Pāvests pirmkārt izceļas ar pieticību. Kur viņa priekšgājējs Benedikts tērpās kā košs pāvs, Francisks tērpjas neuzkrītoši. Pēc tam, kad viņu ievēlēja par pāvestu, viņš pats aizgāja uz viesnīcu, kurā bija uzturējies pāvesta vēlēšanu laikā, lai samaksātu rēķinu. Ziņots, ka reizēm naktīs pāvests iziet no saviem apartamentiem, lai aprūpētu trūkumcietējus. Viņš ir simboliski mazgājis kājas visādiem cilvēkiem, t.sk. tādiem, kas nav kristieši, kur nu vēl Romas baznīcas ļaudis. Arī tīri vizuāli viņš ir citādāks. Ironiski noskaņoti ļaudis iepriekšējā pāvestā saskatīja vizuālas līdzības ar ļauno imperatoru no Zvaigžņu karu filmām.
Pašreizējais pāvests daudz smaida, šķiet, ka viņam actiņas mirgot mirdz.
Taču par visu vairāk jaunais pāvests ir izcēlies ar nosacītu brīvdomību, vismaz tāda līmeņa garīdznieku vidū. Viņš ir teicis, ka Romas katoļu baznīca pārāk daudz ņemas ar tādiem jautājumiem, kā aborts, seksuālās minoritātes u.tml., bilstot, ka tā vietā baznīcas ļaudīm būtu vairāk jādomā par sociālu taisnīgumu un labklājību. Arī šajā ziņā viņš krasi atšķiras no priekšgājēja, kurš savulaik stingri sarāja grupu mūķeņu Amerikā, kuras, viņaprāt, tieši par daudz domāja par sociālo taisnīgumu un nepietiekami daudz par abortiem. Francisks ir teicis, ja Romas katolis, kas ir gejs vai lesbiete, ir ticīgs un meklē Dievu, pāvestam pret to nevarētu būt nekādu iebildumu. Viņš ir bāries par kapitālisma uzvaras gājienu pasaulē, it īpaši nosodot Amerikas Republikāņu partijā populāro domu, ka tad, ja bagātākie cilvēki kļūst vēl bagātāki, tas palīdz arī nabagākajiem, jo bagātība „plūst uz leju." Vienu vārdu sakot, šis ir pavisam citādāks pāvests.
Par to nākas domāt arī Krievijas kategorijās. Tur pāvesta ekvivalents nav tik daudz Pareizticīgo baznīcas patriarhs, bet gan cars Vladimirs Piektais, kurš savās rokās ir sagrābis ļoti daudz varas. Un šajās dienās arī viņš šķiet esam piedāvājis vairākas domas, kuras viņa gadījumā ir pagalam neraksturīgas. Tā, piemēram, vakar savā ikgadējā „preses konferencē" viņš pateica, ka ļaudis velti raizējas par domu, ka Krievija Baltijas pierobežā gatavojas izvietot raķetes, t.sk. tādas, uz kurām ir kodolgalviņas. Tāds lēmums, tā Krievijas prezidents, nebūt nav pieņemts. Tajā pašā pasākumā viņš arī pauda domu, ka kādreizējais "Jukos" vadītājs Mihails Hordokovskis pēc desmit gadiem cietumā droši vien ir pelnījis apžēlošanu un „tuvākajā laikā par to tiks parakstīts dekrēts". Vēl šajās dienās kļuvis zināms, ka Krievija ir atcēlusi apsūdzības pret vides aizsardzības organizācijas „Greenpeace" aktīvistiem, kuri nonāca valsts drošības dienesta skavās pēc tam, kad viņi centās uzrāpties uz Krievijas naftas ieguves platformas, lai protestētu pret iespējamo piesārņojumu un tapa apsūdzēti „pirātismā."
Tiesa, ne vienā, ne otrā gadījumā nav iemesla domāt, ka pāvests Francisks ir superliberālis, vai arī, ka cars Vladimirs piepeši ir kļuvis par civilizētu demokrātu.
Franciska gadījumā pat pāvests viens nav cīnītājs, baznīcas kanoni un tradīcijas tomēr ir pietiekami spēcīgas, un cita starpā viņš ir bildis, ka, piemēram, par sieviešu ordināciju nu gan nav iemesla domāt. Savukārt cara Vladimira gadījumā ir pat ļoti iespējams, ka raķešu jautājumā viņam pirksti bija savilkti čurikā, jo Krievijas bruņoto spēku paranoja par to, ka visa pasaule un it īpaši NATO alianse pret to ir briesmīgā sazvērestībā, nekur nav pazudusi. Hodorkovska gadījumā, pirmkārt, ir jāsaka, ka acīmredzot Maskavā kreisā roka nezina, ko dara labā roka, jo brīdī, kad cars visžēlīgi bilda par apžēlošanu, likuma sargi turpināja meklēt veidu, kā Hodorkovski apsūdzēt vēl par kaut ko, lai cilvēkam cietumā nāktos pavadīt vēl daudzus gadus.
Liberāli noskaņotais ekonomists Sergejs Gurjevs pat devās trimdā uz Parīzi, lai izvairītos no procesa. Katrā gadījumā grūti iedomāties, ka cars Vladimirs un viņa galms Mihailam Hodorkovskim ļaus iesaistīties politiskos procesos, jo te nu ir cilvēks, kuram, visticamāk, būtu pa spēkam savākt kopā Krievijas patlaban visai izkaisīto opozīciju.
Žurnālā "Time" autors Saimons Šusters raksta, ka lēmums par apžēlošanu tieši pierāda, ka cars Vladimirs sevi uzskata par visvarenu un par iespējamu konkurenci vairs neraizējas.
Un, kas attiecas uz „Greenpeace" aktīvistiem, apsūdzības „pirātismā" izsauca visnotaļ plašu nosodījumu Rietumos un it īpaši Nīderlandē, kur organizācija ir bāzēta. Pieļauju, ka pat cars Vladimirs saprata, ka šo cilvēku tiesāšana Krievijai nestu lielāku ļaunumu nekā labumu.
Taču vienalga - prieks. Prieks, ka mani brāļi un māsas no Romas katoļu vides, iespējams, var uzelpot brīvāk (vien laikam ne īpaši Latvijā – viņdien "Neatkarīgajā" bija intervija ar mūsu arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, kurā viņš atkārtoja visus Romas baznīcas štampus attiecībā uz gejiem; acīmredzot, viņš nebija pamanījis to, kas par šo lietu bija sakāms priekšniekam). Prieks, ka varbūt cars Vladimirs vismaz mazlietiņ ir sapratis, ka mūsdienu pasaulē mūžīgi būt par gražīgu oponentu visam pēc kārtas, kas nāk no Rietumiem, nav prāta darbs. It īpaši Ziemassvētku laikā ir prieks, ka i pāvests, i Krievijas diktators ir izrādījuši cilvēcīgāku seju. Lai nu pēc Jaunā gada tā nepazustu!
