Kārlis Streips: Lasīšana

Piektdien laikrakstā "Diena" ir informācija un arī komentārs par visnotaļ satraucošu fenomenu, proti, kādā pētījumā konstatēts, ka 15 gadus vecu jauniešu starpā mūsu valstī gandrīz trešā daļa vispār nelasa grāmatas, bet 26% - pusstundu vai mazāk lasa katru dienu. Tiesa, pētījums veikts 2009. gadā, bet nav iemesla domāt, ka situācija laikā kopš tā laika ir uzlabojusies. Droši vien, ka tā ir pasliktinājusies.

Iemesls tam nav ar uguni meklējams. Mūsdienās visdažādākā veida izklaide sit ļoti, ļoti augstu vilni, pirmkārt tas sakāms par internetu. Protams, arī internetā mēs lasām, bet, pirmkārt, internetā reti kad kāds kaut ko rediģē un tāpēc par valodas kvalitāti var būt pietiekami daudz jautājumu, un, otrkārt, diez vai jaunieši internetā meklē Gētes vai Brigaderes darbus. Drīzāk jau tenkas, informāciju par diskotēkām u.tml.

Šī ir visai traģiska situācija. Tālajā 1981. gadā amerikāņu autore Frana Lībovitza esejā „Padomi pusaudžiem" rakstīja viedus vārdus: „Pirms tu runā, padomā. Pirms tu padomā, lasi. Tas tev ļaus domāt par kaut ko tādu, ko tu pats neizdomāji, un tas ir gudri jebkurā vecumā, bet it īpaši 17 gadu vecumā, kad pastāv vislielākās briesmas, ka tu nonāksi pie kaitinošiem secinājumiem."

Es šim paziņojumam liktu klāt vēl vienu domu, proti: „Tas tev arīdzan dos valodas izjūtu, un tas ir gudri jebkurā vecumā, bet it īpaši tad, kad esi jaunietis un tev vēl visa dzīve un karjera ir priekšā." Vēl jo vairāk tas sakāms par lauciņu, kurā es darbojos, tātad – žurnālistikā.  Kā esmu rakstījis citreiz, ar katru gadu studentu valodas zināšanas samazinās, tas redzams ziņu materiālos, kādus tie raksta.  Protams, tas nav sakāms par visiem, bet izpratne par pieturas zīmju izvietošanu, garumzīmēm, teikuma struktūru u.tml. bieži vien ir visai zemā līmenī, man nākas ar nopūtu studentiem teikt - ja viņi to neiemācījās pamatskolā, tad universitātē mēs vairs neko daudz tur nevaram darīt, ja nu vienīgi labot darbus un norādīt uz kļūdām.  Taču valstī, kur ievērojams procents cilvēku runas valodā neprot atšķirt vārdus „ka" un „kad," diez vai pat ar to ir daudz līdzēts.

Par lasīšanu es studentu kontekstā runāju galvenokārt tāpēc, ka profesionāli rakstītas grāmatas dod valodas izjūtu, kāda ikdienā nav par visu varu sastopama. 

Tā, piemēram, Edvarts Virza bija nepārspējams lauku idilles aprakstīšanā (lai gan atzīstos, ka man viņa „Straumēni" vienmēr ir likušies visai garlaicīgi, jo ar viena koka aprakstīšanu autors var aizrauties vairāk nekā šķiet nepieciešams).  Anna Brigadere rakstīja brīnumskaistus darbus par bērnību, tāpat to darīja Jānis Jaunsudrabiņš un daudzi citi.

Otrkārt, lasīšana cilvēkam atver pasauli.  Jā, to pašu dara arī internets, kas pasauli ir padarījis maziņu jo maziņu, bet grāmata tomēr ir cits zvērs.  Tā ir daudzreiz rūpīgāk pārdomāta, nopulēta un izrediģēta.  Tiesa, var jautāt, cik bieži Latvijā kāds raksta daiļliteratūru vai prozas darbus, kas konkrēti domāti pusaudžiem.  Konkrēti nezinu, bet nešķiet, ka tādu darbu ir īpaši liels skaits.  Angļu valodā tas tā nav, bet droši vien visai ierobežots ir to vidusskolnieku skaits, kuriem angļu valoda ir tādā līmenī, lai tajā lasītu grāmatas.

Man pašam lasīšana ir kā ēst un elpot.  Mana nelaiķe mamma uzauga ģimenē, kurā bija tikai meitas. Kad piedzimu es, viņa tā īsti nezināja, ko ar puiku iesākt, un tāpēc mani mācīja.  Lasīt es pratu knapi trijos gados.  Ar lielu smeķi lasīju Jāņa Širmaņa grāmatas par suni vārdā Kriksis, par nebēdnīgajiem trušiem Pauku un Šmauku u.c.  Mamma bērnu žurnālā „Mazputniņš" rakstīja sēriju par begemotiem Helgu un Helmūtu.  Lasīju Brigaderes „Dievs. Daba. Darbs."  Kaifoju par pasaules labāko Karlsonu un Emīlu ar viņa daudzajiem nedarbiem.  Jau 11 vai 12 gadu vecumā ar lielu baudu izlasīju Aleksandra Grīna triloģiju par trīs jātniekiem, kā arī viņa „Nameja gredzenu" (kurā cilvēka spīdzināšanas ainas ir attēlotas tik detalizēti, ka radās domas par to, vai autors gadījumā nebija sadomazohists).  Tad vēl Rūdolfs Blaumanis ar saviem velnēniem un vēlāk ar Andriksonu un ļaudīm uz ledus.  Mans nepārprotami mīļākais autors bija Anšlavs Eglītis, arī viņš bija nepārspējams valodas meistars, it īpaši personvārdu darināšanā, un viņa „Bezkaunīgie veči," „Homo novuss", „Līgavu mednieki" ir absolūti šedevri. 

Mūsdienās lielākoties lasu angļu valodā, jo, pirmkārt, mūsdienās ir tāds iestādījums, kā Amazon.com, kur var nopirkt visu pēc kārtas, un, otrkārt, angļu valodā nepārprotami ir daudz lielāka izvēle. 

Taču, kad kaut kur dodos, grāmata vienmēr ir somā, ja nu kaut kur būs jānosit kāds laika sprīdis.  Lasu, kad ēdu (zinu, ka vecmāmuļas mēdz uzskatīt, ka tā nevajag, bet Dievs ar vecmāmuļām – parasti lasu viens un blenzt uz sienu vai ēdienu nav nekādas vajadzības).  Katrā ziņā man mājās grāmatu plaukti ir piebāzti līdz pēdējam.  Pēdējo reizi, kad biju Štatos, tur bija veikals, kas pirka „lietotas" grāmatas, Latvijā tādu nezinu.

Katrā ziņā, te ir jautājums pirmkārt jau vecākiem.  Ja tie bērnam neiemāca lasītprasmi un, galvenais, lasīt prieku, tad diez vai skola ar obligāto literatūru tur daudz spēs līdzēt. 

Tāpēc vecāki, kas lasāt šo tekstu, māciet saviem bērniem lasīšanu! 

Tas nav neiespējami arī trīs vai četros gados, un tādā gadījumā bērns, skolas gaitas sākot, jau būs saviem vienaudžiem priekšā.  Bet par visu vairāk ceru, ka bērns grāmatās atradīs to brīnumaini plašo pasauli, kāda ir mums visapkārt.   Ķerieties klāt!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti