Taču brīvdienās situācija krasi mainījās. Šorīt starptautiskajā interneta enciklopēdijā ”Wikipedia" V.Janukovičs jau bija aprakstīts ar vārdiem „bijušais prezidents”. Jā, Ukrainas parlaments viņu padzina no amata, un pats prezidents nekavējoties aizmuka. Izsludināta viņa meklēšana, jo pagaidu valdība ir paziņojusi, ka policija V.Janukoviču vēlas apsūdzēt masu slepkavībā. Tāpat no cietuma tika atbrīvota kādreizējā valsts premjerministre Jūlija Timošenko – tā pati, kuras atbrīvošanu pieprasīja Eiropas Savienība laikā, kad vēl bija sarunas par asociācijas līguma parakstīšanu ar Ukrainu. Varam atcerēties, ka tieši V.Janukoviča piepešais lēmums no līguma atteikties par labu aizdevumam un citiem labumiem no kaimiņvalsts Krievijas izraisīja novembra protestu vilni.
Situācijā bija arī savi savdabīgie elementi - prezidentam atkāpjoties, pazuda arī tie cilvēki, kuri sargāja viņa rezidenci.
Ukraiņi, apmeklējot prezidenta rezidenci, konstatēja, ka V.Janukovičs, par spīti savai mērenajai mēnešalgai, dzīvoja karalim piemērotā rezidencē, ar zeltītu santehniku un citām "ekstrām". Līdzīga dzīvesveida raksturojošus apstākļus ukraiņi atrada arī bijušā valsts ģenerālprokurora mājā. Lūk, kā ir dzīvojušas Ukrainas vadošās amatpersonas! Žurnāls „The Economist” par šo tēmu šonedēļ trāpīgi rakstīja, ka Baltijas valstis PSRS sabrukumu uztvēra kā iespēju veidot demokrātiskas valstis, savukārt citur bijušajā Padomju Savienībā jaunie līderi to uzskatīja par iespēju valsti vienkārši izlaupīt. Tiesa.
Tomēr galvenais jautājums tagad ir par to, kas notiks tālāk – ne tik daudz domājot par V.Janukoviča, kā par pašas Ukrainas likteni. Pirmkārt, jākonstatē, ka nekur nav pazudusi Krievijas vēlme Ukrainu saglabāt savā redzeslokā. Vakar Eiropas Savienības ārpolitikas komisāre paziņoja, ka tūdaļ atsāksies sarunas par to, kā Ukrainu ciešāk piesaistīt ES, un Krievija nekavējoties atbildēja, ka tādā gadījumā Maskava paaugstinās importa tarifus Ukrainas precēm. Uz brīdinājumiem no ASV par Krievijas karaspēka iespējamo ievešanu Ukrainā, Krievijas Ārlietu ministrija atcirta, ka Amerikai pašai vajagot domāt par bruņoto spēku neizmantošanu. Vēl ministrija apgalvoja, ka „opozīcija būtībā ir sagrābusi varu Kijevā, atteikusies no atbruņošanās, un turpinājusi likt likmes uz tālāku vardarbību”.
Par cara Vladimira režīma melīgo raksturu varam nebrīnīties, taču ir skaidrs, ka Rietumu pasaule atbildi nepaliks parādā.
Gan Amerika, gan Lielbritānija jau ir paziņojušas, ka tās ir gatavas Ukrainai sniegt finansiālu palīdzību, lai kaut daļēji atsvērtu Maskavas solītos labumus. Tāpat Krievijas neapmierinātība diez vai atturēs Briseli no tālākām sarunām ar Kijevu, tostarp, par asociācijas līgumu. Laiks rādīs, kas šajā ziņā notiks tālāk.
Taču vēl aktuālāks ir jautājums par to, kas Ukrainu vadīs turpmāk. Ir skaidrs, ka drīz Ukrainā būs ārkārtas prezidenta vēlēšanas, nav ne mazāko šaubu, ka tas būs process, kurā Krievija ne mirkli nevilcināsies iejaukties, tāpat, kā tā to darīja pirms 10 gadiem, kad tas pats V.Janukovičs uzvarēja starptautiski nosodītās vēlēšanās, tā izraisot tā dēvēto Oranžo revolūciju, kuras rezultātā par prezidentu kļuva Viktors Juščenko. Nepārtrauktā stīvēšanās starp viņu un iepriekš minēto J.Timošenko noveda pie tā, ka valdības darbs kļuva teju vai neiespējams, un 2010. gadā V.Janukovičam izdevās iegūt prezidenta amatu.
Šķiet, ka J.Timošenko gatavojas piedalīties gaidāmajās vēlēšanās. Viņa ir teikusi, ka nevēlas uzņemties jaunas valdības vadīšanu kā premjerministre, un vairāki apskatnieki uzskata, ka viņa, iespējams, vēlas kļūt par prezidenti.
Nav šaubu, ka viņas notiesāšana bija vairāk politiski, ne juridiski motivēta, taču arī Jūlijas Timošenko kandidatūra nav viennozīmīgi vērtējama. Viņa pārstāv veco un ķildīgo politisko iekārtu, un ļoti iespējams, ka ir pienācis laiks kāda cita ievēlēšanai.
Kurš tas varētu būt? Viens no redzamākajiem opozīcijas līderiem ir leģendārais bokseris Vladimirs Kļičko, bet ko bokseris zina par valsts vadīšanu (starp citu, Krievijā to pašu var jautāt par tikpat leģendāro šahistu Gariju Kasparovu)? Jāpiebilst, ka Ukrainā ir pietiekami daudz oligarhu, un, lai arī jādomā, ka vismaz daži no viņiem labprāt kļūtu par valsts pirmo personu, tas, šķiet, nebūtu uzskatāms par veiksmīgāko risinājumu.
Tāpat vērā ņemams ir apstāklis, ka Ukraina savā ziņā ir kā divas valstis vienā.
Ir Rietumukraina, kas ir tendēta uz Rietumiem un Austrumukraina, kuru vairāk apdzīvo krievi un kura droši vien labprātāk paliktu Krievijas ietekmes zonā. Ja ukraiņi ievēlēs rietumnieciski tendētu prezidentu un parlaments veidos tādu pašu valdību, tad nemiers lielā sabiedrības daļā noteikti būs ievērojams. Šoreiz izdevās izvairīties no atklāta pilsoņu kara, bet nav jau tā, ka V.Janukoviča pazušana no skatuves visu tautu ir apvienojusi. Piedevām, Kremlim ārpus visas propagandas Ukrainā ir pietekami konkrētas intereses, it īpaši domājot par Krimas pussalu, kur Krievijai ir masīva jūras spēku bāze. Ja visa Ukraina, Krimu ieskaitot, kādreiz kļūs par Eiropas Savienības (un, kas zina, varbūt arī NATO) dalībvalsti, šīs bāzes nākotne nonāks zem lielas jautājuma zīmes.
Atliek cerēt, ka pie valsts stūres kā nākamie stāsies pietiekami viedi cilvēki. Ukraina nepārprotami ir Eiropas sastāvdaļa un, ja arī ir pietiekami daudz jautājumu par to, vai ES vēlas savā saimē uzņemt tik milzīgu valsti, tai pienākas viss iespējamais civilizētās pasaules atbalsts. Taču tikai tādā gadījumā, ja nākamā valdība būs gatava, pirmkārt, ierobežot prātam neaptveramo korupciju, kura V.Janukovičam ļāva saraust milzīgo bagātību, un, otrkārt, tomēr atteikties no pārāk ciešajām saistībām ar Maskavu. Tas nebūt nav garantēts, bet "turēsim visi īkšķus". Vēl viena eiropeiski orientēta kādreizējā PSRS republika tomēr būtu pozitīvi vērtējama.
