Citā variantā ķeizars izskatās skumīgāks, tur vēstīts, “Esmu patiess, jo nemeloju.” Pašā materiālā kā tādā Puzes ķeizaram ļauts skaidrot, ka esmu bijis apcietināts, apsūdzēts un dedzināts. (..) …” Nu, cilvēka stāstītais ir daudz garāks, bet ar to pietiks. Tāpat skaidri ir zināms, ka šis ir cilvēks, kura it kā svēta pārliecība ir, ka visa pasaule pret viņu ir sazin kāpēc sazvērējusies, jo patiesībā viņš ir tīrs kā maijpuķīte utt. Ne par to šis stāsts.
Minētā materiāla būtība ir par to, ka sociālajos tīklos nemaz nav grūti parodēt kādu citu, ja ir tāda vēlēšanās un arī tāds talants. Turpat blakus Puzes ķeizaram ir kādreizējā Latvijas Republikas pirmā lēdija Lilita Zatlere, bilde šķelmīga, apakšā rakstīts “Bez Jaunā Viļņa tomēr kaut kā garlaicīgi, neprotam mēs latvieši priecāties, neprotam.” Pieļausim, ka tā nav pati īstākā no Lilitām Zatlerēm. Pats zinu, tviterī darbojas vairākas personas ar vārdu un uzvārdu Kārlis un Streips, bet neviena no tām neesmu es. Precīzāk sakot, kaut kad sen es tur kontu izveidoju, jo tas kārtējo reizi internetā bija kaut kas jauns un inčīgs, bet ātri vien es atklāju, ka man reti kad ir sakāms kaut kas tāds, kas ir ietērpjams 140 zīmēs, un tāpēc tikpat ātri vien pārtraucu ar to nodarboties. Ja kāds mūsdienās tviterī pārstāv manu identitāti, tad tas ir bez manas zināšanas un aprobācijas.
Bet patiesībā arī ne par to šis stāsts. Materiālā autore vēstīja arī to, ka gadījumā, ja kāds tviterī par sevi atrod kaut ko ne tādu, ir veidi, kā pret to cīnīties. Lietas centrā ir jautājums par to, vai neīstais profils ir izvietots ļaunprātīgu iemeslu dēļ vai arī kā parodija. Parodija nav nekas nelikumīgs, taču internetā ir iespējams arī brutālākas lietas, piemēram, tā dēvētais “mobings,” kura ietvaros tiek uzbrukts kādam, visbiežāk klasesbiedram vai biedrei skolā. Tāpat interneta profilus var lietot noziedzīgām vajadzībām. Pieļauju, ka neesmu vienīgais, kurš kādreiz saņem vēstules no “skaistulēm,” kuras it kā ir pamanījušas manu profilu feisbukā un nu vēlas, lai es viņām uzrakstu e-pastu. Taču izrādās, ir bijis gadījums, kur arī parodijas vajadzībām izveidots profils no tvitera ir dzēsts, jo parodētā persona, izrādās, ir bijusi gana ietekmīga, lai attiecīgajam portālam uzsūtītu savus spēcīgos juristus un šoreiz, tā stāsta ietekmīgās personas pārstāvis, “cik saprotu, viņiem tur, Amerikā, bija kaut kāda sanāksme, un, tā kā vērsāmies oficiāli, lietu atrisināja ļoti ātri.”
Kura tad ir tā “oficiālā” instance, kura no Latvijas var nodrošināt “kaut kādu sanāksmi” Amerikā? Tā ir Romas Katoļu baznīca, un parodētā persona bija neviens cits kā mūsu republikas kādreizējais galvenais katolis Jānis Pujāts. Pa lielam cilvēks (vismaz man nezināms), kurš ar to nodarbojās, tā darīja labdabīgi, citēdams galveno katoli, piemēram, sakām, ka “Brīvdienās nejauši pārvērtu ūdeni vīnā. Nedēļas nogalē mēģināšu ābeci par Bībeli pārvērst.” Un “Papardes zieds sludina, ka 87% jauniešu vēlas seksu. Meklēju pārējos 13% - dibināšu nodibinājumu ‘Celibāta ķekars’." Apmēram tā. Manuprāt, gana asprātīgi.
Acīmredzot baznīckungi tā nedomāja. Minētais oficiālā katoļa pārstāvis skaidro, ka atsevišķos gadījumos neīstā galvenā katoļa profilā ir bijušas pārdomas par tēmu “priesteri un altāra zēni,” kur laikam var piekrist, ka droši vien tiem Romas katoļiem, kuriem nekad nav bijuši nekādi ne tādi sakari ar altāra zēniem, tā nav pati tīkamākā no tēmām, jo ir taisnība, ka arvien skaidrāk kļūst zināms, ka altāra zēnu ne tāda izmantošana Romas katoļu baznīcā ir bijusi īstena sērga, kas ir turpinājusies ļoti daudzu gadu desmitu garumā. Nešaubos, ka mūsu valsts galvenais katolis nekad tā nedarīja, un tāpēc var saprast, ka viņam kremt, ka kāds viņa vārdā par to diskutē internetā.
Taču galvenais Romas katoļu pārstāvja teiktajā man sanāca cits teikums, proti: “Kas bija vistrakākais – pat, ja ieraksti nebija naidīgi, tie radīja iespaidu, ka par kardināla izteikumiem var pasmieties. Tāds jau ir viltus konta mērķis – padarīt cilvēku smieklīgu. Pēc tam, kad kardināls runā ko nopietnu, visi jau veic tādu kā salīdzinājumu ar viltus kontu.”
Te sakāmas divas lietas. Pirmkārt, acīmredzot Romas katoļu baznīcas virsvaldes pārstāvji mūsu republikā mūsmāju bāleliņus uzskata par īsteniem auniem, kuriem nekad mūžā neienāktu prātā, ka internetā izvietoto tekstu “No rīta puskrēslā manīju raganu ar slotu un birstošām smiltīm. Vilku ar biķeri pa sāniem. Tikko zvanīja sētnieces dēls. Atvainojos,” nav rakstījis titulēts Romas katoļu garīdznieks, kuram karjerā ir izdevies uzrāpties līdz pat kardināla mantijai. Nudien maz ticams, ka kāds varētu padomāt, ka to nudien ir rakstījis valsts galvenais katolis, un tāpēc nu būs laiks pārrevidēt visu pārējo, ko cilvēks savā garajā mūžā ir teicis un stāstījis.
Bet vēl vairāk, kas liek Romas katoļiem domāt, ka tas, ka “par kardināla izteikumiem var pasmieties,” ir kaut kas slikts? Es personīgi esmu tendēts “pasmieties” katru reizi, kad kāds no mūsu republikas galvenajiem katoļiem (kā zināms, minēto parodēto galveno katoli tagad ir atvietojis cits, jaunāks, taču nebūt ne mūsdienīgāks vai modernāks katolis) cenšas skaidrot savu izpratni par cilvēka fizioloģiju, it īpaši saistībā ar to, kas vīriešiem un sievietēm ir starp kājām. Vai dieniņ, ko tik visu Romas katoļi gadsimtu gaitā nav izdomājuši par seksualitāti un par abortiem un par mēnešreizēm un par savstarpējām cilvēku attiecībām un par to, kurā no tiem caurumiem to puļķīti vajag stūķēt iekšā, un no kuriem caurumiem tomēr vajadzētu atturēties! Un vēl vairāk, vienmēr ir pilnīgi gatava un aprobēta teorija par to, kāpēc viens cilvēks ir naturālis un cits ir gejs. Gejam vienmēr ir bijusi teroristiska māte vai sazini kas vēl cits, kas ļauj Romas katoļveidīgajiem mierīgi ignorēt tādu jomu, kā zinātne. Par augstu intelektu to nenosaukt, taču tas nenozīmē, ka par šādām atziņām nevar pasmaidīt. Vēl jo vairāk zinot, ka ar tām mēdz nākt cilvēki, kuri vismaz pēc idejas ir celibāti un līdz ar to par kājstarpes lietām šajā kontekstā nezina pilnīgi neko.
Ir par ko pasmieties Romas katoļu baznīcā, cienīgtēvs! Vispār ir par ko pasmieties visā plašajā jomā, kuru saucam par reliģiju. Piemēram, varam pasmaidīt par tiem pasaules “kristiešiem,” kuri uzskata, ka kaut kad cilvēces laikmetā vienu brīdi pilnīgi visa pasaule bija pārklāta ar ūdeni, un vien cilvēkam vārdā Noass izdevās laikus uzbūvēt kuģīti, kurā viņš salādēja pa diviem no katra dzīvnieka uz pasaules, un tad kādu laiciņu buroja pa pasauli iekams ūdens līmenis samazinājās tik tālu, ka kļuva redzama Ararata kalna augšpuse (tā acīmredzot liecinot, ka Ararata kalns bija pats augstākais kalns no visiem). Nu, kurš saprātīgs cilvēks tā kaut kam ticēs, ja arī šogad Holivuda nolēma procesu ekranizēt ar robotiem un citāda veida mošķiem? No tā tas kļuva ticamāks? Nekļuva ticamāks.
Piedevām tieši nupat mūsu republikas provinciālajiem Romas katoļiem derētu izbāzt degunu no migas, palūkoties apkārt, un konstatēt, ka Romas katoļu baznīcas augšgalā piepeši ir uzradies cilvēks, kuram tieši patīk smaidīt un smieties un uzjautrināties. Momentā, kad viņš bija ievēlēts un parādījās uz baznīcas balkona, viņš pasmaidīja par to, kā kardināliem viņš esot bijis jāmeklē “attālākā pasaules nostūrī.” Tas ir pašreizējais pāvests Francisks, un viņš nudien ir kā svaiga ūdens malks pēc dienas tuksnesī. Atšķirībā no mūsu republikas galvenā katoļa, Francisks ir piesaistījis vienkārši pasakainu uzmanību visā pasaulē; mirklī pēc tam, kad viņš bija kļuvis par pāvestu, tviterī parādījās visvisvisādi ar viņu saistīti konti, tajā skaitā “savu” kontu izveidoja balodis, kas brīdī, kad dūmenī parādījās balti dūmi, tā apliecinot pāvesta ievēlēšanu, smuki sēdēja un pozēja uz paša dūmeņa. Konkrēti nezinu, bet nudien gribu domāt, ka Franciskam pret to nav nekādu īpašu iebildumu. Galu galā, cilvēks visu mūžu ir bijis futbola fans. Kādreiz krogā strādāja par ārā metēju. Humors ļoti noteikti viņam nav svešs.
Un tāpēc pasmaidiet, kardināla kungs! Papriecājieties arī par satīru un ironiju un parodijām, arī tad, ja Jums (tāpat kā šī bloga ievadā minētajam Puzes ķeizaram) liekas, ka Jūsu baznīca ir tik svēta un nevainīga, ka par to nudien vai nu labu vai neko. Nav nemaz tik svēta un nav nemaz tik nevainīga, un būtu jādomā, ka kaut kur sirdī Jūs saprotat, ka ļaut cilvēkiem to apsmaidīt ir viens veids, kā nodrošināt, ka viņi par to nekļūst nikni. Smaidīt vienmēr ir labāk nekā gražoties, arī tad, ja cilvēkam ir gadījies kļūt par augsti titulētu garīdznieku. Un arī tad, ja runa ir par to plašo, brīnišķīgo un, jā, pietiekami bieži arī apsmaidāmo jomu, ko saucam par reliģiju vai ticību.
Laimīgu visiem jauno gadu!
