Tāpat lasītāji zinās, ka pat pirms likumā paģērētās noteikumu izstrādāšanas, kas jāveic Izglītības un zinātnes ministrijai un Valsts izglītības satura centram, vismaz viena skolotāja jau ir nonākusi grūtībās tāpēc, ka viņa vidusskolniekiem analīzei deva Agneses Krivades dzejoli "Svētīgi", kurā pavīd pa rupjam vārdiņam krievu valodā.
Šodien „Neatkarīgajā” komentētājs Bens Latkovskis raksta, ka vārdiņš dzejolī ir lietots "jēgpilni," tam var tikai piekrist, taču tas netraucēja Āgenskalna Valsts ģimnāzijas mācību daļai skolotājai izteikt "aizrādījumu". Acīmredzot kāds pasūdzējās.
Vidusskolēni nav mazi bērni. Visticamāk, viņi attiecīgo vārdu ir dzirdējuši ne reizi vien, kaut vai uz ielas, kur tas skan visnotaļ regulāri, jo šķiet, ka krievu tautībā ir arī tādi cilvēki, kuri nevar ne teikuma pateikt bez tā izmantošanas.
Savukārt Agnese Krivade ir pietiekami nopietna dzejniece, viņa ir darbojusies i Latvijā, i ārzemēs. Vienādi vai otrādi, šo situāciju attiecīgā skolotāja ir pilnīgi pareizi nosaukusi par "cenzūru". Tikpat pareizi visu Stepaņenko paģērēto "tikumības" procesu Monika Zīle laikrakstā "Latvijas Avīze" pirms pāris nedēļām nosauca par "vanckaru."
Un vēl tikpat pareizi asprātīgi cilvēki ir konstatējuši, ka acīmredzot skolās arī būs jāaizliedz Bībele, kurā cita starpā runa ir par sievieti, kura "iekarsa pret saviem jaunajiem mīļākajiem un turienes izvirtuļiem, kuriem locekļi bija kā ērzeļiem un sēklas izplūdums kā ērzeļiem" (Ecēhiēla grāmata, 23. nodaļa, un tā nebūt nav vienīgā vieta Svētajos rakstos, kurās ir runa par seksu un visu ar to saistīto).
Laiks rādīs, ko galu galā par šo lietu spriedīs minētā ministrija un minētais centrs. Neapskaužu attiecīgos cilvēkus, jo viegli nebūs nudien. Literatūra tomēr ir joma, kurā autori mēdz rakstīt visnotaļ atklāti. Katram Brigaderes stāstam par Anneli var likt pretī Čaka dzeju par prostitūtām, katram Blaumaņa stāstam par ļaudīm uz ledus pretī var likt tā paša autora stāstu par nudien nerātnajiem (un tāpēc arī "netikumīgajiem") velnēniem. Tāpat varētu turpināt. Vēl tikai piebildīšu, ka aizpērn, Saeimas deputātiem diskutējot likumprojektu par pornogrāfijas ierobežošanu, deputāte Inga Bite citēja kādu pētījumu, kurā konstatēts, ka 91 procents Latvijas tīņu internetā ir saskārušies ar pornogrāfiju. Diez vai tie būs tīņi, kuri sarks un kritīs ģībonī tikai tāpēc, ka Agnese Krivade savā dzejolī ir lietojusi vārdu, kas sākas ar "b" un beidzas ar "ģ."
Taču galvenokārt šodien gribu runāt par citu Jūlijas Stepaņenko nedarbu, kas noteikti salīdzināms ar nerātnajiem velnēniem Blaumaņa pasakā. Runa ir par plakātiem, kādus nesen Rīgā izvietoja atbalsta centrs "Dialogs". Tajos centrs aicina uz toleranci attiecībā uz četru veidu cilvēkiem mūsu vidē - tiem, kuriem ir HIV/AIDS, tiem, kuri ir invalīdi ratiņkrēslā, tiem, kuriem nav pastāvīgas dzīvesvietas, kā arī LGBT [lesbiete, gejs, biseksuāls cilvēks, transpersona] cilvēkiem. Deputātei Stepaņenko acīmredzot tieši šis pēdējais elements nepatika, jo kādi gan var būt iebildumi pret atbalstu slimniekiem, invalīdiem un bezpajumtniekiem? Pagājušajā nedēļā viņa savā „Facebook” profilā laimīga rakstīja, ka “noskaidroju, ka šis ķēzījums pazudīs no acīm jau rīt. Paldies visiem acīgajiem un paldies Domei par operatīvu rīcību.”
Sazvanījos ar Rīgas būvvaldi, kas ir atbildīga par plakātu izvietošanu pilsētvidē, tur laipns cilvēks man pateica, ka informāciju sniegs rakstiski un e-pastā. Kamēr gaidīju, sazvanījos ar pašu „Dialogu”, un tur laipna dāma man paskaidroja, ka - jā, visi plakāti ir aizvākti.
Centra pārstāve konkrēti nezināja, cik tādu bija, varbūt 100, varbūt vairāk, un man jāsaka, ka es neatceros tādu nekur redzējis. Taču viņa arī teica, ka projekts, kura ietvaros plakāti ir veidoti, ir Rīgas pašvaldības finansēts, un tāpēc “grib viņi tos, grib, negrib, tad negrib”. Acīmredzot negribēja.
Tas ir vienkārši nožēlojami. Viena dāmīte nāk ar pretenzijām, un visa Rīgas pašvaldība ieliek asti kājstarpē un atkāpjas. Protams, saprotu, ka, kaimiņvalsts diktatora iedvesmoti, Kremļa pārstāvošās partijas pārstāvji arī cenšas būt vareni “tikumīgi”.
Neesmu atradis neko, ko Rīgas saimnieks Ušakovs būtu pateicis par plakātiem, bet attiecībā uz minēto dzejoli viņš tviterī rakstījis, ka aicina Izglītības ministriju konkrēti un oficiāli pateikt, vai attiecīgos vārdus drīkst izmantot “mācību procesā” Tas būtu tas pats cilvēks, kurš pats reiz dzirdēts lietojam pietiekami skarbu rupjību krievu valodā brīdī, kad viņš, visticamāk, nepamanīja, ka tuvumā ir mikrofons. Ļoti “tikumīgi” nudien! Piedevām pieminēsim arī to, ka “tikumības” jautājumā kārtējo reizi mīļi jo mīļi rociņās ir sadevuši minētie Kremļa pārstāvji un it kā ļoti “tautiskie” garabērni no Nacionālās apvienības. Arī tas kaut ko saka par “tikumību,” lai nerunātu par “tautiskumu.”
Plakātos neviens īsts cilvēks nebija redzams, pieņemu, ka arī stāsti bija izdomāti. Geja gadījumā tur bija rakstīts: “Mani sauc Jānis, es mīlu savu draugu Kasparu. Es gribu, lai mums būtu kopīga nākotne. Mēs gribam kļūt par ģimeni un arī kļūt par vecākiem. Kaimiņš no pretējā dzīvokļa regulāri noliek pie mūsu durvīm maisiņu ar izkārnījumiem. Kāpēc?” Jādomā, ja šis stāsts būtu īsts, “Jānis” jau sen būtu sazinājies ar policiju, jo pilnīgi noteikti aprakstītā darbība vismaz būtu aprakstāma ar vārdu “huligānisms”. Savukārt par HIV/AIDS tur rakstīts: “Manai mammai ir HIV/AIDS. Mamma teica, lai nevienam to nesaku. Kāpēc?” Īstā situācijā droši vien tāpēc, ka mammai ir kauns. Uz invalīda silueta rakstīts: “Vai zināt, kā ir pa pilsētu pārvietoties ratiņkrēslā?” Bezpajumtnieks sūrojas, ka par spīti augstākajai izglītībai, nav ne pastāvīgas dzīves vietas, ne arī darba. Kopumā uz plakāta vēstīts: “Esi iecietīgs! Tavs atbalsts var mainīt dzīves.”
Jūlija Stepaņenko acīmredzot ir neiecietības pilnīgs iemiesojums. Minētajā „Facebook” profilā kāda dāma izmisusi jautāja, vai tad arī viņas vīru invalīdu, kas pārvietojas ratiņkrēslā, politiķe uzskata par “ķēzījumu”. Taču vēl daudz vairāk portāla lietotāji nāca ar citiem ieteikumiem par to, ko vajagot cenzēt, piemēram, Rīgas Biržas muzeja izstādes plakātu, Mākslas akadēmijas studentu izstādes plakātu, kā arī lielo skulptūru, kādu akadēmijas priekšā izveidojusi māksliniece Brigita Zelče-Aizspura. Tajā ir redzama (ak šausmas!) kaila sieviete.
Šāda veida svētulīgums ir pietiekami pretīgs. Daudzi mākslinieki, arī sievietes, glezno aktus. Daudzi autori raksta pikantus romānus un dzeju. Daudzās filmās ir pietiekami konkrētas ainas, kurās cilvēki lieto narkotikas, smēķē, lieto alkoholu un, jā, arī nodarbojas ar seksu. Tas ir tāpēc, ka ļoti bieži mākslinieki cenšas attēlot dzīvi tādu, kāda tā ir, nevis to, kādu acīmredzot vēlētos ieraudzīt klīrīgā deputāte un viņas domubiedri.
Vai tiešām esam nonākuši tik tālu, ka ļausim politikāņiem cenzēt mākslu? Cenzēt sabiedriskus procesus? Cenzēt izglītības procesu? Nu, nē. Un pateikšu vēl ko. Ņemot vērā to, ka Jūlijas Stepaņenko pieteiktajos likuma grozījumos bija konkrēti pateikts, ka esot jāpiedāvā tikai tāds saturs, kas atbilst “Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene,” ir skaidrs, ka kundzīte ir domājusi par bēdīgi slaveno 110. pantu, kurā pilnīgi nevajadzīgi konstitucionālā līmenī vismaz pagaidām ir noteikts, ka “valsts aizsargā ģimeni un laulību – savienību starp vīrieti un sievieti”.
Citiem vārdiem sakot, nekādas viendzimuma laulības un nu jau arī nekādu sarunu par LGBT lietām, jo arī tas acīmredzot būtu “netikumīgi”.
Un tāpēc “tikumīgajai” deputātei pateikšu lūk, ko: Jums, cienītā, ir četri bērni. Ceru, ka vismaz viens no viņiem izrādīsies esam gejs vai lesbiete. Sauciet to par karmu vai par faktu, ka Dievam netrūkst humora izjūtas, bet tādā gadījumā Jums nāksies revidēt savu pārliecību, ja vien Jūs savā “tikumībā” neesat cilvēks pilnīgi bez dvēseles.
Piedevām arī tad, ja Jums neviens no bērniem neizrādīsies LGBT cilvēks esam, Jums tepat blakus Latvijā dzīvo pietiekami daudzi LGBT cilvēki, un Jūsu acīmredzamais noraidījums arī neko labu par Jūsu dvēseli, lai neteiktu par Jūsu it kā augsti izglītotajām smadzenēm, nesaka vis. ''Dialogs'' dara fantastiski svarīgu darbu, kuru Jūs tagad esat nobloķējusi. Kaunieties, un atkārtošu jautājumu no virsraksta – vai vienreiz nepietiks?
