātē, viņam atradās laiks trīs gadu laikā sacerēt 1500 grāmatu, kā arī sešas operas, kuras, mums tiek apliecināts, ir “labākas par jebkurām citām operām visā mūzikas vēsturē.”
Vienu brīdi cilvēks painteresējās par golfu, pirmajā piegājienā viņa rezultāts bija 38, tajā skaitā 11 reizes viņam izdevās bumbiņu iesist bedrītē ar pirmo sitienu (salīdzinājumam, zemākais sitienu numurs, kāds zināms profesionālajā sportā, ir 55, tas 2012. gadā izdevās Reinim Gibsonam no Austrālijas). Pats jautrākais ir tas, ka atbilstoši statusam, cilvēks nekad nekakāja. Nekad. Tiesa, šis pēdējais “fakts” no viņa oficiālās biogrāfijas laikā kopš viņa nāves 2011. gadā ir kaut kā pazudis.
Vēl būtiskāk šodienas bloga kontekstā ir tas, ka Kims Džong Ils bija liels kino fans. Viņam mājās bija 20 tūkstoši video kasešu un DVD, sevišķi viņam patika šausmenes (Piektdiena, 13. datums), Rambo filmas, kā arī Hong Kongas kaujas filmas. Diktators bija sevišķi liels Elizabetes Teiloras fans, viņas filmas viņam bija visas pēc kārtas. 1978. gadā uz viņa pavēles pamata tika nolaupīts Dienvidkorejas kinorežisors un sieva aktrise, lai viņi izveidotu Ziemeļkorejas “kinoindustriju” (pēc desmit gadiem pārim izdevās aizmukt, patvērumu viņiem piešķīra Amerikas Savienotās Valstis).
Pašreizējā Ziemeļkorejas diktatora Kima Džonga Una oficiālā “biogrāfija” vēl nav sacerēta, tāpēc nezinām, vai viņa piedzimšanas brīdī debesīs parādījās varavīksnes un lakstīgalas, tāpat neko nezinām par cilvēka tualetes paradumiem. Taču zināms ir tas, ka kādu laiku viņš mācījās Šveicē un, ka viņš ir liels basketbola fans (lasītāji varbūt atcerēsies, ka pirms kāda brīža Pjongjangā viesojās pietiekami dīvainais amerikāņu basketbola spēlētājs Deniss Rodmans, kurš pēc tam paziņoja, ka viņš un Kims Džong Uns nu esot lieli draugi). Taču acīmredzot 31 vai 32 gadus vecais cilvēks (par to, kurā gadā viņš ir dzimis, domas dalās) nav kino fans, vai vismaz ne vienas konkrētas filmas fans.
Lasītāji zinās, par ko te ir runa. Jau šovasar uzzinot, ka Sony kinostudija ir paredzējusi laist klajā satīrisko komēdiju "Intervija", kurā cita starpā Kims Džong Uns iet bojā, Ziemeļkoreja sacēla lielu traci, Apvienoto Nāciju Organizācijā paziņojot, ka filma esot “terorisma” piemērs. Tuvojoties filmas paredzētajai pirmizrādei 25. decembrī, kāds iebruka Sony datorsistēmā, izvietoja skarbu brīdinājumu, ka filmu tomēr nevajag demonstrēt, nozaga milzīgu kaudzi Sony datu (un minētajā lappusē izpalīdzīgi norādīja uz linkiem, kur attiecīgā informācija tika noglabāta), un pēc tam arī paziņoja, ja kāds kinoteātris tomēr nolems demonstrēt filmu, atriebība būs skarba jo skarba. Sony momentā pazaudēja visu iespējamo mugurkaulu un no filmas palaišanas atteicās vispār.
Lieki teikt, Amerikā par to sacēlās visai liels tracis. ASV prezidents Baraks Obama paziņoja, ka varbūt "Intervija" aizskar cilvēka jūtas, taču “šis nu reiz ir cilvēks, kura jūtas ir pelnījušas aizskaršanu.” Prezidents teica, ka amerikāņiem nevajag baidīties iet uz kino, tā netieši apliecinot, ka arī viņš neuzskata, ka filmas pilnīga atcelšana ir prāta darbs. Sony pēc tam paziņoja, ka vai dieniņ, patiesībā jau nekas tā nebija domāts, uzņēmums nakti un dienu domā par “citām platformām,” kurās filmu varētu piedāvāt tautai. Katrā gadījumā es personīgi par "Interviju" pirms šī “skandāla” neko nebiju dzirdējis, taču tagad nevaru vien sagaidīt, kādu “platformu” Sony atradīs, jo nu es to filmu gribu redzēt pietiekami konkrēti. Vēl jo vairāk zinot, ka pašas Ziemeļkorejas “kinoindustrijā” ļauni amerikāņu spiegi un citi nelāgi cilvēki ir ļoti ierasti tēli.
Taču patiesībā šis stāsts nav par līdz kliņķim dīvainu diktatoru un viņa indevēm. Vēl ASV prezidents paziņoja, ka Federālais izmeklēšanas birojs (FIB) ir izpētījis un viņš, ASV prezidents, varot apliecināt, ka hakeri nebija nekādi šādi tādi hakeri, bet gan tieši Ziemeļkorejas valdības hakeri, ļoti iespējams, ar paša Kima Džong Una zināšanu, ja ne aktīvu līdzdalību.
Te vispirms jāsaka, ka datorspeciālisti par šo apgalvojumu šaubās, ne mazums tāpēc, ka valstis, kuras tāda vai cita iemesla dēļ nodarbojas ar hakeru lietām, nemēdz par to pēc tam lielīties. Tas, kas parādījās Sony mājaslapā, nepārprotami bija tāds “skaties vien, ko mēs esam izdarījuši!” variants.
Taču par to, ka valstis mūsdienās mēdz nodarboties ar tumšākiem interneta apcirkņiem kā tādiem, šaubu nav nekādu. Pirmais hrestomātiskais piemērs bija vīruss, kurš būtībā paralizēja Irānas centienus, izveidot kodolieroci, un, lai arī oficiāli tas nekad nav atzīts, ir ļoti daudz iemeslu domāt, ka to noorganizēja Izraēla un/vai ASV. Pēc tā dēvētajiem “bronzas zaldāta” nemieriem Tallinā pret Igauniju tika vērsts masīvs kiberuzbrukums, par kuru, tāpat neoficiāli, bet pietiekami skaidri ir zināms, ka tas nāca no Kremļa, ja ne tieši no Sarkanā laukuma, tad katrā gadījumā ar tā zināšanu un svētību. Ne mazums tāpēc tieši Igaunijā patlaban darbojas NATO Kiberdrošības izcilības centrs.
Te būtībā ir divas lietas. Pirmkārt, mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir ne viens vien režīms, kas ir visnotaļ neparedzams. Mums, protams, tuvāka ir Krievija ar tās galīgi neprognozējamo vadoni. Ziemeļkoreja ir vēl trakāks eksemplārs. Jau ļoti sen tā dzīvo gandrīz pilnīgā izolācijā, pēdējā laikā pat senā draudzene Ķīna ir sākusi no tās novērsties. Nelaime, protams, ir tāda, ka Ziemeļkorejai nepārprotami ir vismaz pāris kodolieroču un iespēja saražot vēl kādus. Tikpat saprotams, pati jau tā to neizdarīja, tur gandrīz noteikti “palīdzēja” viena vai abas no šajā rindkopā minētajām valstīm, taču tāda nu tā situācija ir. Ziemeļkoreja pēdējo gadu laikā ir demonstrējusi absolūtu gatavību iesaistīties zema līmeņa konfliktos ar kaimiņvalstīm, tā ir palaidusi vairākas vidējas distances raķetes, un neviens nevar pateikt, vai Kima Džonga Una prātā nav vēl kaut kas trakāks, tieši tāpat, kā neviens nevar pateikt, ko tālāk plāno darīt Vladimirs Putins.
Un, otrkārt, te kārtējo reizi ir redzams, ka internets tomēr nav viennozīmīgi pozitīva lieta. Tas pats Sony jau sen ir cīnījies pret to, ka tā filmas ātri vien nonāk internetā, kur katrs, kuram nav slinkums, tās var nopumpēt pēc patikas. Vēstīts, ka arī kinostudija šajā kontekstā ir nodarbojusies ar hakeru lietām. Taču brīdī, kad ar to sāk nodarboties veselas valstis un valdības, kuru rīcībā tomēr ir neizmērojami plašāki resursi nekā jebkuram no mums, process ieiet vēl augstākā līmenī, un īsti ērti nevaram justies neviens. Ne tāpēc, ka mazais dīvainais vīrelis Pjongjangā ir sašutis par filmu. Tāpēc, ka tas liecina, ka arī interneta vidē var notikt vistrakākās lietas.
