Savdabīgi un interesanti, ka laikraksta atvērumā turpat blakus šim apgalvojumam ir bilde, kurā ir redzama pavisam smaidoša veselības ministre Ingrīda Circene, tiesa, ar parakstu zem attēla, kurā teikts „Veselības ministrei Ingrīdai Circenei nav izdevies pārliecināt ārstus par iecerētajām reformām”, bet ne par to šis stāsts. Salīdzināt Latvijas Republikas ministri ar nacistu galveno propagandistu? Vai, dieniņ! Tā vien šķiet, ka te būtu viela goda un cieņas aizskaršanas prasībai tiesā, jo tas nu ir apgalvojums, kas ir visnotaļ tālu no pieklājības, un tas ir ļoti maigi teikts.
Runa te ir par Veselības ministrijas bīdītajām reformām ģimenes ārstu jomā, tajā skaitā par domu, ka veselības aprūpes jomā varētu diferencēt starp nodokļu maksātājiem un nemaksātājiem, kā arī stingri nosakot, ka cilvēks, kas trīs gadu laikā neapmeklē ģimenes ārstu profilaktiskajai pārbaudei, varētu tikt atskaitīts no attiecīgā ārsta pacientu saraksta. Ģimenes ārsti par šo lietu ir sacēluši lielu brēku, tajā skaitā solot, ja Saeima attiecīgās pārmaiņas akceptēs, tad vispirms tie aicinās Valsts prezidentu tās neizsludināt, bet, ja arī tas neizdosies, tie vāks parakstus, lai par jautājumu rīkotu referendumu.
Acīmredzot tiesībsargs ir stingri nostājies ārstu un nevis ministrijas pusē. Ministrijas pārstāve viņdien attiecīgajā Saeimas komisijā bilda, ka ģimenes ārsti atsevišķus jautājumus vienkārši nav pareizi sapratuši, un acīmredzot laiks rādīs, ko lems komisija un pēc tam parlaments.
Taču - kā vērtēt to, ka tiesībsargs ministrijas viedoklī saskata Gebelsa cienīgus vaibstus?
Minētajā intervijā patiesībā daudz vairāk runa ir par vienu no „Latvijas Avīzes” lielajiem jājamzirdziņiem, proti, izglītības sistēmu mūsu valstī. Arī šajā jomā Jansons ir itin kareivīgs. "Saskaņas centrā" esot trīs „lieli bļāvēji” attiecībā uz skolu lietām – „Pimenovs, Cilēvičs, kurš gan iebilst inteliģenti, un Krivcova”. Skatoties, ko par šo lietu raksta Latvijas krievvalodīgās avīzes, „jābrīnās, kā vispār iespējams kaut ko tādu publicēt!” Latvijas Cilvēktiesību centrs „nekaunas uzdoties par plašas sabiedrības daļas interešu pārstāvi”. To pašu var teikt par „Providus”. Un vēl – „kāpēc gan nevarēja iedot labklājības ministru SC, lai nebūtu runas, ka partija, par kuru balsojusi trešdaļa Latvijas tautas, gadiem ir atgrūsta no varas”, jo SC deputāti „ir Latvijas pilsoņi, par kuriem balsojuši arī Latvijas pilsoņi. Nav jau jādod Iekšlietu vai Tieslietu ministrija”.
Te nu tiesībsargs acīmredzot ir nolēmis komentēt konkrēti politiskās lietas vēlēšanu kontekstā, un diez vai tas ir tā dēvētā ombudsmena pienākums.
Tāpat diez vai cilvēkam, kura likuma noteikto pienākumu skaitā ir „sekmēt vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu un jebkāda veida diskriminācijas novēršanu” ir pienācīgi valdības ministri salīdzināt ar nacistiem.
Taču, no otras puses, varam atcerēties pašreizējā tiesībsarga priekšteci, kurš darbā bija tik pasīvs, ka darbiniekiem droši vien ik pa brīdim bija jāpieliek spogulis pie mutes, lai pārliecinātos, ka cilvēks nav nolicis karoti. Jansona gadījumā par aktivitātes līmeni nav ko šaubīties. Tiesa, reizēm viņš mazliet iebrauc auzās, piemēram, paziņojot, ka valstij ir pienākums apmaksāt pilnīgi visu, kas ir vajadzīgs bērnam, kad viņš iet skolā, bet to darīt veidā, kas skolām nebūt nebija pilnīgi saprotams. Tāpat tiesībsargs varētu būt krietni aktīvāks seksuālo minoritāšu jautājumos, lai gan paldies viņam par atzinumu minētajā intervijā, ka - „ja aicina kādu piekaut, tas ir aicinājums uz vardarbību un tas ir sodāmi” (tas atbildot uz „LA” granda Krustiņa atziņu, ka radikālais aktīvists Lindermans latviešus un nelatviešus vēlas tuvināt ar domu „sitīsim homoseksuālistus kopā”).
Taču, kopumā ņemot - Jansonam runājot par dzīvi Latvijā, ir pilnīga taisnība, lūk, kādā atzinumā: „Labklājības joma tāpat ir tā nolaista… Pēdējos gados labklājības politika ir piesmējusi pensionārus un cilvēkus ar ļoti zemiem ienākumiem. Faktiski par viņiem ņirgājas. Valsts garantētais minimālais ienākums ir 35 lati! Kas tas tāds vispār ir? Mēs esam desmit gadus Eiropas Savienībā. Mēs ne tikai neesam pietuvojušies ES vidējam labklājības līmenim, bet pat atkrituši atpakaļ. Esam visnabadzīgākā valsts ES. Puse no Latvijas valsts iedzīvotājiem ir nabagi. Tas liecina, ka politiķi ir daudz lielāki nejēgas, nekā izliekas.” Jā, arī te tiesībsargs ir atradis recepti: „Tā ir vājuma pazīme, ka nevēlas sadarboties ar SC.” Jo absolūti nav skaidrs, - ja labklājības ministrs būtu SC pārstāvis, momentā pensionāriem Latvijā būtu zelta dzīve? Piedevām, ir pietiekami daudz un pietiekami konkrētu iemeslu, kāpēc SC visu laiku ir opozīcijā (tajā skaitā paša Jansona atzītais, ka Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā „darbojas arī, piemēram, Cilēvičs, kurš ļoti tendenciozi visu traktē”).
Bet ar visu to, ka Latvijas Republikas tiesībsargam neklājas pārāk dziļi līst politikas lauciņā un katrā gadījumā ir nepieņemami Circeni salīdzināt ar nacistu, ar visām rokām un kājām varu atbalstīt vēl vienu domu, kādu viņš ir paudis minētajā intervijā: „Tāpēc es politiķiem gribētu teikt: vai nevar beigt šo muldēšanu? Konkrētību, lūdzu! Vēlos redzēt reālu rīcības plānu bez laipošanas un puspatiesībām. To attiecinu gan uz izglītību, gan uz citām jomām. Jo sevišķi uz veselības aprūpi.”
Ir labi, ka valsts pārvaldē ir cilvēki, kuri tomēr ir gatavi atklātā valodā pateikt, ka ķeizars ir kails.
Kādreiz to arī darīja Ingūna Sudraba. Nav slikti, ka politiķiem kājas pie uguns tur arī tiesībsargs. Vien varbūt drusku vairāk padomāt par to, kas ir uz mēles.
