No vienas puses, to var saprast. Deputāti vēlas radīt iespaidu, ka viņi rīkojas atbilstoši sabiedrības interesēm. Piedevām, ja nemaldos, viņiem par piedalīšanos šādu komisiju sēdēs kaut ko maksā.
Taču - ko īsti viņi taisās pētīt un secināt? Ja runājam par Zolitūdes traģēdiju, tad deputāti ir teikuši, ka galvenais ir nodrošināt, ka nekas tamlīdzīgs vairs nenotiek. Te nu jāsaka, ka nekāda komisija nav vajadzīga, lai konstatētu, ka gadījumā, ja attiecīgā veikala būvētāji būtu ievērojuši visas likuma prasības, tad traģēdija nebūtu notikusi. Ja doma ir izanalizēt esošos likumus un paraudzīties, vai kādi būtu grozāmi vai pilnveidojami, tad to var darīt arī ārpus atsevišķas komisijas rāmjiem. Taču ārpus tā, jautāšu vēlreiz -- ko īsti deputāti cer izpētīt? Ja doma ir noteikt tos, kuri pie notikušā bija vainīgi, tad tā tomēr būs krietni nozīmīga iejaukšanās likuma sargu lietās. Ne jau politiķiem Ģenerālprokuratūrai teikt priekšā, pret ko izvirzīt apsūdzības u.tml.
Savukārt, ja doma ir noteikt to, kas īsti notika, tad, pirmkārt, konkrēti nezinu, bet stipri šaubos, vai kaut viens no deputātiem attiecīgajā komisijā ir celtniecības speciālists un, ja reiz tā, tad varu tikai citēt kaut ko tādu, ko šodien vienā no mūsu laikrakstiem teica cilvēks, kurš savukārt ir celtniecības speciālists, proti: "Lasītājam un viņa kolēģiem mehāniķiem jau otrajā dienā pēc traģēdijas bijis skaidrs, ka nekādā gadījumā nedrīkstēja pārzāģētās sijas stiprināt vienīgi ar skrūvēm. Likumi ir jāievēro visiem, uz skrūvēm mehānikā neko neveido! Ja arī sijas kaut kādu iemeslu dēļ bija jāzāģē, tad būvlaukumā tās obligāti vajadzēja sametināt, pārbaudot ar rentgenu, atjaunojot monolīto variantu."
Tieši tā. Jautājumu par to nav un, ja doma ir sameklēt to cilvēku, kurš tomēr nolēma pārzāģētās sijas "stiprināt vienīgi ar skrūvēm," tad tas atkal ir policijas un prokuratūras darbs. Iespējams, te ir pareizais brīdis ar ļoti kritisku aci aplūkot jautājumu par tiem ļoti daudzajiem apakšuzņēmējiem, kādus celtniecības firmas lielos projektos mēdz izmantot, it īpaši domājot par to, kāda kvalitāte tiek "garantēta" šādos gadījumos, taču arī tas ir darbs, ko var veikt Saeimas komisijas kā tādas. Atsevišķa komisija nav vajadzīga.
Savukārt, ja runa ir par "Citadeles" pārdošanu, ir pilnīgi skaidrs, ka tā ir notikusi lielā mērā tāpēc, ka Eiropas Savienība to ir pieprasījusi, un, ja valsts pati to nebūtu izdarījusi, to būtu izdarījusi Eiropas Komisija, un ne par visu varu domājot par to, kas būtu vislabāk tieši Latvijai. Ir tiesa, ka valdība šo jautājumu, kā jau parasts, nopūdelēja līdz pēdējam brīdim. Ir arī tiesa, ka slepenības plīvurs ap attiecīgo darījumu ne visos gadījumos ir bijis saprotams. Taču te atkal nav vajadzīga īpaša komisija, lai to konstatētu. "Saskaņas" deputāts Andrejs Elksniņš ir teicis, ka arvien vairāk liekas, ka procesā ir bijusi korupcija. Ja tā, tad tas atkal ir jautājums policijai, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (kurš jau ir pateicis, ka arī tas veiks izmeklēšanu par šo darījumu) un Ģenerālprokuratūrai.
Ar parlamentārajām izmeklēšanas komisijām mūsu valstij ir gājis visai skarbi. Jau tad, kad sabruka Latvijas Krājbanka, presē ziņots, ka deputātu izveidotā izmeklēšanas komisija bija desmitā šāda veida komisija tieši banku jautājumos. Citos gadījumos pētīta bēdīgi slavenā "Banka Baltija", Latvijas Unibankas un Latvijas Krājbankas privatizācijas likumība, G-24 kredītu izmantošana, kā arī tikpat bēdīgi slavenais cesijas līgums, kura rezultātā it kā "pazuda" trīs miljoni latu. Citreiz deputāti ir pētījuši "Parex bankas" krahu, kā arī Einara Repšes finanšu lietas saistībā ar bankām.
Vai kāds atceras, ka kādreiz no šīm komisijām ir bijis kaut minimāls sausais rezultāts? Es neko tādu neatceros. Par "pazudušajiem" trīs miljoniem pat grāmata tika uzrakstīta un izdota, bet nauda kā netika, tā netika atrasta (jo runa tomēr bija par cesijas līgumu, ne par kaut kā nozagšanu). Pēc notikušā ar "Banku Baltija", kura patiesībā nebija nekas cits kā piramīdas shēma, valstī stingri tika pastiprināti banku uzraudzības noteikumi, bet to darīja Finanšu ministrija un Latvijas Banka. Izmeklēšanas komisijas loma tajā visā bija labākajā gadījumā minimāla.
Un kur nu vēl ļoti bēdīgi slavenā izmeklēšanas komisija tā dēvētajā pedofilijas lietā, kura it sevišķi "izcēlās" ar to, ka Saeimas deputāts Jānis Ādamsons skandalozā kārtā no tribīnes apgalvoja, ka trīs redzami Latvijas politiķi esot pedofili. Ja atmiņa neviļ, tas noveda pie tiesas darbiem, jo lieki teikt, ka neviens no minētajiem trim cilvēkiem pedofils nebija un nav.
Rezumējot, lai jau deputāti pēta Zolitūdes lietu un"Citadeles" lietu, ja viņiem nudien nav nekā labāka darāma. Taču gaidīt kaut kādu konkrētu rezultātu arī šoreiz droši vien būs pilnīgi veltīgi.
