Protams, zināmā mērā "Saskaņas" ļaudīm vajag paskatīties spogulī, lai atrastu vaininieku šajā situācijā. 2009. gadā "Saskaņas centrs" ieguva divus mandātus, un ir būtiski, ka abos gadījumos tos saņēma cilvēki, kuri šogad vai nu nolēma, vai bija spiesti kandidēt atsevišķi. SC atteicās no sadarbības ar Alfrēda Rubika Latvijas Sociālistisko partiju, tā startēja atsevišķi, savukārt Aleksandrs Mirskis izveidoja partiju ar ļoti "latvisko" nosaukumu "Alternative."
Minētie saraksti kopā saņēma 5,27% balsu, ja tie būtu bijuši kopā, tas būtu nodrošinājis vienu mandātu. Ja savukārt tos pieskaita SC 13,04%, tad sanāk 18,31. Ņemot vērā "Vienotības" nepieredzēti augsto balsu skaitu, no tā ne par visu varu izrietētu vēl viens mandāts, bet "Saskaņa" tādā gadījumā būtu bijusi otrā, ne trešā vietā. Vēl, protams, Latvijas tā dēvēto "krievvalodīgo" galā arī bija Tatjana Ždanoka ar savu Latvijas Krievu savienību (LKS). Kā zināms, viņai izdevās pārvarēt piecu procentu barjeru un iegūt atkārtotu mandātu Eiropas gaiteņos. LKS saņēma 6,38% balsu, tātad visi minētie saraksti kopā būtu saņēmuši 24,69% balsu, kas būtu apmēram tikpat, cik savulaik referendumā saņēma doma, ka krievu valodai būtu jāpiešķir valsts valodas statuss Latvijā, un ne tālu no tiem 28,61%, kādus "Saskaņas centrs" saņēma 11. Saeimas vēlēšanās.
Protams, nākamās Saeimas vēlēšanas nu vairs nav aiz kalniem, un te nu "Saskaņa" ir sprukās. 2011. gadā būtībā vienīgā alternatīva tiem, kas vēlējās balsot par nosacīti "krievu" sarakstu, bija apvienība "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL), kas vēlēšanu dienā saņēma mazāk par vienu procentu balsu. Ja šogad atsevišķi kandidēs gan LKS, gan "Alternative," gan LSP, tad tas vēlētājiem dos daudz plašāku izvēli, un te vēlreiz jākonstatē, ka Eiropas vēlēšanās šie trīs saraksti kopā savāca gandrīz 12% balsu. Droši vien vēlētāji Saeimas vēlēšanās domā par citiem jautājumiem, nekā izvēloties Eiropas deputātus, bet bīstami "Saskaņai" tas šķiet esam vienalga.
Visticamāk, tieši tāpēc "Saskaņas" līderi nu ir sākuši paziņot, ka viņi sev meklē jaunu zīmolu. Jau Eiropas vēlēšanās "Saskaņas" saraksta oficiālais nosaukums bija '"Saskaņa" sociāldemokrātiskā partija" (atkal ne gluži laba un gramatiska latviešu valoda, bet tā nu tas ir). Savukārt šajās dienās viens no apvienības veterāniem Jānis Urbanovičs ir nācis ar domu, ka "Saskaņa" nu vēloties kļūt par "modernu, eiropeisku sociāldemokrātisku partiju." A. Mamikins Eiropas Parlamentā pievienošoties ietekmīgajai Eiropas sociālistu un demokrātu progresīvās alianses frakcijai, tas "Saskaņai" palīdzēšot iekļauties plašākā sociāldemokrātiskā apritē.
Sociāldemokrātijai pasaulē ir sena vēsture. Tā veidojās Vācijā 19. gadsimta 60. gados, un sākotnēji to cita starpā iedvesmoja Kārļa Marksa idejas, lai arī Rietumeiropā ātri vien veidojās pārliecība, ka ne jau šķiru cīņa un revolūcija ir vajadzīga, lai nodrošinātu lielāku taisnīgumu. Pat pats K. Markss 1872. gadā atzina, ka "darbaļaudis savus mērķus arī var sasniegt miermīlīgā veidā, bet nebūt ne visās valstīs." Lieki teikt, tajā valstī, kurā Marksa un Engelsa domas tika ieviestas, tā teikt, pēc pilnas programmas, šķiru cīņa bija visaugstākajā vērtē, kā to ļoti labi zina tie Latvijas "budži" un "tautas ienaidnieki," kuri 2. pasaules kara laikā un pēc tam nonāca Sibīrijā, bet ne par to šis stāsts.
Mūsdienās sociāldemokrāti ir lielās politikas dalībnieki pietiekami daudzās valstīs. Brīdī, kad bruka Padomju Savienība, Sociālistu internacionāle, kurai pieder lielākā tiesa pasaules sociāldemokrātisko partiju, paziņoja, ka "sociālisti nebūt neapgalvo, ka to rīcībā ir plāni kādai galīgai un akmenī iecirstai sabiedrībai, kuru nevar mainīt, reformēt vai tālāk attīstīt. Ja runa ir par kustību, kuras centrā ir demokrātiskas pašnoteikšanās tiesības, tad vienmēr tajā būt vieta radošumam, jo katrai tautai un katrai paaudzei ir jānosaka pašai savi mērķi." Katrā gadījumā mūsdienu "sociālisti" Francijā un sociāldemokrāti Vācijā un citur ir ļoti tālu no domas par "komunisma neizbēgamo uzvaru" un visu pārējo.
Tik tālu arī attiecībā uz "Saskaņu" viss it kā būtu kārtībā, jo apvienība nekad nav aicinājusi atcelt mūsu valsts kapitālistisko iekārtu. Piedevām mūsējā tomēr ir sabiedrība, kurā sociāldemokrātiskām idejām par nabadzības samazināšanu, vienlīdzības nodrošināšanu u.tml., būtu jārod pietiekami atsaucīgas ausis. Nelaime ir bijusi ar personālijām. Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija pagājušā gadsimta 90. gados un šī gadsimta pirmajā dekādē darbojās i Saeimā (toreizējā Latvijas Sociāldemokrātu apvienība 7. Saeimas vēlēšanās ieguva 14 mandātus), i pašvaldību politikā (Rīgas Domē savulaik LSDSP bija pie galvenās teikšanas), taču redzamākie sociāldemokrāti, tēvs un dēls no Bojāru dzimtas, bija pietiekami ekstravaganti (atcerēsimies, piemēram, ka Bojārs vecākais savulaik uzņēmās vienpersoniski Latvijai sacerēt pavisam jaunu konstitūciju), lai vēlētāji no viņiem novērstos. LSDSP kandidēja arī šīgada EP vēlēšanās un saņēma 0,33% balsu, pēdējās Saeimas vēlēšanās nesanāca pat viens procents balsu. Līdz ar to šī acīmredzot ir niša, kura ir brīva.
Taču "Saskaņas" gadījumā jāsaka, ka diez vai tai īpaši spīd kļūt par "modernu un eiropeisku" partiju, it īpaši domājot par to "eiropeisko" galu. Pirmkārt, Eiropas lielās sociāldemokrātiskās partijas diez vai būtu īpaši laimīgas par ievērojamo korupciju, kāda joprojām valda "Saskaņas" "gaišā zēna" Ušakova pārvaldītajā Rīgas domē. Tāpat Rietumeiropas sociāldemokrātiem droši vien nav pa spalvai tas, ka "Saskaņa" joprojām ir ģenētiski nespējīga atzīt, ka 50 gadu garumā Latvijas Republika bija Padomju Savienības okupēta valsts.
Jā, Eiropas kreisie aukstā kara laikā par PSRS domāja ar pietiekami rožainām brillēm uz acīm Savulaik Stings dziedāja par nepārprotami apstiprināmo domu, ka "arī krievu mātes mīl savus bērnus," tā liecinot, ka nav vajadzīgs karš un konflikts. Taču no tā neizriet, ka šāda veida cilvēki nesaprata un vēl jo vairāk šodien nesaprot okupācijas būtību. Eiropas Parlamentā par to tomēr pietiekami daudz ir runājusi Sandra Kalniete, tam savu roku arī pielika Vaira Vīķe-Freiberga. Divdomības te tomēr nav.
Vēl vairāk, jādomā, ka pasaules pieredzējušās demokrātijās pietiekami daudziem cilvēkiem paceltos uzacis, uzzinot, ka "Saskaņai" joprojām spēkā ir konkrēts sadarbības līgums ar Krievijas diktatora partiju "Vienotā Krievija" un arī ar Ķīnas Kompartiju. Protams, visas pasaules valstis ir ieinteresētas sadarbībā, it īpaši ar Ķīnu, kura, visticamāk, jau drīz būs pasaules lielākā tautsaimniecība, bet no tā neizriet līgumattiecības ar konkrētām politiskām partijām. Taču Krievijas gadījumā patlaban visa civilizētā pasaulē domā par to, kā iegrožot tās prātam neaptveramo agresiju Ukrainā un ne tikai. Nav nekādu šaubu, ka šīs agresijas veidotāji ir no tās pašas diktatora partijas, ar kuru "Saskaņai" ir tik draudzīgas attiecības.
Pagājušajā nedēļā Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs uzstājās amerikāņu telekanālā "Bloomberg TV" un nesarkstot apgalvoja, ka "Krievija nekad nav apsolījusi garantēt Ukrainas teritoriālo vienotību." Ņemot vērā to, ka 1994. gadā Krievija tieši to izdarīja tā dēvētajā "Budapeštas memorandā," Medvedevs salti un rupji meloja. Tas nu būtu tas mīļais attiecību partneris. Protams, var piekrist "Saskaņas" līderu paustajai domai, ka runāt ir labāk nekā konfliktēt, taču brīžos, kad pasaules grandi runā ar to pašu Medvedevu vai caru Putinu, viņi nerunā ar "Vienotās Krievijas" pārstāvjiem, viņi runā ar Krievijas Federācijas pārstāvjiem. Nekādas konkrētas līgumattiecības ar VK nav un nekad nebūs vajadzīgas.
Līdz ar to "Saskaņa" patlaban var censties kļūt par "modernu un eiropeisku" partiju, bet abos gadījumos būs grūti par to pārliecināt kādu, kas jau tagad nav "Saskaņas" karsējs. Pareizi par to ir runājis "Vienotības" frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis: ""Saskaņa" mēģināja laipot un grozījās reitingu saulītē, cerot, ka viss būs labi." Iekšzemes politikas kontekstā domājot, tas pats ir sakāms par pašreizējiem centieniem. Protams, "Saskaņa" var norakstīt Mirska, Rubika un Ždanokas vēlētājus, bet tas rudenī sola krietni pieticīgāku rezultātu, nekā tas bija 2011. gadā. Ja savukārt "Saskaņa" nolems radikalizēties, tas atgrūdīs it īpaši tos latviešu vēlētājus, kuri it kā lielā skaitā pagājušajās pašvaldību vēlēšanās balsoja par to pašu Ušakovu, piedevām būs vēl jo grūtāk apgalvot, ka "Saskaņa" ir "moderna" vai "eiropeiska."
Runājot atklāti, ja "Saskaņa" vēlas būt "moderna Latvijas" partija, tad tomēr nāksies atzīt okupāciju un atteikties no pārāk ciešas sadarbības ar Putina partiju.
Citādi tā acīmredzot var paredzēt vārgāku rezultātu oktobra vēlēšanās, un vietu valdības koalīcijā vēl uz četriem gadiem tai neredzēt kā savas ausis.
