Piemēram, mūsu baznīcā stāv piemiņas plāksne britu karakuģim, kurš 1. pasaules kara laikā piedalījās cīņās. Tā nu lūgšanās šodien aizlūdzām par britu un par latviešu karavīriem, par Lielbritānijas karalieni un mūsu Valsts prezidentu, kā arī par vienotību un sadarbību starp Apvienoto Karalisti un Latvijas Republiku. Pieļauju, ka kaimiņos tas pats bija par britu un igauņu, vai britu un lietuviešu karavīriem, attiecīgajām amatpersonām un attiecīgajām valstīm, bet ne par to šis stāsts.
11. novembris Piemiņas svētdienai izvēlēts tāpēc, ka tieši tajā datumā 1918. gadā beidzot beidza dārdēt lielgabali un cita veida ieroči Francijas ziemeļos un Beļģijas dienvidos, kur daudzu, daudzu, daudzu mēnešu garumā abu pušu karavīri bija nīkuši un slimojuši un miruši tranšejās, kas atradās nepavisam ne tālu viena no otras. Piemiņas svētdienas simbols ir magones zieds, jo tieši magones attiecīgajā teritorijā aug plaši jo plaši. Starp citu, tas, ka arī mūsu Lāčplēša diena ir 11. novembrī, ir vēsturiska sakritība, jo pie mums attiecīgajā dienā attiecīgie procesi notika vienu gadu vēlāk, tātad – 1919. gadā.
Protams, mūsu baznīcā un, pieļauju, visās anglikāņu u.c. baznīcās šodien lielākoties runa bija par mieru, ja arī mēs pieminējām nudien šaušalīgu karu. Tāda ir Svēto rakstu centrālā vēsts. Mīli savu tuvāko. Pāvila vēstulē filipiešiem rakstīts, ka “Dieva miers, kas ir augstāks par visu cilvēku saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” Angļu valodā vārds “miers” Jaunajā derībā parādās 231, 337, 294, 206, 400, 412 vai 499 vietās, skatoties, kurš tulkojums vai versija tiek izmantots (tas, visticamāk, visvairāk liecina par to, ka dažādu tulkošanas un interpretācijas procesu rezultātā mūsdienu Svēto rakstu teksti var visnotaļ būtiski atšķirties no tā, kas sākotnēji tika rakstīts grieķu un aramiešu valodā).
Taču, manuprāt, brīžos, kad baznīcas spriež par mieru tieši kara kontekstā, telpā ir visai liels zilonis, kuru visi izliekas nepamanām, un, proti, ļoti bieži karš mūsu pasaulē mēdz notikt, tā teikt, zem Dieva firmas zīmes vai zīmola.
Tajā pašā anglikāņu lūgšanā, kurā runa ir par karalieni un prezidentiem, runa arī par kapelāniem, tātad – konkrēti par mācītājiem, kuri darbojas militārās struktūrās.
Vēl jo vairāk, ja aplūkojam to, kas patlaban darās Tuvajos Austrumos, tad ir pilnīgi skaidrs, ka tas viss notiek Dieva vārdā. Ne vien tā dēvētā Islama valsts konkrēti cīnās par kalifāta izveidošanu Allāha vārdā, Amerikas Savienoto Valstu bijušais prezidents Džordžs Bušs jaunākais (un dumjākais) jau pašā sākumā pēc 11. septembra notikumiem Amerikas reakciju pret to visu nosauca par krusta karu. Arī konfliktā starp izraēliešiem un palestīniešiem ir redzama Dieva piesaukšana, neatkarīgi no tā, vai tas ir Jehova vai Allāhs. Tepat pie mums kaimiņos Krievijas iebrukums Ukrainā nebūt nenotiek bez Krievu Pareizticīgās baznīcas svētības un aktīva atbalsta. Kādreizējais konflikts starp protestantiem un Romas katoļiem Ziemeļīrijā bija konflikts, kurā abās pusēs bija ļaudis, kuri pietiekami konkrēti bija pārliecināti, ka viņiem ir taisnība, un tātad Dievs ir viņu pusē.
Un te, lūk, šī lieta iebrauc auzās. Jo, ja reiz mēs esam pārliecināti, ka Dievs ir mūsu pusē, no tā automātiski izriet, ka Dievs nav tajā otrajā pusē. Citiem vārdiem sakot, Dievs atbalsta mūsējos, bet ne viņējos.
Ja konflikts ir starp kristiešiem un islāmistiem, vai īstais Dievs ir Allāhs vai kristiešu Dievs? Vai nav tā, ka abos gadījumos svēta pārliecība ir tāda, ka vispār ir tikai viens vienīgs Dievs? Vai tādā gadījumā Dievs ir šizofrēnisks un ar dalītu personību?
Nē. Tas ir cilvēks, kurš šādos gadījumos piesauc Dievu. Vienmēr atradīsies kāds, kas svētīs šautenes, un lielgabalus, un mašīnpistoles, un tankus, un karakuģus, un kara lidmašīnas. Vienmēr atradīsies kāds, kas svētīs zaldātus un viņu misiju. Lai Dievs iet ar jums. Lai Dievs ir ar Jums kopā. Dievs jūs sargās. Aiziet!
Manuprāt, tas ir mazliet perversi. Jā, Bībelē ir daudz karošanas, it īpaši Vecajā derībā Dievs ir dusmīgs un kareivīgs Dievs. Taču Jaunajā derībā viss ir citādi. Brīdī, kad Pēteris kalpam nocērt ausi, Jēzus viņu norāj: “Bāz zobenu makstī! Vai tad man nedzert to biķeri, ko mans Tēvs man ir nolicis?” Tā dēvētajā Kalna sprediķī Jēzus konkrēti runā par miera nesējiem, nevis par karavīriem un zaldātiem. Miera nesēji, lūk, “tiks saukti par Dieva bērniem.”
Kāds ir saskaitījis, ka laikā kopš 2. pasaules kara beigām mūsu pasaulē risinājušies 46 liela apmēra militāri konflikti. Daudzi no tiem ir universāli zināmi – karš Vjetnamā, karš Korejā, karš Afganistānā, karš Irākā. Arābi un izraēlieši. Indieši un pakistānieši. Lielbritānija un Argentīna. Maroka un Alžīrija. PSRS un Ķīna, un Ungārija, un Čehoslovākija. Kari, lai atbrīvotos no uzspiestām kolonijām. Pilsoņu kari. Var jau būt, ka karošana ir tik dziļi iesakņojusies cilvēka DNS, ka citādi nevar. Katrā gadījumā arī kristiešu baznīca kā tāda nav bez karošanas vēstures, it īpaši ja domājam par oriģinālajiem krusta kariem, kuri, kā zināms, pietiekami skarbi skāra arī mūsu teritoriju.
Taču ne velti Jēzus Kalna sprediķī runāja par miera nesējiem. Ne velti viens no desmit baušļiem pasaka, ka mums nebūs nogalināt vai, visnesenākā Bībeles tulkojuma variantā, “Nenogalini.” Nav nekāda jautājuma, ka miers ir labāks par konfliktu un karu. Bet kas to dos? Vēsturnieki Vils un Ariela Duranti grāmatā “Vēstures mācības” raksta, ka “3421 pierakstītās vēstures gadā bijuši vien 268, kuros nav bijis karš.” Visticamāk, tas liecina, ka “pierakstītā vēsture” ilgu laiku bija pierakstīta tikai attiecībā uz Eiropu, gan jau arī minētajos 268 gados kāds kaut kur karoja ar kādu. Katrā gadījumā neviens no tiem gadiem nav bijis mūsu dzīves laikā, nedz arī mūsu vecāku un vecvecāku laikā. Skumji.
Taču, ja Jēzus tik tiešām uzrastos mūsu pasaulē no jauna, neesmu nemaz pārliecināts, ka viņš priecātos par visu lielo karošanu, vēl jo vairāk - diez vai viņš īpaši priecātos par to, cik lielā mērā tas viss notiek Dieva vārdā.
Jā, Jāņa atklāsmes grāmatā ir rakstīts, ka karš būs neizbēgams pirms Jēzus otras atnākšanas, bet ja tas tomēr notiktu šodien? Svētīti ir miera nesēji. Tie ir vārdi, kas tomēr ir pietiekami aktuāli arī mums.