Te nu kārtējo reizi ir redzama pašreizējā Krievijas režīma indeve - pārrakstīt vēsturi. Par kādu gan referendumu varēja būt runa īsi pēc Staļina nāves arī tad, ja viņa pēctecis Hruščovs vismaz uz brīdi izskatījās mazliet mērenāks? PSRS vadoņiem sabiedrības uzskati neinteresēja nemaz, vēlēšanas bija labākajā gadījumā viltotas, un tas pats arī ir sakāms par tiem dažiem gadījumiem, kad valstī tika veikta kāda aptauja (atcerēsimies, piemēram, ka "referendumā" par PSRS saglabāšanu Latvijā drīkstēja piedalīties arī visi tie PSRS karaspēka pārstāvji, kuri attiecīgajā brīdī šeit bija dislocēti). Katrā gadījumā ir pilnīgi skaidrs, ka arī likumprojektā minētā Augstākā Padome nebija nekas cits, kā klēpja sunītis lēmumiem, kuri tika pieņemti krietni vien augstākā līmenī. Piedevām, likumprojekta autori zināmā mērā melo, jo par jautājumu balsoja Krievijas PSR Augstākā Padome, kā arī Ukrainas PSR Augstākā Padome. Vēl piedevām, centrālā valdība pāris dienas pēc attiecīgā dekrēta grozīja PSRS konstitūciju, kurā pirms tam bija teikts, ka nudien tādi lēmumi ir jāpieņem plašākā ziņā. Tas, protams, bija nesmuki, bet katrā gadījumā arī toreiz tas attiecīgo lēmumu "leģitimēja."
Te nu ir manāma ne vien vēstures pārrakstīšana, bet arī laba deva liekulības. Putina Krievija ir darījusi visu iespējamo, lai "reabilitētu" padumjo projektu, kuru sauca par Padomju Savienību. Pat Staļins ir zināmā mērā reabilitēts. Vai tagad kāds grib teikt, ka toreizējie valsts vadītāji kļūdījās? Vai arī mums būs saprast, ka neviens no viņiem nekļūdījās, izņemot tajos gadījumos, kad attiecīgie lēmumi mūsdienu Krievijas bosiem rada niezi?
Protams, šis nav vienīgais solis, kādu Krievijas politikāņi ir spēruši savos centienos "pierādīt," ka Krimas aneksija nebija nekāda aneksija. Lasītāji atcerēsies, ka pirms kāda laiciņa pats cars Vladimirs nāca ar nudien murgainu runu par to, ka Krima krieviem ir ļoti nozīmīga, jo tur savulaik it kā kristīts kaut kāds cilvēks, kuru cars uzskata par Krievzemes lielo dibinātāju u.tml. Cilvēks pat nekautrējās nolaisto apgabalu salīdzināt ar svētvietu. Viss process, kādā Krima atkal nonāca Krievijas ķetnās, bija baltiem diegiem šūts.
"Referendums" nekāds referendums nebija, jo tas notika pagalam mīklainos apstākļos, piedevām ļoti lielā mērā zem Krievijas algotņu stobriem. Vienu mirkli pēc "referenduma" internetā parādījās dokuments, kurā bija runa par tā patiesajiem rezultātiem. Tikpat ātri tas atkal pazuda (un jādomā, ka "pazuda" arī tas drosmīgais cilvēks, kurš bija uzdrīkstējies to ievietot tīmeklī), un pēc tam kārtējo reizi mums tika pavēstīts, ka "referendumā" ir piedalījušies teju vai visi pēc kārtas, un "par" ir bijuši vēl teju vairāk nekā visi pēc kārtas. Gluži kā PSRS, kad tā rīkoja savas pagalam fiktīvās "vēlēšanas." Toreiz minētajam interneta incidentam līdzīgs notikums bija brīdī, kad TASS vēlēšanu "rezultātus" paziņoja, vēl pirms visi iecirkņi bija slēgti.
Ko īsti Krievijas Federācijas palāta ar šo lēmumu vēlas panākt? Protams, ja reiz tam savu svētību ir devis pats cars un tētiņš, tad nav šaubu, ka likumprojekts izzēģelēs cauri Krievijas parlamentam kā ātrlaiva un cars to parakstīs. Vai no tā izriet, ka kaut viena no tām pasaules valstīm, kurām robežu vardarbīga maiņa 21. gadsimta Eiropā (un tomēr nešaubīsimies ne mirkli, ka Krimas okupācija tomēr bija vardarbīgs pasākums) nav pieņemama, piepeši teiks "aha! Jā, acīmredzot sākotnējais lēmums bija neleģitīms, un tāpēc tagad viss ir OK?" Protams, ka ne. Acīmredzot šis ir process kurš kārtējo reizi ir tēmēts iekšpolitiskā virzienā, lai krievu tauta redz, ka mūsdienu valdnieki var paskaidrot, kāpēc 1954. gada pieņemtais lēmums nu visiem krieviem pēc kārtas ir jāuzskata par kaut ko ārprātīgu un tāpēc nekavējoties maināmu.
Lieki teikt, šis nav ne tuvu vienīgais piemērs par to, kā Krievijas Federācija pārraksta vēsturi. Visiem "zināms," ka Krievija 2. pasaules karā uzvarēja viena pati, Amerikai, Anglijai un citiem sabiedrotajiem tajā visā labākajā gadījumā bija pakārtota loma. Latvija, Lietuva un Igaunija nekad mūžā nebija okupētas, tās pašas brīvprātīgi "iestājās" brālīgajā PSRS, un "vēlēšanas," kuru rezultātā attiecīgo republiku pārstāvji nāca ar šo "lūgumu," arī bija pilnīgi leģitīmas. Mūsdienās Kremļa variantā visa Ukrainas valdība ir "fašisti." Sīrijas valdnieks neko sliktu nedara. Amerikāņi ir vainojami pie visām pasaules likstām pēc kārtas. Un tā tālāk un tā joprojām. Vēsture, protams, nav daiļliteratūra, kuru var rediģēt pēc labpatikas, bet Krievija acīmredzot to nesaprot un arī nesapratīs.
Šajā kontekstā sakāmas divas lietas. Pirmkārt, tas ir vēl viens iemesls, kāpēc mūsu Valsts prezidents smagi kļūdīsies, ja viņš pieņems cara ielūgumu uz 9. maija "Uzvaras dienas" svinībām. Krievija acīmredzot ir gatava darīt absolūti visu ko, lai leģitimētu savu barbarisko un huligānisko uzvedību savā "interešu telpā," un Eiropas Savienības prezidējošās valsts prezidenta klātbūtne minētajā pasākumā būtu labākajā gadījumā divdomīga. Lai Andris Bērziņš paliek mājās.
Bet, otrkārt, ir arī kaut kas tāds, uz ko šodien norādīja kolēģis Māris Antonevičs "Latvijas Avīzē", proti -- tieši ar tādu pašu prezidija lēmumu 1944. gada augustā Abrene tika pievienota Krievijai. Interesanti, vai kāds Krievijas Federācijas padomei ir pajautājis, vai 1954. gada lēmuma pasludināšana par neleģitīmu un tāpēc par spēkā neesošu kopš tā pieņemšanas brīža nozīmē, ka tas pats arī būtu sakāms par 1944. gada lēmumu, kurš tika pieņemts precīzi tādā pašā veidā? Nav grūti uzminēt, ko Federācijas padome par to teiktu, lai arī cik liela juridiska un vēsturiska žonglēšana tāpēc būtu vajadzīga. Bet pajautāt droši vien tomēr nenāktu par sliktu. Jo kaut kādā brīdī arī Krievijai būs jākļūst par normālu un civilizētu valsti. Patlaban tā ir ļoti tālu no tā. Federācijas padomes likumprojekts to attālina vēl mazliet tālāk.
